Grāmatas

Mans klusums

Beidzot esmu nobriedusi uzrakstīt, kāpēc Ērlinga Kages “Klusumam trokšņa laikmetā” Goodreads.com esmu iedevusi maksimālās piecas zvaigznes un pēc izlasīšanas nopirkusi grāmatu lietošanai tikai sev.

Grāmatu pamanīju jau tūlīt, tikko tā bija iznākusi. Mani uzrunāja nosaukums. KLUSUMS TROKŠŅA LAIKMETĀ. Un vizuālā noformējuma atturīgums. Šī baltā krāsa.

Pacietīgi sagaidīju, kad tā bija pieejama bibliotēkas jaunieguvumos.

Teikšu godīgi – mani nedaudz aizdomīgu padarīja ievads, pirmās divas lapas. Aizdomīgu – vai tā nav kārtējā tā saucamā ‘pašpalīdzības’ grāmata, jo autors stāsta kā mēģinājis ar meitām runāt par klusumu, ar studentiem. Brrr, mani nevajag mācīt dzīvot.

Bet viņa 33 atbildes uz jautājumiem “Kas ir klusums? Kur tas ir? Kādēļ šobrīd tas ir svarīgāks nekā jebkad agrāk?”, 33 esejas aizrāva vienā acumirklī. Ļoti personīgi aizrāva, jo autors ir noformulējis daudzas lietas un principus, kam atbilstoši dzīvoju vai uz ko tiecos, bet neesmu pati mācējusi noformulēt. Autors manas sajūtas pacēla augstākā plauktiņā.

Es ļoti novērtēju to, ka viņa esejas nav plika papļāpāšana par tēmu. Tie ir viņa paša piedzīvojumi (cik neatbilstošs vārds, bet nespēju ātrumā atrast citu apzīmējumu un negribu kavēties meklējumos, lai nepazaudētu domu) – ekspedīcijas uz Ziemeļpolu un Dienvidpolu, Ņujorkas pazemes izložņāšana, uzrāpšanās Viljamsburgas tilpa virsotnē, ko kvalificētu vismaz kā huligānismu. Viņa atsauces (un pārdomas / analīze) uz dzejniekiem, zinātniekiem, māksliniekiem, filozofiem. Izglītoti gudri cilvēki ir mana vājība. Ticami avoti ir mana nepieciešamība.

Tagad par personisko. Ne jau visas 33 esejas pauda manas domas un sajūtas. Dažas dažas lika aizdomāties par to, kam nebiju pievērusi uzmanību. Dažas gandrīz atstāja vienaldzību, bet tās paņēmu redzesloka paplašināšanai.  Konkrēti, tās bija par perfomanču mākslinieci Marunu Abramoviču un par psihologu Artūru Āronu.

  • Pirmais, kas mani uzrunāja – spēja brīnīties. Man tā ir spēja priecāties. Priecāties par acumirkli.

Tā ir viena no tīrākajām prieka formām, kādu varu iedomāties.

“”Šeit lejā mācos novērtēt mazos priekus. Toņu nianses sniegā. Vēju, kurš smejas. Mākoņu veidolus. Klusumu es rakstīju dienasgrāmatā 22.dienā.” (tā autors no ekspedīcijas uz Antarktīdu)

Tas mani uzvedināja atcerēties redzēto un sajusto, ko es varētu nosaukt par savu pirmo maģisko klusumu. Tad, pirms gadiem divdesmit, es nezināju, kas tas ir, man tikai sajūta, ka krūškurvis no sajūsmas plīsīs. Nevajag nemaz ne Ziemeļ-, ne Dienvidpolu. Pietiek, ja tu pelēcīgā ziemas dienā ej pa maza miesta ieliņu. Neviena cilvēka, nevienas mašīnas. Gandrīz bezvējš. Sāk krist lielas sniega pikas (jā irdenas pikas, pat ne pārslas) un tu sajūties kā tādā nezin cik dimensiju vietā. Tu tikai ej dziļāk iekšā lēni vertikāli krītošā sniegā. Tu esi vidū. Un šo maģiju nekas neiztraucē.

  • Otrais – atklātās, manuprāt, ārkārtīgi personiskas autora izjūtas. It kā jau zināmas lietas, bet nekā klišejiska.

Noslēpums gājienā uz Dienvidpolu ir pietiekami daudz reižu spert vienu kāju priekšā otrai. Tehniski tas ir vienkārši. Pat pele var apēst ziloni, ja tikai kumosi ir pietiekami mazi. Izaicinājums slēpjas gribā. Lielākais izaicinājums ir piecelties no rīta, kad ārā ir mīnus 50 grādu. Šodien, tāpat kā Roalda Amundsena un Roberta Skota laikā. Nākamais lielākais? Justies labi pašam ar sevi.”

Pabūšana vienatnē ar sevi ir mana vajadzība. Es to varu sasniegt uz ielas, ejot uz veikalu, iegrimt savās domās (nesatraucieties, visu redzu, nekam virsū neskrienu). Un man ir labi. Jo apkārt ir sveši cilvēki, ar mani neviens nerunā un man ne ar vienu nav jārunā. Vispār divvientulība ar sevi ir baigi labā lieta, ja ar to māk apieties.

