Grāmatas

Olivjē Triks “Vilka jūras šaurums”

Pēdējais Lapzemietis” bija labākā reklāma Olivjē Trikam (Olivier Truc), tāpēc manā grāmatplauktā iekrita autora nākošā grāmata “Vilka jūras šaurums“.

Grāmatas saturu ieskicē anotācija:

Šķērsojot Vilka jūras šaurumu, bojā iet jauns briežaudzētājs. Drīz pēc tam mirušu atrod pilsētas mēru. Vai starp abiem notikumiem ir kāda saikne? Vai Erika nāve patiešām bijusi nelaimes gadījums? Policijas izmeklētāju Klemeta Nango un Ninas Nansenas atrastie pavedieni norāda uz seniem noslēpumiem… Vai noziegumiem varētu būt kāda saistība ar Ninas tēvu, kurš reiz bijis ūdenslīdējs naftas ieguvēs, bet jau gadiem pazudis bez vēsts? Olivjē Triks radījis spraigu trilleri, kurā ziemeļu nepieradinātā vide meistarīgi izgaismo atriebības un intrigu piepildītu detektīvstāstu.

Reizēm varbūt jāpietiek ar vienu grāmatu, kas sajūsmina. Puse no iepriekšējās grāmatas “Pēdējais lapzemietis” veiksmes formulas (vismaz  man) bija / ir dabas un vides pirmreizīgums. Interesanti, ka tas ir francūzis, kurš raksta par Skandināvijas ziemeļiem, par Lapzemi, kas nav tikai triviālais priekšstats par Ziemassvētku vecīša dzīversvietu, bet sāmu un ziemeļbriežu zeme, ko tiem arvien vairāk atņem civilizācija.

Mani ieintriģēja, kāpēc francūzis raksta par sāmiem un kāpēc viņam tik labi sanāk (to es domāju par vidi, ne detektīvsižetu). Izrādās viņš ir divus gadus pētījis sāmu tautu  un viņi kā etniskā minoritāte ir ieinteresējusi Triku vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa zviedru draugs žurnālists par sāmiem nerakstīja vispār neko. Šo es uzzināju no Olivjē Trika intervijas pirms diviem gadiem LTV Panorāmai. Autors kopš 1994.gada strādā Stokholmā ka Ziemeļvalstu un Baltijas korespondents izdevumiem Le Monde un Le Point, pievērsies plašam jautājumu lokam: politika, ekonomika, sociālie jautājumi.

 

Jāatzīst, “Vilka jūras šaurumā” ziemeļbriežu audzētāju un Lapzemes vides bija vairāk kā detektīvintrigas. Protams, 8 līķīši nav zemē metams skaitlis (šeit Triks varētu izkonkurēt pat kādu skandināvu), bet ar to ir par maz, ja tam apkārt nevijas spēcīga intriga. Diemžēl man grāmatas pirmo pusi būtu jāsauc par ievadu, jo nav īsti kam pieķerties, lai sāktu mežģīt prātu. Jāsauc par ievadu skarbajā vidē un sāmu problēmās (teritoriju un svētvietu apdraudējums naftas ieguves un pilsētas attīstības vārdā). Toties pēc tam notikumi un izmeklēšana sāk kļūt spraigāki (ja godīgi, spraigums vispār sākas pēdējā trešdaļā), kad sāk parādīties nojausma, kur autors varētu gribēt aizvest detektīva lasītāju.

Viņai jākoncentrējas uz izmeklēšanu. Gunnars Dāls, Marko Tikkanens, Jūva Sikku. Un Nilss Sormi. Un šis Knūts Hansens. Kas tad ir zināms? Ir konflikti par zemi uz salas, kur atrodas Hammerfesta. Visi, šķiet, grib savu daļu. Un zaudētāji nemainīgi ir sāmu briežaudzētāji. Ja nu vienīgi ne visi. Jūva Sikku, piemēram, bija atguvsi to, ko licis uz spēles. Varbūt sava fatālisma dēļ viņš bija atzinis pretošanos naftas varai par veltīgu. Un Gunnars Dāls? Viņam, tāpat kā Stīlam un Birgem, savas darbības izvēršanai bija vajadzīga zeme. Bet, izņemot spekulācijas, policistiem pret viņu nebija nekādu pierādījuu. Tikai motivācija. Nina iztēlojās Klemeta sejas izteiksmi. Nozieguma motīvs? Nabaga meitene, vai tas patiešām ir viss, kas tev zināms? (337.lpp.)

Autors noteikti ir aizrautīgs sāpīgu problēmu apskatnieks. Ir sajūta, ka par Skadināvijas ziemeļiem, par Lapzemes reģionu (nevis tikai Somija lēni), tā dabu, sāmiem un to, kā peļņas vārdā, ziemeļbriežu audzētājus uzskata par traucēkli, kas aizņem ‘derīgas’ teritorijas, autors raksta no sirds. Un viņam tiešām sanāk. Tiesa gan, nelasīju vairs ar tādu jūsmu kā pirmo grāmatu, jo īpašās, līdz šim mazzināmās vides atkārtošanās ir atkārtošanās, un izpaliek jaunatklājumi (ak, kā es pētīju internetā karti un attēlus, lasot autora pirmo grāmatu “Pēdējais lapzemietis”).

Šajā grāmatā autoram sirds sāp gan par zemi un sāmu svētvietām, gan par to, ka naftā peldošā Norvēģijas bagātība balstās uz ūdenslīdēju sabojāto veselību un likteņiem. Joprojām, tāpat kā pirmaja grāmatā, man patīk, ka autors nebaidās runāt par norvēģu politkorektumu – sāms policists, sāms ūdenslīdējs ļoti spodrina Norvēģijas publisko tēlu.  Un man patika aina, kad pilsētas mēra bērēs pa pilsētu un kapsētu spriņģoja ziemeļbrieži (tie paši, kurus viņš neribēja redzēt pilsētā).

Līdz detektīvžanra izcilniekam gan Olivjē Trikam vēl ir jāpatrenējas, bet viņs jau arī sevi nepozicionē kā profesionālu detektīvromānu rakstnieku.

 

Viena doma par “Olivjē Triks “Vilka jūras šaurums”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s