Grāmatas

Leīla Slīmani “Klusa dziesma”

Drīz jau būs apritējis mēnesi, kopš grāmata ir izlasīta, īsa atsauksme ierakstīta goodreads.com un lililasai atvērta lapa, lai izteiktos plasāk. Šim laikam bija jāpaiet, lai nedaudz atsvešināti paskatītos uz stāstu un tā atstātajām pēdām.

Kopš grāmatas iznākšanas, jau kādu laiku biju skatījusies uz šo grāmatu, bet tā bija diezgan brīvi pieejama starp bibliotēkas jaunumiem, un es atliku un atliku iepazīšanos, ar domu, ka … noteikti kaut kad un ka man nebūs jāgaida rindā, kad šis “kaut kad” iestāsies. Kaut kad iestājās ātrāk, nekā es biju domājusi. Vispirms bija neliela diskusija Facebook grupā “Grāmatnieki” un tad izrādījās, ka neviena kārīga roķele nebija pastiepusies, lai paņemtu šo grāmatu bibliotēkas jaunumu plauktā.

Ļoti uzrunāja grāmatas vāks – pretstatā gaišzilrozā romantiskajām bildēm dodu priekšroku atturīgiem noformējumiem. Šis tumšais vāks ar balto apkaklīti nevarēja palikt nepamanīts. Sākotnēji lasīšanu biju atlikusi uz kaut kad, baidoties, ka būs sāpīgi, jo anotācija uz to vedināja:

Divu bērnu māte Mirjama grib atgriezties darbā advokātu birojā un meklē auklīti saviem mazajiem. Viņa izvēlas lielisko Luīzi, kam piemīt viss nepieciešamais – pacietība, atsaucība, precizitāte. Bet ar laiku arī labās īpašības kļūst kaitinošas: aukle ir pārāk nevainojama, pārāk neaizstājama. Mirjama nedaudz atmaigst, kad uzzina – Luīzi dzīve nav saudzējusi, viņa ir vientuļa, nav iepazinusi nedz prieku, nedz laimi. Ar katru romāna lappusi pieaug tā varoņu nemiers un satraukums, līdz notiek traģēdija…

Gandrīz nekad nelasu daiļliteratūras darbus, kuros ir vardarbība pret bērniem. Paņēmu ar cerību, ka “traģēdija” apies man sāpīgo tēmu. Bet viss notiek ātri. Grāmatas sākums ir kā sitien pa saules pinumu – tā sāp, ka nelabi paliek.  Tad tu atgūsties – traģēdija jau ir notikusi un tālāk ir tas, kas solīts anotācijā. Jauna ģimene, divi bērni, perfekta auklīte Luīze.

Nevajadzīgās mantas ir pazudušas. Kopš dzīvoklī aukle, nekas vairs nekrājas: ne mazgājamie trauki, ne netīrās drēbes, ne vēstules, kuras aizmirstas un neatvērtas mētājas zem veciem žurnāliem. Nekas nepūst, nekas nebjājas. Luīze nekad neko nepalaiž garām. Aukle ir tik apzinīga. Viņa visu atzīmē mazā kladītē ar ziedu rakstu.

Autore zīmē ainas par jauno ģimeni, Luīzes ieaugšanu tajā, ieskicē Luīzes pagātni un viņas vientulību un apmātību ar Mirjamas un Pola ģimeni. Autore par Luīzi neko nepasaka tieši, tikai nojausmas.

Grāmata ir par to – kas tad ir tas, ko mēs nepamanām. Un tas, ko mēs nemaz nezinām. Luīzē ir cieši saaudzis mazs  bērns (pasaules uztvere, komunikācija) un pieaugusi sieviete (praktiskās iemaņas).

