Grāmatas

Federiko Aksats “Vienīgā izeja” (mana adrenalīna turpinājums)

Federiko Aksata grāmata “Vienīgā izeja” mani piesaistīja gan ar solīto psiholoģisko trilleri, gan vāks bija tīri tā neko, gan vilinoši bija izlasīt kaut ko šajā žanrā ‘ne iz Eiropas’. Nevarētu teikt, ka anotācija būtu vilinoša, bet mani bija pārņēmusi apmātība, ka es gribu šo grāmatu.

Federiko Aksats (Federico Axat) ir dzimis Buenosairesā Argentīnā 1975. gadā. Viņa pirmais romāns tika pārtulkots itāļu valodā, otrais – portugāļu, franču un ķīniešu valodā, bet trešais – “Vienīgā izeja”, tiek tulkots un izdots 34 valstīs.

Anotācija:

Pārsteidzošs psiholoģiskais trilleris, kurā nekas nav tā, kā šķiet

Tedam Makejam ir viss, ko vien var vēlēties, – skaista sieva, divas meitas, labi atalgots darbs. Taču viņam tiek konstatēta neārstējama slimība. Kāds būtu labākais risinājums? Viņaprāt, pašnāvība. Taču, kad stobrs jau piespiests pie deniņiem un rādītājpirksts taustās pēc pistoles mēlītes, uzmācīgi iedzinkstas durvju zvans. Atnākušais svešinieks izsaka Tedam piedāvājumu: pirms nāves nogalināt vēl divus cilvēkus. Viens no tiem ir nāvessodu pelnījis slepkava, otrs – vīrietis, kurš labprātīgi vēlas aiziet no dzīves. Pēc šo divu cilvēku nogalināšanas Teds pats kļūs par mērķi, veidojot nākamo posmu nāvinieku ķēdē.

Makejs piekrīt darījumam, tomēr uzdevumu izpilde izvēršas savāda: iepriekš nesatikti cilvēki uzrunā Tedu vārdā, viņš atpazīst vietas, kurās nekad nav bijis, atmiņā uzplaiksnī nepieredzētu notikumu fragmenti. Kā tas iespējams? Vai Teda prāts izspēlē sarežģītas spēles, vai arī tumši pagātnes noslēpumi cenšas izlauzties dienas gaismā?

Sākot lasīt šo grāmatu, pēc pirmajām pārdesmit lapām man gribējās to likt nost ar tekstu – banāls trilleris, kurā nu Teds meklēs, kas viņu iegāzis, likdams nogalināt Bleinu un Vendelu. Par ko te ļaudis ir sajūsminājušies?! Labi, ka nenoliku. Protams, man vēl bija jātiek pāri Teda sapnim, kur oposums grauž viņa sievas Holijas kāju un jāpaspēj padomāt – kas tas par sviestu! oposumsJāpaspēj izlasīt par viņa vizīti pie skolasbiedra advokāta, ar lūgumu uzzināt, kas ir Linčs, un jātiek pāri tai neērtības sajūtai, lasot / skatoties kā cilvēks sāk muļķīgi uzvesties vīziju dēļ (Tedam rādās oposums, ko citi neredz). Tas viss ir pirmajās 72 lappusēs. Ja visa iepriekšminētā dēļ neesi nolicis grāmatu, tad attopies, ka esi jau izlasījis vairāk kā pusgrāmatu.

Aizrāvusies prātoju, nez’ kādā žanrā tomēr ierindot šo grāmatu, jo asas izjūtas kā klasisks trilleris neizsauca, varētu pat teikt, ka ritms ir rāms, asinis nekas nestindzina. Bet ne velti tulkotāji saka, ka thrill (angļu v.) ir trīsas, satraukums. Ir, ir šeit tas satraukums, kas pavada katru lappusi, jo ik pa laikam atklājas, ka nekas nav tā kā izskatās. Pareizāk sakot, nav 100% atbilstības. Var jau mēģināt interpretēt, bet nav vērts, jo parādās jauni fakti, kas aizved atkal jaunā virzienā.

Varētu teikt tā – grāmata puzle. Izber gabaliņus uz galda un mēģini kaut ko salikt. Centrā ir Teds Makejs, Linčs, Bleins, Vendels (līdz pat 344. lappusei mani urdīja jautājums – kas, pie velna, īsti ir Bleins?). Tad vēl sieva Holija ar meitām, psihoterapeite (?) Laura, Rodžers, Maiks Dousons, Frenks Makejs un kaudzīte ar citām personām. Puzles gabaliņi ar dažādām darbības vidēm. Ja vēlas, var centrā nelikt Tedu, bet oposumu. Visam ir sava vieta, bet to var ieraudzīt tikai pakāpeniski vai arī pašās beigās.  Kad ir izlīkumots pa Teda prāta labirintu. Neko vairāk nemaz nedrīkst teikt, savādāk nemaz nebūs vērts lasīt.

Tik vēl nedaudz par sajūtām, lasot grāmatu. Teda sarunas ar Maiku man brīžiem sasaucās ar Kena Kīzija “Kāds pārlaidās pār dzegulzes ligzdu”, lai gan tīri objektīvi vienojošais elements tur ir tikai psihiatriskā klīnika. Savukārt pats grāmatas ritms man atgādināja Eudžens O. Kiroviča “Spoguļu grāmatu“, tikai “Vienīgajā izejā” ir veiksmīgi uzaudzēts nobeigums (atšķirībā no pielīmētajām beigām “Spoguļu grāmatā”).

Pabeigšu ar citātu no grāmatas pēdējām lappusēm:

– Kādu pēcpusdienu Teds patiešām ieradās manās mājās, kā jūs aprakstāt grāmatā. Es svinēju dzimšanas dienu, un to viņš, protams, nezināja. Nav tiesa, ka tur bija visi mūsu skolasbiedri, bet daži bija. Proti, tas, ko jūs rakstāt grāmatā, ir ļoti tuvu patiesībai par to dienu. Teds un es … mēs iegājām kabinetā, lai apspriestu jautājumus, kas saistīti ar testamentu.

[..]

– Grāmatā jūs pieminat oposumu… Ko tas īsti nozīmē?

[..]

— Kaut kāda iemesla dēļ Teds no oposuma baidījās, – Laura atbildēja, līdzjūtīgi pasmaidot. – Iespējams, ar to viņam saistījās kāds nepatīkams piedzīvojums, bet mēs par to nekad nerunājām.

[..]

 Teds bija pārliecināts, ka todien manas mājas dārzā redzēja oposumu, ka jūs to aprakstāt grāmatā. Tikai te ir viena atšķirība: viņš to redzēja nevis vecā riepā, bet starp sievas puķupodiem.

[..]

– Es īsti nezinu, Robiševa kungs, bet domāju, ka oposums bija saite, kas Tedu noturēja vienā vai otrā ciklā un neļāva no tā izkļūt. Tiklīdz viņš sāka zaudēt kontroli pār notiekošo, tūlīt klāt bija oposums. Man ir zināms, ka Teds par oposumu  sapņoja, un, ļoti iespējams, zvēriņam šajos ciklos bija tāda kā sarga loma.

[..]

– Mēs bijām apmēram trīsdesmit cilvēki, bet neviens neredzēja, kur oposums palika. Puķupodi atrodas dārza centrā. Nebija iespējams, ka zvēriņš aizbēgtu un neviens to neredzētu. Tomēr Teds to redzēja. Un es. Neviens cits.

 

Viena doma par “Federiko Aksats “Vienīgā izeja” (mana adrenalīna turpinājums)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s