Grāmatas

Gābriels Skots “avots. Vēstule par zvejnieku Markusu”

Grāmata kā glezna.Image result for vilhelms purvītis  Mēģinot asociēt ar ko konkrētu, iedomājos Vilhelmu Purvīti. Sīki otas triepieni, bet tāda noskaņa, gan attēls, gan harmoniska krāsu gamma. Stāstījums kā rotaļa – raits un viegls. Viegls pat tad, kad vajadzētu būt skumji.

Par ko tā ir? Vairāk kā 100 gadus sens stāsts norvēģu zvejnieka dzīvi Markusa acīm un ar Markusa attieksmi.

Vāks ir necils, nedaudz askētisks, neierasts linauduma sējumiņš. Tā nav grūti pazust starp aci kairinošajiem vākiem. Vienlaikus – ar to var izcelties. Ar vienkāršību, kad esi noguris no nebeidzamā raibuma riņķī un apkārt. Jāatzīst, pēdējos mēnešos aktīvi nesekoju līdzi, kas jauns ir parādījies, tāpēc Gābriela Skota  grāmata “avots. Vēstule par zvejnieku Markusu” man būtu paslīdējis garām, ja vien es netaptu uzrunāta to izlasīt un padalīties viedoklī.

Man un grāmatai paveicās, ka pēkšņi bija ideāli apstākļi tās lasīšanai – pusaudzis, sajaucis dienu ar nakti, saldi gulēja, vīrs darbā, kaimiņš aiz sienas nekaifoja par basiem,  ēstgatavošanas laiks vēl nebija pienācis, līdz ar to pilnīgs klusums un miers. Tieši šādi apstākļi ir vajadzīgi, lai iegrimtu “avotā”. Lai ielasītos un iegrimtu, jo lasi un sajūti, ka patīk, turpini lasīt un, jā, patīk.

Tik bagāta dzīva valoda.

Mājas stāv starp zilām ēnām un uzsmaida cita citai saulē – baltas, zaļas, sarkanas un dzeltenas, kāda nu krāsa īpašniekam šķitusi glīta. Dažas pat ir divās krāsās – priekšpuse gaiša, bet sētaspuse tumša -,  vai arī tām ir kāds apmalojums, tā ka māja iegūst it kā rāmi sev apkārt. Te laikam nav divu vienādu, katrai ir sava izteiksme un maniere, un katra izskatās citādi. Dažām ir zemi, sīkrūtoti lodziņi, kuros kā adataina vāle aug kaktuss, nodzīvodams vai simtus gadu. Tās izskatās pārmēru draudzīgas, un šī izteiksme ir patiesi jauka. Citām rūtis ir pārāk lielas, tur mudž fuksijas un mirtes, šīs rūtis droši vien ieliktas vēlāk. Izskatās, ka šīs mājas uzlikušas brilles, tās līdzinās vecām sievām un neizpratnē blenž tālumā.

Pamanījāt – neviena lieka apzīmētāja, nekādu lieku izskaistinājumu. Bet dzīvi, raibi un skaisti.

Mirdz misiņa rokturi un kniedes, karogmasta bumbas un efeju lapas. Šur tur kāpņu stūrī ar nokareniem ziedu ķekariem spīd zeltlietus, bet izklaidus izkaisīti dārziņi ar baltu sētu vai vilkābeļu dzīvžogu. Related image Te zied visdažadākās puķes, te ir pujenes, prīmulas un lilijas, te zied vijolīte un mārpuķītes, te neļķītes un tulpes, te muskares, malvas, vērmeles. Markuss apstāj un skatās pārsētu, uzticīgs savam paradumam. Kā gan viens un tas pats zemes gabaliņš var radīt un izaudzēt visas šīs krāsas, kā tādas bagātības var uzplaukt no tik kaila un neauglīga klēpja? Kā smilts un māls spēj dot vielu visam šim bagātīgajam krāšņumam? Markuss ieņurdas izbrīnā un aplaiž acis apkārt.