Luīze pamazām pieradina bērnu. Katru dienu viņa stāsta meitenei pasakas, kurās atgriežas vieni un tie paši personāži. Bāreņi, nomaldījušās meitenītes, ieslodzītas princeses un briesmīgu milžu pamestas pilis. Luīzes stāstos dzīvo dīvaina fauna, putni ar līkiem knābjiem, lāči ar vienu kāju un melanholiski vienradži. Meitenīte apklust, turas auklītei līdzās, uzmanīga, nepacietīga. Viņa pieprasa personāžu atgriešanos. No kurienes šīe stāsti? Tie plūst no Luīzes nepārtrauktā straumē, pašai par to nedomājot, nesasprindzinot atmiņu vai iztēli. Kādā melnā ezerā vai dziļā mežā Luīze ir atradusi šīs nežēlīgās pasakas, kur labie mirst, pirms tam izglābuši pasauli?

Tagad es to varētu norakstīt uz bērna fantāziju. Jā, jā, tieši bērna, nevis pieaugušas sievietes fantāziju. Arī spēlējas viņa kā bērns.

Mirjama apbrīno Luīzes māku spēlēties no visas sirds. Aukle dara to ar aizrautību, kāda piemīt tikai bērniem. [..] Varbūt, Mirjama sevi mierina, Luīze arī ir bērns. Viņa ļoti nopietni uztver spēles, ko uzsāk ar Milu. Piemēram, abas tēlo policistu un zagli, un Luīze ļauj sevi ieslodzīt aiz neredzamām restēm. [..] Mirjama to nezina, bet visvairāk Luīzei patīk spēlēt paslēpes. Tikai neviens neskaita un spēlei nav noteikumu. Spēles pamatā galvenokārt ir pārsteiguma moments. Luīze nebrīdinot pazūd. Auklīte nolien kadā stūrī un ļauj bērniem viņu meklēt. Bieži viņa izvēlas vietas, kur noslēpusies var novērot mazos. Viņa paslīd zem gultas vai aiz durvīm un nekustas. Viņa aiztur elpu. [..] Viņa nelien ārā no paslēptuves pat tad, kad bērni kliedz, raud, krīt izmisumā.

Luīze ir ārkārtīgi vientuļa sieviete. Tāda viņa sajūtas pēc vīra nāves. Luīze ir cilvēks, kas nemāk dzīvot viena pati.

Tonakt viņa gulēja viesnīcas numurā, ko apmaksāja nedēļu uz priekšu. Viņa pagatavoja sviestmaizes un ēda televizora priekšā. Sūkāja vīģu cepumus, ļāva izkust tiem uz mēles. Vientulība uzmācās kā milzīgs caurums, kurā Luīze redzēja sevi satumstam. Vientulība, kas pieķērās ādai, apģērbam, sāka pārveidot sievietes vaibstus un lika viņai kustēties kā vecenītei. Vientulība ielēca viņai sejā mijkrēslī, kad pienāca nakts un no apkārtējām mājam sāka skanēt cilvēku kopdzīves trokšņi.

Lūīze nelabprāt atgriežas savā īrētajā dzīvoklītī, viņa paliktu gulēt Milas gultas kājgalī. Autore to nepasaka tieši (viņa gandrīz neko nepasaka tieši), bet noprotams, ka Luīze ir mazizglītota un no vīra atstātajam finanšu problēmām vispār gribētu paslēpties, ar domu, ka tās izgaisīs: “Luīze naivi domāja, ka iestādes metīs mieru, ja viņa klusēs. Ka viņai jāizliekas par beigtu“. Viņa neko nesaprot no “nebeidzami garajiem teikumiem, no tabulām, kas aizņem vairākas lappuses, no ciparu rindām,kas stiepjas arvien garākas.” Savā mazajā kladītē ar ziedu rakstu viņa visu pieraksta drukātiem burtiem.

Nekas nenotiek tāpat vien. Lai cik Luīze ir laba, bet jaunais pāris pārāk dziļi ielaiž aukli savā dzīvē, kas tikai pastiprina viņas izmisīgo pieķeršanos šai ģimenei.

