Piezīmes par “Lakstīgalu”

Lai arī grāmatas par kariem nav starp manām iecienītākajām, Zvaigzne ABC izdotā Kirstīnes Hannas “Lakstīgala” nonāca pie manis no bibliotēkas plaukta tāpēc, ka svaigi izdota un, papētot anotāciju, tomēr atšķīrās no citiem romāniem parastajiem tieši ar sievietēm 2.pasaules kara laikā. Starp pēdējā laikā izdotajām, kas pieejamas bibliotēkā, nekādas lielas konkurences arī nemaz nebija.

Anotācija:

Mīlestība parāda, kādi mēs vēlamies būt, bet karš atklāj, kādi esam patiesībā…

Francija, 1939. gads. Māsas Vianna un Izabella vienmēr bijušas tuvas, neskatoties uz rakstura, ideālu un līdzšinējās dzīves pieredzes atšķirībām. Izabella – jaunākā un drosmīgākā – dzīvo Parīzē, bet Vianna kopā ar vīru Antuānu un mazo meitiņu mitinās brīnumskaistajā Luāras ielejā. Sākoties Otrajam pasaules karam, Antuāns tiek iesaukts armijā un Izabella pārceļas pie māsas. Ierastā dzīve strauji mainās, jaunajām sievietēm nākas tikt galā ar neiedomājamām un biedējošām situācijām. Katra izvēlas savu ceļu, kā pretoties okupācijas varai, tomēr mērķis abām ir viens – par katru cenu izdzīvot kara nomocītajā valstī, saglabājot sevī mīlestību un ik mirkli cerot uz brīvību.

Spilgts konkrēta laikposma un vietas atainojums, kurā netrūkst šausmu, 
bet viennozīmīgi tiek cildināts cilvēciskums un labestības spēks.

Tagad, kad ir aizritējusi gandrīz nedēļa pēc izlasīšanas, ir norimušas emocijas un esmu šo to papētījusi par grāmatas autori, varu mēģināt likvidēt Brauna kustību smadzenēs un šo to uzlikt ‘uz papīra’.

Jā, stāsts ir par divām māsām Francijā vācu okupācijas laikā. Negribētu piekrist anotācijas rakstītājam, ka ka māsas Vianna un Izabella vienmēr bijušas tuvas. Nez’, nez’ – nepakļāvīgā Izabella jūtas nodota/pamesta, dzīvodama n-tajās internātskolās, prom no ģimenes (no māsas). Un ar šādu sajūtu kara / okupācijas sākumā viņa ierodas pie Viannas. Pēc tam viņu ceļi šķiras – Izabella pievienojas pretošanās kustības dalībniekiem un pārceļas uz Parīzi. Tikmēr Vianna turpina dzīvot un izdzīvot savās mājās ciematā.

Autorei ir ļoti labi, manuprāt, pat izcili izdevusies Viannas sižeta līnija – viņa šķiet tik reāla / dabiska / cilvēciska tajos smagajos apstākļos, kad tik daudz kas ir verboten, vīrs ir prom (nu jau karagūsteknis), jārūpējas par meitu, sadzīves apstākļi kļust arvien smagāki, pārtikas nepietiek, šaubas par to, kas ir pareizi un kas nepareizi, cilvēciski pārdzīvojumi par draudzeni un citiem ciema iedzīvotājiem. Lai arī man ir diezgan auksta sirds, es raudāju veselas 3 reizes.

Pirms tam kaut kur biju vai nu dzirdējusi, vai netīšām lasījusi, ka šajā grāmatā ir tā pretstatu klišeja: vienas māsas attiecības ar vācieti, kas izrādās labais, un no otras puses māsas mīlestība ar pretošanās kustības dalībnieku. Manuprāt, tik traki nebija. Vācu virsnieks Beks, kas dzīvo Viannas mājā, ir sanācis (atkal lietošu to apzīmējumu) tāds dabisks – tiešām vācu virsnieks, kas dara savu karavīra darbu (piemēram, liek Viannai uzrakstīt sarakstu ar skolā strādājošiem ebrejiem, komunistiem u.tml., jo tā vajag), bet viņā ir tā līdzcietības nots un vinš mēģina palīdzēt Viannai, ciktāl nav pretrunā ar noteikumiem un verboten. Par laimi banāla mīlasstāsta tur nav.

Savukārt Izabellas sižeta līnija mani sākotnēji padarīja ļoti kašķīgu, ar domu – ko viena jauna amerikāņu sieviete (autore) var zināt par okupāciju un par pretošanos tai. Izabellas pievienošanās pretošanās kustības pulciņam notiek tik viegli un kaut kā mehāniski. Iespējams, mani kā padomjlaika bērnu ir samaitājuši tā laika patriotiskie gabali par karu un pretošanos nacistiskajiem okupantiem, kā arī vēlāk lasītie darbi par pretošanos padomju okupācijai, līdz ar to, man ir iesēdies līdz kaula smadzenēm, ka tādu nesaprātīgu skuķi (kāda ir 18gadīgā Izabellas grāmatas sākumā), kas tik klaji (neapdomīgi) pauž savas emocijas, tik vienkārši neievestu pie pagrīdniekiem. Arī Izabellas darbošanās laikā man neradās līdzpārdzīvojums.

Kopumā – tas tomēr ir sieviešromāns uz kara fona, uz vēsturisko gabalu, manuprāt, tas nevar pretendēt. Ja man gribēsies palasīt palasīt kādu dvēselīgu gabalu, tad zināšu, ka varu mēģināt sākt ar Kristīnes Hannas kādu citu grāmatu.

Ja es būtu kaut ko vairāk par anotāciju paskatījusies par autori, tad iespējams jau sākumā citām acīm / citu attieksmi lasītu “Lakstīgalu”.

Atradu vienu 2006.gada Delfu īsrakstā par autores citu darbu (bet tas nav būtiskākais) viņas raksturojumu: „Kristīni Hannu dēvē par romantiskās literatūras jauno cerību, tas, protams, tālajā Amerikā, bet arī Latvijā žanra cienītājiem rakstnieces vārds nav svešs, jo Kontinents jau izdevis viņas romānus Tālie krasti un Atgriezties mājās.” 2009.gada Delfu rakstiņā par autores grāmatu “Eņģeļa pieskāriens” varēja ieskatīties īsā grāmatas tekstā. Ko lai saka – autore raksta dvēselīgi.

“Lakstīgala” ir Kristīnes Hannas jau sestā latviski tulkotā grāmata. Kopumā autore ir visnotaļ ražīga – kopš 1991.gada ir izdoti 23 viņas romāni.

Kā arī autorei ir sava mājas lapa https://kristinhannah.com/

 

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s