  • runājot par grūtībām, tāda neliela neliela humora piešprice. Fantastisks pretnostatījums – viens Dienvidpolā un mūsu ikdienas rutīna. Te man gandrīz pilnībā jāpārraksta 3.eseja, bet es to darīšu ar baudu., jo autora izteiksmes stils ir lakonisks, bet tik piepildīts.

Pa ceļam uz Dienvidpolu es iztēlojos, ka vīrs Mēnesī skatās uz zemi. Neviena skaņa no mūsu planētas nesasniedza viņu 39 000 kilometru augstumā, taču viņš varēja redzēt mūsu planētu un pameta skatu tālu uz dienvidiem. Tur viņš ieraudzīja puisi zilā vējjakā, kurš devās tālāk un tālāk pa ledu, lai vakarā uzceltu telti. Nākamajā dienā viss atkārtojās. Viņš redzēja slēpotāju pārvietojamies tajā pašā virzienā nedēļu pēc nedēļas. Vīram tur augšā noteikti šķita, ka es esmu traks. Ejot vienatnē, es jutos no šīs domas mazliet nomākts.

Vēlu kādā pēcpusdienā, tieši pirms nodoma drīz beigt slēpojumu un uzcelt telti, es palūkojos augšup debesīs un iztēlojos, ka tas pats vīrs pamet skatienu labu gabalu tālāk uz ziemeļiem. Tur lejā viņš ieraudzīja tūkstošiem, lai neteiktu miljoniem, cilvēku, kuri agri no rīta pameta savas mazās mājiņas, lai kādas minūtes vai stundu sēdētu sastrēgumos. Kā mēmajā filmā. Tad viņi nonāca lielā mājā. Tur tie pavadīja astoņas, desmit vai divpadsmit stundas pie ekrāniem, līdz pa tiem pašiem sastrēgumiem atgriezās atpakaļ mazajās mājiņās. Tad bija pusdienas un televīzijas ziņas katru vakaru vienā un tajā pašā laikā. Gadu pēc gada.

Man ienāca prātā, ka vienīgā atšķirība pēc kāda laika būtu tā, ka dedzīgākajiem piederētu lielāka māja, kurā pavadīt nakti, nekā pārējiem. Kad vakara noņēmu slēpes, es jutos mierīgāks un apmierinātāks.”

  • kāpēc es, pusstundu braucot uz darbu trolejbusā lielajās ‘ausīs’ klausos mūziku. Lai izolētu apkārtējos trokšņus. Lai varētu skatīties pa logu un domāt. Tas ir mans laiks, kuru nevēlos ne ar vienu dalīt (ha, par laimi es parasti kavēju un neviens kolēģis pa ceļam kompānijā netrāpās). Es nekad neklausos austiņās radio. Tikai mūziku pēc noskaņojuma. Tas ir mans klusums (nu, līdz Kages grāmatas izlasīšanai es to tā nesaucu un pat nezināju, kā lai šo labsajūtu nosauc).

Es strādāju pilsētā, un tur reizēm man pašam jārada savs klusums. Reizēm ir tik daudz trokšņa, ka es uzgriežu skaļāk mūziku – nevis tādēļ, lai tiktu vēl vairāk traucēts, bet gan lai izslēgtu citas skaņas. Tas darbojas, ja tā ir vienkārša mūzika, kuru zinu no agrākiem laikiem, lai tā nesagādātu pārsteigumus. Stingri ņemot, es domāju, ka ir iespējams piedzīvot klusumu, pat apsēžoties pie Gardemū lidostas skrejceļa, ja vien to pietiekami stipri gribi.

  • Kage tik fantastiski runā par dabas skaņām, ko var sadzirdēt

Vienatnē okeānā tu dzirdi ūdeni, mežā – straumes, kuras urdz, vai zarus, kuri kustas vējā, kalnos – sīkas kustības starp akmeņiem un sūnām. Tādos brīžos klusums ir iedrošinošs.”

  •  ar patiesu interesi izlasīju, kā autors runā par ārējiem kairinājumiem, kas pilnīgi dabiski ienāk mūsu dzīvē reizē ar tehnoloģiju un sociālo tīklu attīstību, un dopamīna cilpu. Tas ir to vērts!
  • Izbaudīju autora un piedzīvojumu meklētāja Stīva Danakana skatu no Viljamsburgas tilta virsotnes un viņu klejojumus apakšzemē. Izbaudīju tāpēc, ka es arī tā gribētu, bet man pietrūkst dūšas piedzīvojumiem.

Atceries, ka klusums, kuru piedzīvo tu, nedaudz atšķiras no citu pieredzētā. Katram tas ir savs.”

Es varētu rakstīt vēl un vēl, bet baidos, ka beigsies mans klusuma limits mājās un atgriešanās vairs nebūs tāda.

P.s. Ja atrodat izlaistus burtus, tad tās ir tāpēc, ka neesmu iztīrījusi klaviatūru.

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s