Krikumi

Mans adrenalīns

Mans adrenalīns, mana spriedzīte, mans dzinulis. Manas rijamās grāmatas (te var palasīt ko Sibilla par grāmatu rijējiem garšīgi raksta). Un pat nedomāju sēsties uz diētas. Ļoti nodrāzts teiciens – kā veco gadu pavadīsi, tā jauno nodzīvosi. Bet nav ne vainas!

Pilsēta un pilsēta

Vēl 31.decembrī pabeidzu lasīt Prometeja izdoto Čainas Mjēvila (China Miéville) “Pilsēta un pilsēta” – detektīvs fantastiskā vidē. Fantastiskā – abējādās nozīmēs: reālajā dzīvē neesošā divu pilsētu vidē un ļoti interesanti (gribējās teikt – fantastiski) aprakstītā (raksturojumi, detaļas, jaunvārdi) vidē. Kas man deva WOW pēcgaršu – lasi un ar visām maņām jūti, ka lasi fantāzijas/fantastikas darbu (tas nav man mīļākais lauciņš), bet noslēgums ir TIK loģisks, bez nekā pārdabiska. Par valodu varētu teikt – garšīga lietišķa valoda un stils (tā tam būtu jābūt, jo runā policists). Un ak šie jaunvārdi – atmanīšana, izspiedes, fiztopiski, mmmm. Par fantastisko pusi – palasiet blogā ‘andrislasa‘. Bet Sibillai vispār izsmeļoša atsauksme.

 

Klēra Makintoša - Es tevi redzu

Nu tad neļaujot sev atdzist, 1.janvārī ķēros klāt pie Klēras Makintošas “Es tevi redzu“, jo biju gada nogalē tikusi pie jaunieguvumu dalīšanas bibliotēkā. Makintoša man bija palikusi labās atmiņās ar ZvaigzneABC iepriekš izdoto “Es ļāvu tev iet” – tāds labs psiholoģiskās spriedzes gabals (brīžiem tā spriedze bija tāda, ka gribējās grāmatu likt nost).

“Es tevi redzu” ir īsts mans rijamais gabals – ir noslēpums (sieviešu fotogrāfijas kādas Londonas avīzes sludinājumu sadaļā ar nesazvanāmu telefona numuru un mājaslapas adresi, kurā nevar ieiet, ja nezini paroli), parādās pa līķim vai citādai vardarbībai, saprātīga policiste savelk kopsakaru “noslēpumam” ar līķi un tad jau iet vaļā izmeklēšana Slepkavību izmeklēšanas nodaļā. Policijas izmeklēšana – tieši tā kā man krimiķos patīk. Spriedzi uztur tas, ka stāstījums ir no trim skatpunktiem: pirmajā personā no Zojas puses, kura pamana savu fotogrāfiju avīzes sludinājumā, par viņas augošo satraukumu un apdraudētības sajūtu, par ģimenes locekļiem un cilvēkiem apkārt; autore par detektīviem un policijas izmeklēšanu; slīprakstā  – varētu teikt, nozieguma organizētāja domas. Autore ik pa laikam iemet kādu uzvedinosu norādi uz iespējamajiem vainīgajiem (nav tik daudz to darbojošos personu, lai tās ignorētu), bet šo es nekomentēšu, lai nemazinātu intrigu. Noslēgums bija žanram klasisks, man gan likās tāds sasteigts – jāsaka, pēc tās spriedzes un dzīšanās pēc atrisinājuma, es pat jutos nedaudz apjukusi – kā? viss beidzies?

Tagad, kad man ir pārgājušas adrenalīna radītās WOW sajūtas, kopumā varu to novērtēt kā visnotaļ labu psiholoģiskās spriedzes detektīvromānu, ko paņemt atslodzei diviem trim vakariem, lai atslēgtos no darba vai no rutīnas. Mani aizrāva.

pirksta nospiedums
Nākošais rindā man ir Karolīnas Dž. Tjūdoras “Krīta vīrs” (jau atnests mājās no bibliotēkas) un Roberta Galbraita “Ļaunuma raža” (jābūt kuru katru mirkli, ja vien lasītājs, kurš kavē temiņu, neko nenomarinēs vai nepazudīs tālēs zilajās ar visu grāmatu). Uz Federiko Aksata “Vienīgo izeju” gan man vēl ir jāpagaida (un labi vien ir, jo visu uzreiz izlasīt nevar).

Pēc tam, protams, gribēšu Olivjē Trika “Vilka jūras šaurumu” (jo “Pēdējais lapzemietis” patika)

Un gaidīšu, kad Zvaigzne ABC izdos Bisī jauno romānu “Laiks ir slepkava”, jo “Melnās ūdensrozes” bija visnotaļ izdevušās.

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s