Grāmatas

Daniels Kēlmans “Tils”

Attēlu rezultāti vaicājumam “Ein kurtzweilig Lesen von Dyl Ulenspiegel, geboren uß dem Land zu Brunßwick, wie er sein leben volbracht hat”Tila Pūcesspieģeļa tēls ir radies vācu un flāmu folklorā jau 14.gadsimtā. Pēc tam leģendas /nostāsti bija apkopoti 16.gadsimta sākumā drukātā “Ein kurtzweilig Lesen von Dyl Ulenspiegel, geboren uß dem Land zu Brunßwick, wie er sein leben volbracht hat”.  

LegendaparPucesspiegeliSdeKostersfb2 Līdz ar to Šarla de Kostēra (Charles de Coster 1827-1879) “Leģenda par Tilu Pūcesspieģeli” noteikti nebija pirmā grāmata par Tilu. Bet man tā bija pirmā un vienīgā un pamatīgi iespaidoja manu vīziju par Tilu Pūcesspieģeli, tēvu Klāsu, māti Sotkinu, par Jēru Maigumu un, protams, Neli. “Klāsa pelni kvēlo man uz krūtīm“. Tas ir stāsts ar leģendas garšu par 16.gadsimtu, par flāmu zemju cīņu pret Spānijas (un Svētās Romas impērijas) karali Filipu II. Uzrakstīts 19.gadsimtā, bet man ne pirmoreiz, ne vēlāk lasot tas nelikās vecmodīgs. Nekad gan nebiju iedziļinājusies nedz autora, nedz grāmatas vēsturē, toties tagad man patiesi interesants bija šis raksts žurnālā Satori. Savukārt, ja nav pie rokas Šarla de Kostēra grāmatas, to var šeit elektroniski pašķirstīt vai palasīt (kā nu kurš vēlas).

Bet šoreiz ne par Kostēru un viņa Tilu ir stāsts. Lai gan tieši viņi ir vainīgi, ka, ieraugot izdevniecības Dienas Grāmata svaigi izdoto Daniela Kēlmana (Daniel Kehlmann) grāmatu “Tils” un izlasot aprakstu, man to vajadzēja tūlīt un tagad:

Viens no jaunākajiem Tilam Pūcesspieģelim veltītajiem darbiem ir vācu rakstnieka Daniela Kēlmana romāns “Tils” (2017). Aizraujošais vēstījums aizved uz 17. gadsimtu, kad notiek Trīsdesmitgadu karš, plosās Inkvizīcija un sārtos deg burvji, kad ļaužu dzīvības pļauj ne tikai bads, bet arī valdnieku iegribas, lodes, zobeni un mēris. Visos grūtos laikos vienīgais drošticamais izdzīvošanas līdzeklis ir bijuši smiekli, un Tils, kopā ar savu uzticamo draudzeni Neli apceļodams valsti, šo prasmi ir izkopis līdz pilnībai. Nabagie un augstmaņi — viņi visi patiešām tic, ka Tils ir nemirstīgs, un vienīgi viņš pats zina, cik nežēlīgi ievainota miesa un dvēsele paslēpta aiz jokdara maskas.

Par ko tad ir Kēlmana stāsts? Par Tilu Pūcesspieģeli un Vāciju trīsdesmitgadu karā, vai trīsdesmitgadu karu un Tilu, par Tilu, Klausu, jezuītiem, protestantiem, karaļiem un karu?

Grāmata nav viengabalains romāns, un es joprojām svārstos savos iekšējos viedokļos, par ko tā ir. Bet varu apgalvot, ka tā ir izcila! Grāmatā ir 8 nodaļas, katrā stāsts ir veltīts citiem cilvēkiem un citiem notikumiem, bet visur ir Tila un kara (vai tā seku) klātesamība.