Mirjamas un Pola paziņu lokā visi galu galā iepazīstas ar Luīzi. Daži ir sastapuši viņu uz ielas vai dzīvoklī. Citi ir tikai dzirdējuši runājam par neiedomājamo auklīti, kas izkāpusi no bērnu grāmatas, un par viņas varoņdarbiem.

Mirjama ik pa laikam auklei kaut ko dāvina, viņu uzaicina piedalīties vakariņās ar draugiem, visi kopā aizbrauc uz Grieķiju. Robežas starp darba devējiem un darba ņēmēju ir izplūdušas.

Kad ik pa laikam veidojas kāds pārpratums, kad jaunās ģimenes attieksme sāk kļūt izvairīgāka, kad bērni sāk kļūt lielāki – tikmēr Luīzē pieaug izmisīga apmātība pēc vietas tieši šajā ģimenē.

Un tad, guļot Ervē gultā kādā no Sentuenas vārtu daudzsāvenēm, jūto blakus snaudošo vīrieti, uīze iedomājas par zīdaini. Mazu bērniņu, tikko dzimušu sīkaliņu, kuru ieskautu nupar sākušās dzīves siltā smarža. Bērniņu, kurš būtu nolemts mīlestībai, kuru viņa ģērbtu pasteļtoņa rāpulīšos un kurš ceļotu no viņas rokām pie Mirjamas, tad pie Pola. Zīdaini, kurš visus satuvinātu un turētu cieši kopā vienotā maiguma uzlūdā. Kurš izdzēstu pārpratumus, strīdus, atgrieztu jēgu ikdienas ieražām.

Jā, Luīze ir pārņemta ar domu, ka vēl viens bērniņš noturēs viņu pie Mirjamas un Pola. Viņa būs vajadzīga.

Apsēstība ar bērnu maisās pa Luīzes galvu tukšgaitā. Viņa ne par ko citu nedomā. Bērns, kuru viņa trakoti mīlēs, atrisinās visas viņas problēmas. Parādījies pie apvāršņa, tas liks aizvērties parka raganām un atkāpties pretīgajam dzīvokļa saimniekam. Bērns nosargās Luīzes vietu viņas karaļvalstī.

Un tad ir šī milzīgā vilšanās, ar laiku saprotot, ka vēl viena bērna nebūs. Kā meitene Mila atstāsta Mirjamas vārdus- tikai pār manu līķi.

“Kādam jāmirst. Kādam jāmirst, lai varam būt laimīgi.” Luīzei staigājot galvā klusi skan vienas un tās pašas slimīgās frāzes. Aukles prātu ir apsēduši teikumi, ko viņa nav izgudrojusi un par kuru nozīmi viņa nav pārliecināta.

Es citātos neesmu pārrakstījusi visu grāmatu. Neesmu uzzīmējusi pilnīgu Luīzes tēlu. Esmu atstājusi novārtā Mirjamu un Polu. Autorei tas noteikti ir sanācis labāk.

Man ir palikuši divi neatbildēti jautājumi. Kas tā par aukli, kas nav mācējusi izaudzināt savu meitu (bet to zinām tikai mēs – lasītāji, ne Mirjama un Pols)? Kur Luīze liek savu algu, ja reiz viņai ir iekrājies dzīvokļa rēķina parāds un par viņas pašās iniciētu bērnu maltīti lētā bistro viņai jānorēķinās ar pēdējo banknoti?

Ja mans bērns nebūtu jau ieaudzis tīņa vecumā, es laikam tomēr nespētu tik mierīgi (pat atsvešināti) lasīt šo grāmatu. Man būtu bail (lai arī ar auklēm nav bijis nekāda sakara). Un smagi man nāca šī atsauksme, faktiski es vēlreiz izdzīvoju grāmatas stāstu.

Bet grāmata ir laba. Tēma nekad nezaudēs aktualitāti.

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s