Grāmatas

Andris Akmentiņš “Skolotāji”

 

Anotācija:

Tā dēvētais Hruščova atkusnis jūtami ietekmēja manu dzimtu. Vectēvs Andrejs Akmentiņš pārkarsēja galvu siena pļavā un nomira. Siens bija paredzēts gan sovhozam, gan pašiem, precīzāk sakot – desmito tiesu no tā, ko dzimta savāca, kopjot grāvmalas, varēja paturēt savai govij, un bez govs izdzīvot nebūtu iespējams. Mātes brālis Jānis Akmentiņš izskrēja laukā, pārāk plāni ģērbies, un nosala. Kas vēl viņus vienoja, izņemot šo sakāvi galvenajā dzīves cīņā pret nebūtību? Viņi bija lauku skolotāji. Katru varas maiņu pārdzīvojuši vienādi – vispirms slēpjoties, tad atgriežoties skolā.

Piecdesmito beigas, sešdesmito sākums. Manu vecāku jaunība, skaists un trauksmains laiks, bet varbūt atmiņas — katram par ko citu — kā lietuvēns dzina visus uz priekšu tā, ka ikviens darbs pārvērtās par cīņu. Dzīves apstākļi izskoloja tādus raksturus, ka, pat jau astotajā gadu desmitā nonākuši, dzimtas ļaudis, iebraucot lauku mājās, izkāpj no automašīnas jau ar iedarbinātu zāģi rokā –ir tam vairs kāda jēga vai nav.

Manā grāmatā visi varoņi ir pozitīvi un saistās zelta pavedieniem vai paukojas ar dzeloņiem, kad pavedieni pārtrūkst, bet dzīve ir kā mirdzošu stāstu un vēstuļu virkne, kuru no viena gala grauž atmiņas kaza.
Andris Akmentiņš”

Vislabāk man patika Akmentiņa pēcvārds. Tur viss ir pateikts. Mani ļoti uzrunāja autora attieksme.

Mēs Latvijā pieminam 1949.gada 25.martā izsūtītos, bet reti iedomājamies, kā jutās pārējie, kuri palika mājās. Ļoti daudziem tajā brīdī tika izsūtīta drosme.

Vispār – ļoti cilvēcīgs skats uz pēcStaļina – Hruščova laiku laukos, uz cilvēkiem. Mana bērnība bija vēlāk – 70-tajos, bet vienalga daudz kas izraisīja bērnības sajūtas. Nemehanizēti lauku darbi bērna acīs (grāmatā – Sarmītes acīm) nekļūst mīļāki, mainoties gadu desmitiem (arī joprojām siena vākšanas darbos neredzu romantiku, tikai kukaiņus, saskrāpētas kājas un siena gružus, kas grauž.).

“[..] vēlos šajā grāmatā pastāstīt jaunākām, karu un pēckaru nepieredzējušajām paaudzēmto, ko cenšas pastāstīt vecmammas, varbūt nedaudz modernākā valodā. sākot ar dzīves grūtībām pirms nieka 60 gadiem, kad lauku skolai blakus atradās skolotāju govju kūts, beidzot ar rūpēm par Latviju. Veiksmes gadījumā šis darbs būtu tilts starp paaudzēm, bija vērts mēģināt.”

Ir medus, nav baltmaizes.

Valdiņa mājās ceptā maizes gabalus var konvertēt pret desu un kārumiem.

Uz pēdējā laikā izsūtīto latviešu atmiņu & tam veltītu grāmatu fona, “Skolotāji” ir citādi. Varētu teikt -tik pat smeldzīgi brīžiem, bet darbības vieta un laiks ir cits. Tuvāks.

“Skolotājos” nav labo vai slikto, ir cilvēki. Darbs sadalīts 4 grāmatās – 4 cilvēku stāstījumos (sauktas grāmatas). Iespējams, man būtu pieticis ar divu skolotāja meitu (arī skolotāju) – Sarmītes un Veltas grāmatām, un Papiņa grāmatu. Jāņa grāmatu (skolotājs Nācējs) es tikai pārskrēju ar acīm pa diagonāli – interesanti veidota, bet mani mani līdz galam neuzrunāja. Man pašai patika skolotājas Krāces tēls un Māte. Manuprāt, Māte / Ludmila ir visspēcīgākais tēls šajā grāmatā. Ar savu klātesamību, ar izturību.
Vietām bija par daudz lirikas (toties bez liekām ciku cakām), bet pats autors pēcvārdā raksta, ka spriedze un sižets nav tās mērvienības, pēc kā mērīt šo darbu.

No Hruščova laiku paaudzes manifesta:
Kuri spētu izturēt to, ko esam pārcietuši mēs? Jābrīnās, kā cilvēki izdzīvojuši un saglabājuši veselo saprātu. Cik nu tas vesels. Un, tālākos soļus taustot, sāksim ar sevi. Nevis ļauns ienaidnieks nāca un visu sačakarēja, mēs paši visur piedalījāmies, bijām klāt, balsojām, atbalstījām. Mums nekas nesanāca ar komunismu, bet daudziem vēl tagad liekas, ka idejai nebija ne vainas. Cilvēks sačakarē visu, kam ķeras klāt, gluzi kā laiks. Dāmas, kungi un biedri, kamēr mēs te vaidam, zviedru monarhisti ir uzcēluši labāku sociālismi, bet ķīnešu komunisti – labāku kapitālismu. Nav vairs neviena, ko vainot.
[..]
Kādi mēs esam? Mēs joprojām rīkojam talkas, nekad nerēķinot, ka talcinieki aprij daudz vairāk, nekā maksātu raža [..] .Mēs visi kā viens esam neprātīgi strādīgi, humoru un dziesmas mīloši. Varbūt bija vēl kādi varianti, bet tie neizdzīvoja līdz mūsdienām.”

 

View all my reviews

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s