Grāmatas · Mūzika

Benedikts Velss “Vientulības gals”

 

Ilgi nevarēju sadūšoties Jāņa Rozes apgāda izdotajai Benedikta Velsa grāmatai “Vientulības gals“. Tā mani biedēja. Biedēja ar vientulības smagumu. Kādu laiku grāmata stāvēja, atnesta no bibliotēkas, līdz pieķēros, kad vajadzēja mainīt lasāmo žanru (pēc Adlera-Olsena “Selfijiem”).

Paldies autoram par sākumu ar bērnības atmiņām, kad visa ģimene ir kopā. Tas bija sirsnīgs ievads.

Kopumā gribas teikt – smeldzes, apjukuma un dzīvošanas pagātnē manifestācija. Skaisti. Es izbaudīju stāstījumu. Tiesa gan, aptuveni grāmatas vidū noguru no paša Žila. Tikt tam pāri palīdzēja viņa brālis un māsa, draugs Tonijs un Alvas atgriešanās viņa dzīvē. Krievu rakstnieks Aleksandrs Nikolajevičs Romanovs arī piedeva savu noti un bagātināja stāstu. Beigas melodramatiski skumjas, bet tā tam laikam bija jābūt. Happy end šai grāmatai nepiestāvētu.

Brālis pievērsās Alvai. – Zini, mēs esam vientuļākie bērni pasaulē, – viņā teica, gulēdams uz muguras. – Mums uz trijiem ir viens labākais draugs. Best-friend-sharing – tā es to dažreiz saucu, varētu pat dibināt aģentūru un izīrēt Toniju tādiem cilvēkiem kā mēs. Par ikmēneša atalgojumu viņš varētu draudzēties arī ar tevi.
– Jums vismaz vienmēr kāds ir, – teica Alva. – Es savu labāko draugu biju zaudējusi gandrīz piecpadsmit gadus.

Lai gan grāmata ir pirmajā personā, man patika, ka Žila skumjas, dzīvošanu pagātnē, nedrošos meklējumus dzīvē papildināja viņa pragmatiskā brāļa Mārtija un māsas Lizas klātbūtne. Lai arī anotācijā runā par viņu atsvešināšanos, man šķiet, ka viņi bija tuvi. Tik tuvi, cik var būt atšķirīgi cilvēki. Un jāatzīst, es vairāk pārdzīvoju par māsu Lizu, par viņas bēgšanu no sāpēm un meklējumiem.

– Es taču tolaik biju vēl lielāks bērns nekā tu, – viņa teica. – Skaidrs, es vienmēr runāju par zēniem un uzvedos tā, it kā būtu nobriedusi vecāka māsa. Taču patiesībā man tik ļoti patika būt bērnam. Patika runāt muļķības, samīļoties ar mammu un stundām sēdēt savā istabā un zīmēt. Es nemaz negribēju pieaugt, katrā ziņā ne tik ātri. Un tad piepeši viss bija cauri. Dažu sekunžu laikā. Žils bija pārāk mazs tam visam, savukārt tu biji tas melni ģērbtais frīks, kas no visa bija novērsies – vairs neatceries, vai?
Mārtijs paraustīja plecus, negribīgi piekrizdams.
– Mēs visi tolaik bijām ievainoti, – viņa sacīja, – un katrs reaģējām citādi. Es rūpējos par to, lai nebūtu klusuma, lai mans gars vairs nekad nerastu miera. Es tik dedzīgi metos dzīvē, jo brīžos, kad viena sēdēju savā istabā un grimu pārdomās, spēju vienīgi kaukt. 

Biju izlasījusi vairākas atsauksmes – gan Līvas Alksnes,  gan thestoryofelza, un likās, ko nu es tur vairs varu piebilst.

Līdzīgi kā lasot Mišela Bisī “Laiks ir slepkava”, pamanīju daudz pieminētu mūziku. Lasot grāmatu, to nemeklēju un neklausījos (man traucē), bet pēc tam ziņkāres pēc tomēr pameklēju youtube.com ar domu – ja būs kas labs, ielikšu savā klausāmajā sarakstā.

No visa atrastā pie manis ir apmeties tikai Paolo Conte un varētu padomāt Moon River.

Kā visos garajos autobraucienos, mūsu tēvam mugurā bija veca, gaiši brūna ādas jaka un mutes kaktiņā pīpe. Mūsu māte,kas lielāko ceļa daļu bija snaudusi, uzlika kaseti ar Bītlu dziesmām. Viņa pagriezās pret mani.

– Tas tev, Žil.

Paperback writter, mana tālaika mīļākā dziesma. Es sēdēju aiz mammas un dungoju līdzi.

Pēc ēšanas dziedājām Ziemassvētku dziesmas, tad sekoja pēdējais rituāls pirms lielās dāvanu izsaiņošanas: mūsu māte spēlēja uz ģitāras Moon River. Viņa šo mirkli ik reizes izbaudīja.

Paolo Conte izpildīto Via Con Me es gan atklāju vēl pirms grāmatas izlasīšanas, pateicoties vienas meitenes atsauksmei googreads.com.

Es vairs nevaru atcerēties, par ko mēs runājām pēc tam, taču zinu, ka māte vienā brīdī piecēlās no dīvāna un uzlika dziesmu. Paolo Konte Via con me. Viņa izstiepa man pretī rokas.

– Žil, ielāgo, – mamma teica, kamēr mēs dejojām. – Ja gribi dabūt kādu meiteni, dejo ar viņu pie šīs dziesmas. Ar šo dziesmu tu viņu noteikti iekarosi.

 

Uzliku Nika Dreika Pink Moon, vienu no mātes mīļākajiem albumiem. Agrāk mūzika mani nebija sevišķi interesējusi, taču tagad ik reize, kad adatiņa skrapstot pieskārās vinilam, bija laimes mirklis.

Vakariņās bija raklete, kartupeļi un baltvīns. Gramofons uz kumodes spēlēja džezu.

Time Further Out, – es teicu. – Un jūs to klausāties pie vakariņām?

Romanovs nopriecājās. – Dažkārt. Vai jums patīk?

– Manai mātei patika Brubeks.

Es izziņoju starpbrīdi un atnesu no virtuves pudeli vīna, viņa uzlika Gēršvinu. Es ceļu uz viņa mūziku nebiju atradis, turpretī Alva mīlēja savu Gēršvinu – viņa to vienmēr sauca par “savu Džordžu”. 

Atmiņa, pēdējais mirušo patvērums.

Un es atkal redzu Alvu savā priekšā un runāju ar viņu, taču šoreiz tēls ātri pagaist un tā vietā nāk cits: kā sēžu uz motocikla un braucu pa lielceļu. Austiņās klausos mūziku, aizsargstikls pacelts, un es vairs nezinu, ko tālāk. Tajā rītā biju vienojies par bēru datumu un pēc tam parunājies ar bērniem, un man atkal kļuva skaidrs, ka es tam visam vienkārši vēl neesmu gatavs.

Nospiežu gāzi un braucu arvien ātrāk un ātrāk, un, jā, tiesa, sajūta ir mazliet kā lidot, tieši tā, kā Tonijs vienmēr apgalvoja. Taču esmu drošs, ka iespējams vēl kāpinājums. manās ausīs klusi ieskanas ģitāra, Velvet Underground spēlē Heroin, uzmanīgi pievienojas bungas un balss, mūzika top uzstājīgāka, niknāka, dziedājums uzsprāgst. Uzlieku maksimālo skaļumu. Sirds sāk sisties ātrāk, vējš spiež sejā un viss atkal uzpeld.

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s