  • Kurpes
  • Gaisa kungs
  • Cusmarshauzene
  • Karaļi ziemā
  • Izsalkums
  • Dižā gaismas un ēnas māksla
  • Šahtā
  • Vestfālene

Stāstījums ir aizraujošs – gan valodā, gan sižeta uzbūvē, gan sajūtās, gan rosinājumā meklēt faktus (iespējams, ka to var arī nedarīt, bet tad zūd jēga, jo lasi lasīšanas pēc). Atšķirībā no Kostēra, šeit Tils nav flāmu varonis un iedvesmotājs uz brīvības cīņu, viņš ir āksts, nejauks savā patiesīgumā un nerra dabā, klejotājs, ko nesargā neviena ģildes un neaizstāv neviena vara; ja briest nepatikšanas – “taisies, ka tiec”.

Viņš dziedāja izsmejošu balādi par nabaga dumjo Ziemas karali, Pfalcas kūrfirstu, kurš bija domājis, ka spēj uzvarēt ķeizaru un pieņemt kroni no Prāgas protestantiem, taču viņa karaļvalsts izkusa ātrāk par pirmo sniegu. Viņš dziedāja arī par ķeizaru, kurš vienmēr sala no lūgšanām, [..]

Atļaušos Kēlmana “Tilu” tomēr ielikt vēsturisko romānu plauktiņā, lai arī vēsturiskie romāni nekad nav bijuši man tuvi un biežāk garlaikojuši un, iespējams, pats autors to nemaz nav domājis kā vēsturisku romānu. Manā interpretācijā tas būtu par Pfalcas kūrfirstu, Bohēmijas (tag. Čehija) karaļpāri un trīsdesmitgadu karu Vācijas teritorijā un 17.gadsimta nestajām pārmaiņām.

“Tils” ir izcils paraugdemonstrējums, kā attēlot laikmetu, neieslīgstot detaļās (neapzināti pašam lasītājam rosinot meklēt vai atsvaidzināt vēstures zināšanas) un nepazaudējot būtisko. Īstenībā Tila līdzesamība ir kā tāds sarkanais dzīpars, kas ieausts audeklā un bez kādiem mezgliem satur kopā it kā dažādās nodaļas.

Mani nekad nav interesējuši kari un ne īpaši – viduslaiku (ok, 17.gs. pēc vēsturnieku standartiem vairs nav viduslaiki) politiskās spēlītes (pārāk daudz to feodālo valstiņu un pārāk tālu no šodienas), bet cepuri nost autora priekšā – uzrakstīt TĀ, ka neapzināti metos pētīt, kas ir ar to trīsdesmitgadu karu, kas ar tiem protestantiem un katoļiem, kāda ir Zviedrijas loma un, jo īpaši, kas tur īsti ir ar to Pfalcas kūrfirstu, īsās valdīšanas dēļ sauktu arī par Ziemas karali,  un ko tad viņš ir apprecējis ‘iz Anglijas’ un, vispār, kas tur ir ar to 17.gadsimtu.

Šeit neatradīsiet pieminētus ne Galileo Galileju, ne Koperniku, ne Džordāno Bruno, ar ko parasti asociē 17.gadsimtā briestošās pāmaiņas pasaules redzējumā, bet kaut kas mani vilina viņu centienus uz atklājumiem “piešūt” Tila tēvam, dzirnavniekam Klausam.

Slīpajā jumta logā  Klauss ar pūlēm ir iestiepis režģi no tieviem pavedieniem – viņa pirksti ir resni un neveikli, un Agnetas vērptā dzija ir nepakļāvīga. Taču galu galā viņam ir izdevies sadalīt logu mazos un gandrīz vienādos četrstūros. [..] Un beidzot parādās Mēness, sudrabains un gandrīz apaļš, ar pleķiem kā no netīra vara. Tas ir uzlēcis apakšējā rindā un nevis pirmajā četrstūrī, kā Klauss būtu gaidījis, bet gan otrajā. Kā gan tā? Viņš samirkšķina acis. Tās sāp. Viņš cīnās ar miegu un iesnaužas, taču nu viņš tomēr ir pamodies un mirkšķina acis, un Mēness vairs nav otrajā, bet gan trešajā rindā no apkšas, otrajā četrstūrī no kreisās. Kā tas gadījās? Diemžēl četrsūti nav vienādi lieli, jo vilna plūksnojas, tāpēc mezgli sanākuši pārāk resni – taču kāpēc Mēness tā uzvedas?

