“Ledus zem viņas kājām” Kamilla Grebe

Turpinās mans detektīvromānu maratons. Lai pārslēgotos no iepriekšējā detektīvgabala, paņēmu pauzi ar Kaspara Pūces “Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi padomijā”, kas palīdzēja aizdzīt iepriekšejās kriminālintrigas un atrisinājuma iespaidus. Tas līdzēja un varēju sākt dzīvot līdzi jaunai intrigai.

Papētot goodreads.com, autore Kamilla Grebe nebūt nav jauna autore un tas nav debijas romāns. Tiesa gan, viņai pirms tam ir  bijuši kopdarbi ar māsu Åsa Träff – grāmatu sērija par psiholoģi Siri Bergmani (kriminālromāni / psiholoģiskie trilleri).

“Ledus zem viņas kājām”, manuprāt, ir kaut kur pa vidu starp kriminālromānu un psiholoģisko trilleri. Ir klasiskā policijas izmeklēšana, taču tā spriedzes uzturēšanas līmenī nav tik izteikta, kā otra līnija, kas ir vienas no varonēm pārdzīvojumi un meklējumi.

Anotācija:

Ziemas dzestrums pārklājis Stokholmu, kad policisti ierodas baisas slepkavības vietā, – smalkā piepilsētas namā ir atrasts neidentificētas sievietes līķis bez galvas. Brutālais noziegums satrauc vēl jo vairāk tāpēc, ka tas ir šokējoši līdzīgs kādai citai neatklātai slepkavībai, kas notikusi pirms desmit gadiem. Tomēr šoreiz policijai ir aizdomās turamais – harismātiskais un daudz aprunātais veikalu tīkla izpilddirektors Jespers Orre, smalkā nama īpašnieks, kurš diemžēl nekur nav atrodams. Izmeklētāji Pēters Lindgrēns un Manfreds Ulsons, meklējot motīvu izdarītajam noziegumam, vēršas pēc palīdzības pie Hannes – talantīgas noziedznieku profila izstrādātājas.

Tomēr policisti nav vienīgie, kas Jesperu meklē. Pirms dažiem mēnešiem Emma satika šarmanto izpilddirektoru un starp viņiem aizsākās romantiskas attiecības. Tomēr tikpat ātri, kā sākusies, kaislīgā mīlas dēka beidzās, jo Orre noslēpumaini pazuda. Gan Emma, gan policisti, lai gan atšķirīgu mērķu vadīti, dzen pēdas Jesperam Orrem, un liktenis ir lēmis viņu ceļiem krustoties biedējošā apmātības, atriebības, neprāta un nodotas mīlestības dejā…

Kad sāku lasīt, mani skeptiski noskaņoja izmeklētāja Pētera stāstījums pirmajā personā, jo detektīvromānos man nepatīk runa pirmajā personā. Tad man ir sajūta, ka pietrūkst skata no malas, ka man uz visu jāskatās tikai detektīva acīm un jāizmanto tikai viņam zināmā informācija. Pie tam neiepatikās izmeklētājs Pēters, jo škita tāds tāds nekāds ar savām pārdomām par attiecibām un viegli depresīvu attieksmi pret darbu. Jāsaka tā, ka tāds tas Pēters ir visu laiku (ar nespēju uzņemties atbildību attiecībās, var teikt – tāds paģļēvs šajā jomā). Par viņu kā izmeklētāju man pat īsti neizveidojās viedoklis.
Bet izmeklētāju Pēteru man kompensēja vēl divas personas, kas arī runā pirmajā personā: Emma (potenciālais upuris vai vienkārši sieviete, kurai ir bijusi sava loma notikušajā) un Hanne (pieaicinātā psiholoģe (?) noziedznieka portreta veidošanai un rīcības anlīzei). Visu trīs stāstījumi notiek pamīšus: Pētera un Hannes stāstītais atklāj izmeklēšanas informāciju, savukārt Emma sāk ar notikušo pirms diviem mēnešiem un lēnām tuvojas saskares punktam ar tagadni. Ja Pēters man likās kaitinoši jēls, tad abas sievietes radīja vairāk vai mazāk  spilgtu / izlēmīgu sieviešu iespaidu (katra ar savu personiskās dzīves daļu). Tās abas bija saistošas sievietes.

Par saturu neko vairāk teikt nemaz nedrīkst, jo tā būtu intrigas nogalināšana. Var tikai piebilst, ka spriedze tiek sakāpināta pakāpeniski un nobeigums ir tā vērts. Žanra cienītājiem vajadzētu patikt.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s