Bianka Bellova “Ezers”

Ir tik grūti sākt. Uzrakstīt pirmo teikumu, jo galvā domas un sajūtas šaudās Brauna kustībā (haotiski), ir apskatītas vairākas lapas internetā, lai sajūtām varētu pievienot faktus un tās vizualizēt. Man patīk tādi daiļliteratūras darbi, kas rosina (neapzināti!) meklēt, pētīt. 

Sākšu ar anotāciju un izdevniecības “Pētergailis” lapā esošo informāciju (tas tiem, kas līdz šim nav pievērsuši šai grāmatai uzmanību)

Neskatoties uz laimīgo bērnību ezera krastā vecvecāku paspārnē, Nami vēlas uzzināt, kas ir viņa vecāki. Tas nav viegli, zēnam nākas sastapties ar pieauguša cilvēka dzīves grūtībām, nežēlību. Bet liktenis viņam sūta arī daudzus gaišus cilvēkus – darba biedru Ņikitiču, aristokrātisko Veco dāmu, kas palīdz zēnam atgūt mātes mīlestību. Bet kas īsti ir Nami tēvs? Kāpēc ezers, pie kura viņš atgriežas, lai sastaptu savu bērnības mīlestību, mainās – dabas untumu vai cilvēku nolaidības un alkatības dēļ?

Čehu rakstniece Bianka Bellova ierosmi grāmatas rakstīšanai guvusi no “National Geographic” redzētajām Arāla jūras fotogrāfijām: kamieļi starp tuksneša vidū rūsējošām zvejnieku laivām, industriālās ēkas toksisku putekļu kupenu vidū. Kādreiz trešajā lielākajā pasaules ūdenstilpē patlaban ir vairs tikai 10 procenti ūdens apjoma. Ar atsauci uz bijušo padomju okupāciju autore radījusi fiktīvu ezeru, ko posta klimata pārmaiņas un cilvēki, radīdami veselības problēmas un bezdarbu. Rakstniece apgalvo, ka nebalstās ne uz kādām politiskajām sistēmām un savu darbu sauc par antiutopiju. Šajā ziņā literatūrkritiķi to salīdzina ar Džordža Orvela „1984”.

Biankas Bellovas grāmata “Ezers” saņēmusi Eiropas Savienības Literatūras balvu 2017, Magnesia gada balvu literatūrā 2017 un Čehijas Nacionālo jaunatnes literatūras balvu 2017. Tā tulkota vairāk nekā 20 valodās. No čehu valodas tulkojusi Halina Lapiņa

This image has an empty alt attribute; its file name is arala-ezers1.jpg

Kā es nonācu pie Ezera? Pētīju ‘jaunumus’, uzrunāja anotācija un Pētergaiļa lapā ieliktā saite uz nelielu grāmatas fragmentu (īstenībā tas ir grāmatas sākums). Ja godīgi, gaidīju nedaudz vieglāku grāmatu. Bet šis Ezers ir mazs un smags.

Tas ir stāsts par zēnu Nami, kam lemta pieaugšana visai apokaliptiskā vidē. Ja pavisam īsi par ‘pliku’ puikas pieaugšanas sižeta asaku, tad ir tā: Nami dzīvo pie vecvecākiem, māti vairāk atceras sajūtu līmenī (trīs sarkani trīsstūrīši, tumši mati, maiga balss, kas uzrunā “balodīt’), kad Nami sāk iet skolā, vispirms nomirst vectēvs, viņš iemīlas (kas mijas ar iekāri) skolasbiedrenē Zazā; kad paliek arī bez vecmammas, dodas uz pilsētu meklēt māti, tur smagi strādā, līdz nonāk par kalpotāju pie Džonija (egoistisks, izvirtis bagātnieks), pēc tam nonāk pie Vecās dāmas (tiešām aristokrātiskas), sameklē māti tālā kokvilnas audzētāju ciematā, nespēj tur palikt, atgriežas pie Vecās dāmas un beidzot dodas atpakaļ uz savu dzimto ciemu, satiek Zazu, kura ir aprecējusies, un beigās dodas pie vīra, kas varētu būt viņa tēva tēvs. Viss.

This image has an empty alt attribute; its file name is arala-ezers2.jpg

Tas grāmatas smeķis ir vidē un stāstā, izzūdošajā ezerā un ezera Garā, fonā ar totālas nolemtības vaibstiem ainavā un cilvēkos, brīžiem ar visnotaļ naturālām darbībām (masturbācija),  tajā visā neiederīgājā aristokrātiskajā Vecajā dāmā. Skumjākais, ka šī ainava nav nekāda nākotne, kas būtu ja būtu. Te antiutopija (kā to esot nosaukusi autore) iet cieši roku rokā ar gandrīz soc.reālismu. Cilvēki jau ir paspējuši panākt, lai ezers izzūd. Apokaliptiskās ainas no, diemžēl, bijušās Arāla jūras var sagūglēt. 

 Man bija sirreāla sajūta, lasot šo grāmatu – it kā es skatītos melnbaltu filmu. Tā kā neesmu kinomāns, tad nācās parakņāties interneta dzīlēs, lai vizualizētu savas asociācijas. Tagad varu teikt, ka šī grāmata ir Andreja Tarkovska “Stalkera”, Georgija Danelija “Ku! Kin-dza-dza” un Rašida Nugmanova “Adatas” ekstrakts – sajūtu un izpildījuma ekstrakts. Nu laikam esmu beidzot izaugusi, lai apzināti noskatītos šīs filmas citām acīm. Starp citu, daļa filmas Adata ir filmēta pie Arāla jūras.

Nezinu, ar kādām sajūtām es būtu lasījusi šo grāmatu, ja būtu pievērsusi lielāku uzmanību aprakstā minētajam, ka autore ir iedvesmojusies no sižeta par izzūdošo Arāla jūru. 

Vislabāk par to ir uzrakstījusi Anna Zābere 2005.gadā Vides vēstīs “Arāla jūra – dzīvais mironis

Attēlus aizņēmos šeit, senā delfi.lv rakstā 

Advertisements

One thought on “Bianka Bellova “Ezers”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s