Atšķirībā no kara un politikas, Klausa nodaļā Kēlmans, manuprāt, ir ieslēpis tik daudz pētāma materiāla, ka visu pat nevar nojaust. Un, ak, šis paradokss ar graudu kaudzi – kad tā ir un pie kura grauda tā vairs nav kaudze. Kas bija tā aizliegtā grāmata, es tā i’ neatkodu.

Tajā ir septiņsimt sešdesmit piecas lappuses blīvā drukā, un dažās ir arī bildes, kas šķiet nākam no nelāgiem sapņiem: vīrieši ar putu galvām, pilsēta ar robotiem mūriem un augstiem torņiem, tā atrodas uz mākoņa, no kura tievās strūklās līst lietus, zirgs ar divām galvām meža klajumā, kukainis ar gariem spārniem, bruņurupucis, kurš pa saules staru rāpjas debesīs. Pirmās lapas, kurā droši vien reiz bija lasāms grāmatas nosaukums, trūkst; tāpat kāds ir izplēsis lapu ar divdesmit trešo un divdesmitceturto lappusi un lapu ar piecsimtdeviņpadsmito un piecsimtdivdesmito lappusi.

Pareizi Sibilla gūgrīdos rakstīja, ka autors, acīmredzot, rēķinās ar zinošu lasītāju (vai kaut kā līdzīgi). Es neesmu īpaši zinoša, man tikai patīk azartiski rakņāties un meklēt atbildes pēc norādēm.

Kas vēl ir Kēlmana “Tila” laikmets? Tas šeit nav tikai postošs, smakojošs, asiņains trīsdemitgadu karš, ko izraisījis Ziemas karalis (ha, ja tas būtu tik vienkārši).

Karaspēka nometne pilsētas priekšā smirdēja vēl ļaunāk par kaujas lauku. Sakropļotie ķermeņi, strutojošās sejas, vaļējās brūces un izkārnījumu čupas: tas viss kā elles vīzijas palika iededzināts resnā grāfa atmiņā.”

Laikmets ir Pfalcas kūrfirsts Fridrihs, ļāvies iecelt sevi par Bohēmijas karali, un viņa sieva, Elizabete Stjuarte. Tā pati Skotijas un vēlāk arī Anglijas karaļa Džeimsa I meita, kuru sazvērnieki (katoļi) savulaik bija gribējuši iecelt tronī. Runājot par saviem varoņiem un notikumiem, Kēlmans veikli spēlējas ar stāstījuma hronoloģiju un pašiem stāstītājiem.

Laikmets ir jezuīti, kuru zinātne robežojas ar misticismu. Klauss tiek apsūdzēts par burvestībām, bet pats Atanasijs Kirhers aizraujas ar drakonoloģiju un viņa zinātniskie sacerejumi ir apšaubāmi.

Pūķis, kas ticis redzēts, būtu pūķis, kam trūkst svarīgākās pūķa īpašības – proti, spējas padarīt sevi nemanāmu. Tieši šī iemesla dēļ pret visu to cilvēku liecībām, kuri apgalvo, ka ir redzējuši pūķi, jāizturas ar vislielāko neticību, jo pūķis, kurš ļautu sevi redzēt, jau a priori būtu atpazīstams kā pūķis, kurš nav īsts pūķis.

Starp citu, grāmatā ir piesaukti reālā Kirhera reāli darbi (un to es atklāju, joka pēc iegūglējot vienu nosaukumu) – “Ars Magna Lucis et Umbrae” un “Musurgia universalis”. Bez kaķu klavieru pieminēšanas arī nav iztikts.

