Grāmatas

Alena Mornštajnova “Hana”

Alenas Mornštajnovas “Hana” ir viena no retajām grāmatā, ko vēlējos izlasīt, īsti nemaz nezinot, par ko tā ir. Nesen biju lasījusi čehu autora Jirotkas grāmatu “Saturņins” un tā mani beidzot ieintriģēja vairāk uzmanības pievērst čehu literatūrai. Un – šeku reku – Facebookā 13.augustā Pētergailis izziņo: “Jauns romāns no Čehijas.” Jaunums! Hana Šī apgāda Pētergailis izdotā grāmata tā vien uzrunāja: “Paņem mani rokās. Apmīļo. Vai neesmu jauka kā kūciņa?”. Jā, jā, tik pat jauka kā tas olu keksiņš, ko Mira neapēda.

Tikai izlasījusi grāmatu, saprotu, var teikt – sajūtu, kāpēc tulkotājs Jānis Krastiņš ir pateicis tieši tā: “Romāna kontekstā – apkaunojums un negods ir pieļaut varmācību pret citiem cilvēkiem. Autore kādā intervijā atzīst, ka vēlējusies, lai tā būtu grāmata par savstarpēju iepazīšanu, iecietību un izpratni.”

Man patīk Pētergaiļa prakse, pievilināt lasītāju, publicējot grāmatas fragmentu (lasi, sākumu). Autore sākotnēji iemidzina lasītāja modrību ar deviņgadīgās Miras stāstu – traģisku, bet ar bērna vieglumu.

Īstenībā visa grāmata ir pilna ar traģismu. Viegli uzrakstītu traģismu. Holokausts caur ebreju ģimenes prizmu.

Mēģinu atturēt sevi no ieslīgšanas detaļās. Tikko kaut kam pieskaries, tā jāsāk pārstāstīt sižetu. Un tad nemanot jau atjēdzies, ka garš jo garš stāsts par grāmatu ir tikai pusē, bet vēl tik daudz kas jāpasaka.

Par ko ir “Hana” un kāpēc tieši Hana? Varētu teikt, grāmata par vienas ebreju ģimenes cilvēkiem mazā Čehijas pilsētiņā, par attiecībām un sadzīvi ebreju ģimenē, par Čehijas okupāciju un vietējo čehu attieksmi pret ebrejiem, par nāvi un izdzīvošanu vai izdzīvošanu un nāvi geto un koncentrācijas nometnē, par sasaistītiem likteņiem pirms un pēc kara, par iemīlēšanos un vilšanos, par attiecībām, par bērniem. Grāmata ir par laika periodu no 1933.gada līdz 1963.gadam. Dalīta trīs daļās:

Pirmā daļa. Es, Mira. 1954 – 1963.

Otrā daļa. Tie pirms manis. 1933 – 1945.

Trešā daļa. Es, Hana. 1942 – 1963.

Kāpēc tieši Hana (it kā trūktu citu vārdu)? Droši vien čehu autore ir apspēlējusi tulkotāja pieminēto: “Ja čehu sieviešu vārdu Hana uzraksta ar mazo burtu, tad iznāk vārds ‘hana’, kas nozīmē ̶ kauns, negods. Romāna kontekstā – apkaunojums un negods ir pieļaut varmācību pret citiem cilvēkiem.” Hana, tāpat kā deviņgadīgā Mira, izdzīvoja. Viena tīfa epidēmijā, otra – holokaustā. Tikai Hanu (kas ir Miras tante, viņas mātes Rozas vecākā māsa) turpina vajāt un smacēt lietuvēni. Smagas atmiņas par to, pēc kā viņa ir palikusi tikai melnā tērpta čaula ar vienmēr klātesošu maizes gabaliņu kabatā. Un puse no lietuvēniem ir viņas iekšējie pārmetumi par atsevišķām rīcībām un cēļoņsakarībām, kas izraisījušas tuvu cilvēku bojāeju.

Nedz Jaroslavs, nedz Ivana neizraisīja karu, kas iznīcināja manu ģimeni, taču tie bija viņu meli, kuru dēļ mēs laikus neaizbraucām uz Angliju. Viņu dēļ es velku dzīvību miglā un mirušie izkliedz pret mani savus pārmetumus.

Grāmata ir smaga un viegla vienlaicīgi.  Raitais stāstījums, brīžiem pilnīgi sadzīviski sīkumi, vēlme izzināt ko vairāk par deviņgadīgās Miras saknēm un likteni – tas viss dzen uz priekšu. Vissmagākā ir Hanas daļa, bet stāstījuma lēkāšana laikā palīdz nepagurt zem viņas izdzīvošanas stāsta.

Romāns ir tulkots 15 valodās un grāmata izdota Vācijā, Lielbritānijā, Itālijā, Polijā un citur. Un es priecājos, ka tas ir nonācis arī pie mums. UN – izskatās, ka tas pastiprinās manu nesen radušos interesi (nedaudz pie vainas ir arī Sibilla) par čehu literatūru.

Beigās tikai viena piezīme.

Nezinu, kuram ir paslīdējusi roka – autorei vai tulkotajam, un zēns Gustavs nosaukts par četrgadnieku, brīdī, kad deviņgadīgā Mira viņu pirmo reizi sastop. Humoram gan jāsaka, ka pieķēru savu IT projektu vadītāja profesionālo kretīnismu nozieguma vietā:  domājot par neatbilstību, gribēju teikt, ka pēc biznesa procesu loģikas Gustavam tad bija jābūt kādiem četrpadsmit gadiem.  Sākumā es tos četrus gadus pieņēmu par baltu patiesību (tagad gan brīnos, kā mani nesamulsināja, ka viņš iet skolā? Varbūt tāpēc, ka emocionālais akcents bija uz viņa māsu Idu), bet mirklī, kad pār’s gadus vēlāk Gustavs sāka izrādīt uzmanību Mirai un viņiem veidojās attiecības, man traucēja pieņēmums, ka viņam taču vajadzēja būt par 5 gadiem jaunākam, t.i., tikai puišelim.

4 domas par “Alena Mornštajnova “Hana”

  1. Jā, man arī tas četrgadnieks aizķērās galvā un iebelza, kad pēkšņi Gustavs sāk izrādīt Mirai uzmanību! Un vēl pēc pāris lapām atklājās, ka Gustavs patiesībā ir pat mazliet vecāks par Miru. Bet nolēmu nepiesieties, kuram gan negadās kļūdas – autoram, tulkotājam, korektoram/redaktoram? Un kopējo iespaidu par Gustava un Idas nejaucībām jau šī neprecizitāte nemainīja.

    Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s