Grāmatas

Melu koka mistērija

Vispirms bija vāks, pēc tam anotācija. Tieši šādā secībā šī grāmata mani ieinteresēja un es tai ‘uzliku aci’.  Gaidīju gaidīju, kad tikšu pie tās bibliotēkā, bet pēkšņi iestājās tāds periods, kad pieejamās grāmatas īsti nelasās un kaut kas man čukstēja, ka Zvaigzne ABC izdotais Hārdingas “Melu koks” būtu laba pārmaiņa pēc iepriekšlasītā (Abgarjana un Noihausa) un pēc tā, kas nelasījās (Kontinenta bestsellers). Nopirku. Un aizgāja.

Frānsisa Hārdinga “Melu koks” (The Lie Tree) 

Anotācija:

Feita Sanderlija dzīvo divas dzīves. Ārēji viņa ir klusa un labi audzināta angļu Viktorijas laika meitene, kura zina savu vietu, taču dziļi sirdī Feitu plosa neatbildēti jautājumi un zināšanu alkas. Viņa ir asredzīga un vērīga, tāpēc ātri vien apjauš, kāpēc ģimenei bija tik pēkšņi jāaizbrauc no Kentas un jāuzsāk jauna dzīve skarbajā Veinas salā. Tāpat Feita ir pārliecināta, ka viņas tēva – dabaszinātnieka Erasma Sanderlija – nāves cēlonis nav nelaimes gadījums. Tēva mantās meitene atrod norādes uz melu koku – unikālu augu, kas barojas no meliem. Ja kokam pačukst melus, tas rieš augli, kura apēšana savukārt atklāj kādu cieši glabātu noslēpumu.

Lai sadzītu pēdas ļaundarim un attaisnotu tēvu, Feita iesaistās bīstamā spēlē, un drīz vien meli gluži kā nevaldāmas, sprakšķošas uguns liesmas savā varā pārņem visu meitenes pasauli…

 

Kāpēc mistērija? Tas, kas nav izzināts, nav zināms; noslēpums. Ja nonāk pie secinājuma, ka melu koks ir laba un ļauna atzīšans koks, tad var arī būt mistērija kā reliģiska drāma. Bet nu nekādas drāmas šeit nav. Paliksim pie vilinoša noslēpuma.

Parasti romāni par Viktorijas laikmetu mani garlaiko, varētu teikt, pat nedaudz nomāc. Tie cilvēki un viņu attiecības liekas tik stīvas.

“Melu kokā” šim laikmetam autore ir piešķīrusi, pirmkārt, nedaudz vilinoši drūmu (tas pat īsti nav pareizais apzīmējusm) fonu. Galu galā, tā nav metropole Londona, tā ir sala. Melu koku lasītājs vispār ierauga tikai kaut kur grāmatas vidū, bet tas ir klātesošs jau no sākuma, aplūkojot grāmatas vāku.  Tu, cilvēks, lasi par parastām lietām, bet visu laiku gaidi, kad pavērsies tumšā prieškara maliņa.

Darbs nav pārsātināts ar darbojošamies (ak šie atgriezeniskie, prātu un mēli mežģījošie vādi) personām. Tām visām ir sava loma.

Nu ja, protams, sieviešu nevienlīdzīgais stāvoklis, laikmeta noteikumu uzspiestās normas. Bet autore to pasniedz ļoti sulīgi. Dāmas iekļaujas rāmjos, bet KĀ viņas to dara.

-Kā tu uzdrošinies! – Mirtas balss vairs nebija meitenīga. Tā bija spēcīga un dobja un līdzinājās dusmīga kaķa kliedzienam. – Tu domā – tas bija flirts? Es cīnījos par ģimenes izdzīvošanu ar izskatu kā vienīgo manā rīcībā esošo ieroci! Man vajadzēja, lai doktors Džeklers paziņo, ka tava tēva nāve ir nelaimes gadījums. Man vajadzēja, lai misters Klejs pielabo attēlu un ar fotogrāfijas palīdzību mēs varētu kliedēt baumas Londonā. Tāpēc es biju bagātā, skaistā atraitne, kas ar šiem vīriešiem rēķinās un var būt tik pateicīga, lai kādu dienu ar vienu no viņiem apprecētos.

Tas ir kaujas lauks, Feita! Sievietes atrodas kaujas laukā tāpat kā vīrieši. Mums neviens nedod ieročus, un neviens nedrīkst mūs redzēt cīņā. Tomēr mums ir jācīnās, citādi iesim bojā.”

Pašu melu koku es neuztvēru kā fantāzijas elementu (un labi, ka tā, jo fantāzija nav mans mīļākais žanrs un es tajā neorientējos, lai kaut ko spriestu). Tas bija kā tāda trekna rozīne. Kā alegorija.

Feita zināja: ja gribi, lai kāds kaut kam notic, nevajag to censties panākt ar varu. Vislabāk ir dot mājienu, īsu acumirkli, ļaut drusku nogaršot, lai pēc brīža kāroto atkal atņemtu. Jo ātrāk tu skriesi, jo ātrāk tev dzīsies pakaļ un jo lielākas būs izredzes, ka ļaudis noticēs tik grūti iegūtajai atrastajai informācijai, kad tā beidzot nonāks viņu rokās.”

Feita melus un baumas rada gudri, lai sasniegtu mērķi. Viņa provocē. Feita no Melu koka iegūst trīs vīzijas, kas virza viņu uz tēva slepkavības atklāšanu, bet koks viņai nepasniedz neko ‘uz paplātes’. Man patika, kā viņa pētīja Melu koku. Tur es noticēju viņas dabaszinātnieces tieksmēm.

Tas viss bija garšīgi uzrakstīts. Bet.

Tas tiešām ir detektīvgabals. Otrā puse pilnīgi Agatas Kristi stilā (man, starp citu, Kristi joprojām patīk). Nekādas mistikas. Aizraujoši.

Jāsaka gan, ka grāmatas pašā nobeigumā es nedaudz vīlos. Par daudz pozitīvā. Darbs būtu ieguvis, ka beigās paliktu neliels dūmakains noslēpums vai līdz galam neatbildēts jautājums, kas rosina pēc izlasīšanas domāt – kā būtu, ja būtu.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s