Laikmets ir tā laika zinātnieks Adams Oleārijs un dzejnieks Pauls Flemings.

“Kāpēc tad jūs rakstāt dzejoļus vāciski?” beigās jautāja Kirhers.

“Es zinu, tas skan dīvaini,” sacīja Flemings, kurš bija gaidījis šo jautājumu. “Tas taču ir iespējams! Mūsu valoda tikai tagad dzimst. Te sēžam mēs, trīs vīri no tās pašas zemes, un runājam latīniski. Kāpēc? Kaut tagad vācu valoda vēl varbūt ir neveikla – brūvējums, kas vēl vārās, radījums, kas vēl top, – taču kādu dienu tā būs pieaugusi.”

Man ir pieglabāts vēl viens citāts no gandrīz grāmatas beigām. Varbūt to visu – valdiekus, karus, izpostītos ciemus, jezuītus un zinātniekus, vietsēžus un klejotājus, var saukt vienā vārdā – politika?

Ja Zviedrija nepieprasīs Bohēmijas kroni, lai mans dēls apmaiņā pret kūrfirsta titulu var no tā atteikties, mēs atteiksimies no kūrfirsta titula. Tad jums vairs nebūs nekādu argumentu, lai dabūtu astoto kūrfirsta titulu. Tas būtu mūsu dinastijas gals, bet es vienkārši atgrieztos Anglijā.  [..] “

“Atļaujiet man pavaicāt, jūsu majestāte, ” sacīja Salvijs (Zviedrijas sūtnis). “Lai es saprastu. Jūs ierodaties, lai pieprasītu kaut ko, ko mēs paši no sava prāta nekad nedarītu. Un jūsu draudi ir: ja mēs nedarīsim to, ko jūs gribat, tad jūs atsauksiet savu prasību? Kā lai šādu manevru sauc?”

[..] “Es piedāvāju jums,” viņa beidzot teica, “saukt to par politiku.”

Šī ir grāmata, kur katrs atradīs savu skatu punktu. Izlasīju “Tila” anotāciju Kēlmana mājaslapā un padomāju, ka esmu šo to palaidusi garām. Bet varbūt vienkarši vajag mazāk lasīt riņķī un apkārt.

Un kas tad ir ar Tilu Pūcesspieģeli?

Cik ilgi āksts jau blenza uz viņu? Viņš vaicāja sev, kas gan tam zellim ir prātā. Tila acis bija pavisam zilas. Tās bija ļoti gaišas, gandrīz ūdeņainas, šķita, ka tās izstaro vieglu gaismu, un acs ābola vidū ir caurums. Aiz tā bija – jā, kas? Aiz tā bija Tils. Aiz tā bija āksta dvēsel, tas, kas viņš bija.

Viņš ir nemirstīgs… vienalga, kurā gadsimtā.

Es tagad eju. Tā es vienmēr esmu darījis. Kad kļūst par šauru, es eju. Es te nemiršu. Es nemiršu šodien. Es nemiršu!

Attēlu rezultāti vaicājumam “el entierro de la sardina”Man kaut kur ir jāapstājas. Beigās tikai par vāka noformējumu. Tam ir izmantota Francisko Goijas glezna “El entierro de la sardina” (Sardīnes bēres, 1812-1819)

Pieļauju domu, ka šī glezna tomēr simboliski ir izvēlēta vāka noformējumam. Tas ir karnevāls pirms gavēņa sākuma (ja nepretendē ne uz ko vairāk, tad par to interesanti ir palasīt tajā pašā Wikipēdijā). Un iespējams, ka visa grāmata ir viens liels karnevāls pirms pārmaiņām.

Iepilināšu pilienu darvas izdevniecības medus mucā – jāatzīst, ka mūsu grāmatas vāka noformējums varēja būt labāks. Ir paņemts pārāk liels tuvplāns un neredz visu gleznu, kā, piemēram, vācu izdevumam.

 

 

 

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s