Irsa Sigurdardotira, “DNS”

Detektīvgabalu maratons turpinās, ja ir pieejams svaigs lasāmmateriāls. Veiksmīgi vienā no RCB filiālbibliotēkām tiku pie Irsas Sigurdardotiras “DNS”, kas izdota ZvaigzneABC sērijā “Zvaigznes detektīvu klubs”. Vai bija vērts medīt? Lai iepazītos un būtu viedoklis – noteikti. Vai guvu baudījumu – nu tā, vidēji.

Irsa Sigurdardotira (Yrsa Sigurðardóttir) ir islandiešu rakstniece (pazīstama gan kā bērnu grāmatu, gan kā kriminālromānu autore) un ar viņas profilu var vismaz iepazīties arī goodreads.com. No detektīvžanra viņai ir divas sērijas: viena ar advokāti Toru Gudmundsdotiru (oriģinālā Þóra Guðmundsdóttir, es atļāvos tikai pēc savas izjūtas, galīgi ne kā valodnieks, latviskot anglisko Thóra Guðmundsdóttir), otra, tā saucamā “Bernu mājas” sērija ar detektīvu Huldaru un psiholoģi Freiju. Pie tam izrādās, ka savulaik Kontinents jau ir izdevis viņas pirmās sērijas grāmatu “Pēdējais rituāls“, ja ir interese pašķirstīt, tad ir ātri pieejama elektroniski.

Runājot par grāmatas “DNS” saturu, tad izdevniecība Zvaigzne ABC ir diezgan veiksmīgi papildinājusi anotāciju ar plašāku aprakstu, kas veiksmīgāk par anotāciju ievada grāmatas saturā:

““DNS” sākas ar jaunas sievietes slepkavību, un vienīgā lieciniece ir nonāvētās Elīsas septiņus gadus vecā meitiņa Margrēta. Policisti alkst bērnu nopratināt pēc iespējas ātrāk un nopietnāk, psiholoģei Freijai jāgādā, lai pratināšana nepārsniegtu likumības robežas un nenodarītu bērnam vēl vairāk ļauna. Situāciju vēl vairāk sarežģī tas, ka izrādās – Freija un izmeklētājs Huldars ir sastapušies jau agrāk. Turklāt diezgan pikantos apstākļos. Nu viņiem jāstrādā plecu pie pleca, lai atmaskotu slepkavu, kurš atstāj šifrētas ziņas, nogalina īpaši nežēlīgi, un nemaz nedomā apstāties. Drīz pirmajai slepkavībai seko vēl viena. Pastāv risks, ka slepkava atgriezīsies, lai apklusinātu vienīgo liecinieci. Meitenīti nolemj uzticēt Freijai, un Huldaram ne vien jāatrod un jāatmasko slepkava, bet jārūpējas arī par abu drošību. Vai vīrietis, kas novēro māju naktī, tiešām ir policists? Kas slēpjas šifrētajās vēstulēs? Un kāpēc kāds trakais zvana uz policiju, lai pavēstītu, ka īpašā īsviļņu raidījumā uztvēris informāciju par noslepkavotajām sievietēm?”

Ko nu tur vairs par saturu.

Lai arī mani trakas slepkavības vai vispār asiņaini trilleri nemulsina un baudīt labu intrigu netraucē, tad šeit gan man slepkavības likās perversi nežēlīgas (gandrīz vai kā no marķīza Sada iespējamas kolekcijas). Kur var kaut ko tādu izdomāt! (to es par autori).

Ja neskaita pārāk nežēlīgās slepkavības (saprotu, kāpēc tās tādas domātas, bet tās vienalga nav pluss šim darbam), tad kopumā man grāmatai pietrūka asumiņa, kas dzen uz priekšu. Motīvu es nojautu (uz to vedināja pats grāmatas sākuma stāsts par trim adopcijai nodotiem un izšķirtiem bērniem), bet beigās izrādījās, ka manai nojautai ir tikai pastarpināta nozīme. Varētu teikt, ka nebija īsti ko turēt aizdomās (man patīk, ja ir par ko padomāt un tad beigās vēl autors ņem un tevi apšmauc). Arī policija visu laiku taustījās, viņiem pat neizpeldēja sakarīgs motīvs, kas varētu vienot abas nogalinātās sievietes. Parasti jau tomēr autori izmeklētājus (vismaz vienu) apveltī ar čuju, ņuhu un poņu. Šoreiz man visu laiku bija sajūta (gan pateicoties  grāmatas sākumam, gan vēl vienam grāmatas tēlam – Karlam), ka es zinu vairāk nekā viņi. Un tā arī bija. Vēl man bija par daudz stāstītā riņķī un apkārt par psiholoģes Freijas un izmeklētāja Huldara izjūtām pēc viņu vienas nakts sakara. Varoņu personiskā dzīve, protams, parasti papildina izeklēšanas stāstu (piemeram, ļoti patīk kā to veido savos romānos Kamilla Lekberga par izmeklētāju Patriku un viņa sievu Ēriku), bet šoreiz tie varoņi ir tādi bez rozīnītes.

Lasījās man smagnēji, bet nolikt grāmatu nevarēju tāpēc, ka gribēju uzzināt, kurš tad ir vainīgais. Izmeklētāji neizvilka nekādu tikai viņiem zināmu trumpi, lai mani pārsteigtu. Pa plauktiņiem visu salika mazās meitenītes pēdējā nopratināšana un tas bija grāmatas beigās.

Ja nerunā par intrigas meklēšanu, tad man bija interesanti palasīt par “Bērnu māju” (civilizēti iekārtota vieta, kur cietušo bērnu var gan apskatīt eksperti, gan veikt policijas nopratināšanu, gan ir piesaistīts psihologs, vienārdsakot, viss vienkopus), jo Latvijā arī idejiski uz to virzās, un plāno Norvēģijas fonda projekta ietvaros sadarboties ar Islandi pieredzes pārņemšanai.

Cerams, ka nākošā sērijas grāmata mani aizraus vairāk (ja Zvaigzne ABC izdos).