Un putni un zivis,zivis, zivis un zvaigznes, un saule, un jūra, un zeme un krāsas, krāsas …

Grāmatu noslēdz literatūrzinātnieces Maijas Burimas raksts par autoru un viņa romāna (žanriski to varot dēvēt arī par garstāstu) analīze. Patiesi izzinoši, bet labāk es nebūtu lasījusi (joks) – pieķēru, ka viņa ir “nočiepusi” kaudzi ar citātiem, ar kuriem biju gribējusi padalīties un nu man negribas atkārtoties un jāpārkārto doma 🙂 Bet viens gan ir palicis manā gādībā, ko ar lielu sajūsmu lieku šeit iekšā (rāmā un vienlaikus raitā stāstījuma harmonijā man šis likās kā odziņa):

No jūras atlido pirmā kaija, tā šūpojas virs laivas kā liela kode, nosalusi un stīviem locekļiem, tomēr kāra pēc medījuma, modra un ar neremdināmu apetīti. Tā veselu nedēļu ir rijusi siļķes, bet nav paēdusi pietiekami – pa pēcpusi viss iznāk ārā tik ātri, ka priekšpuse nespēj vien ēst.

Un kā tad ir ar Markusu?

Sākumā es nedaudz sabijos no autora pieteikuma: “Ļaudis tūliņ saprata, ka viņš ir bezgala vientiesīgs, un, tā kā Markuss bija trūcīgs, tie ātri vien sāka uzlūkot viņu nicīgi.” Bet ir tā – “Markuss nebija nekāda gaišā galva, tiesa, taču saprāta viņam netrūka, viņa prātam nekas nekaitēja, lai nu ļautiņi labāk paraugās paši uz sevi.” Tā jau ir, mēs lielākoties vērtējam cilvēkus caur savu prizmu. Tiešām, kāda nozīme ir tam, ka Markuss nezina, cik tālu ir līdz mēnesim, bet tas un zvaigznes visiem spīd vienādi. Tikai viens spēj, bet cits nemāk par tām priecāties, bieži vien neredz jēgu, ieguvumu no vienkāršas bezaprēķina lūkošanās sev apkārt.

Šķiet, ka zvejnieka dienu ritējums gadu no gada ir vienmuļš – darbs, miesas vajadzību apmierināšana, darbs, darbs, darbs … pacietība, pieticība … sapņa par savu dārziņu uz kailas klints īstenošana (tas bija tik aizkustinoši).

Un rīt viņš te būs šajā pašā laikā un stundā, viena diena aizrit tāpat kā otra, nenotiek nekas nozīmīgs. Tikai gadās, ka apsviežas vējš, tāpēc zivīm mazliet mainās noskaņojums – zutis ir labākā vai sliktākā omā, venteris ir pilnāks vai tukšāks. Markuss katru dienu ir augšā rītausmā un liekas gulēt tikai tad, kad izplēn diena, viņš nopūlas ar zemi dārzam, nēsā savus spaiņus šurpu turpu un savāc zemi no saliņām un šērām. Lāgiem viņš izslien muguru un atvelk elpu, mirkli stāv puskrēslā pie mājas, raugās pretim bezgalībai un uztver šalkoņu ar atvērtu prātu.
Tā aizrit dienas un naktis, tā aizrit laiks. Tāda ir ikdienišķā dzīve.

Bet apbrīnojams ir Markusa prieks par dzīvi. Par spīti smagam darbam. Viņš zina jūru un zivis, viņam ir meistara roka uz venteriem un murdiem (neprasiet man, ar ko tie atšķiras, man sameklētos attēlos  likās tik līdzīgi), un pludiņiem, viņš var trīs dienas mazā saliņā vienatnē makšķerēt lūpzivis un priecāties par vienatni. Markusā ticība Dievam saplūst ar dabu, viņam starpniekus nevajag.

Varētu likties, ka grāmata būs vienmuļa savos notikumos un tās pievienotā vērtība ir tikai skaistā valoda un Markusa prieks dzīvot. Nekā nebija! Tas nekas, ka dienas darbos nomaina viena otru, bet tā dzīvā daba! Cik aizraujoši autors to ir pasniedzis. Par kaiju es jau papriecājos. Uz zīriņš:

[..] tik skaists putns – un veikls savās gaitās, jā, nemaz nerunā! Ja zīriņš apakšā ierauga mazu zivtiņu, siļķi, stagaru, vēzīti, tas uzreiz pārvēršas par spalvu zibeni un metas jūrā kā lode. Šļak, aizskan pa lielu gabalu, un galva, spārni, kājas un aste – viss zibens pazūd zem ūdens, atstājot aiz sevis apļus gluži kā akmens. Bet, paraug, tur tas atkal uzšaujas gaisā un nopurina lāses no spārniem, un, patiesi, knābī kaut kas spīd: putns ir saķēris siļķi kā spīlēs [..]. Cirka akrobāts it prasmīgs, viņš prot kūleņot gaisā, staigāt pa virvi un stāvēt zirga mugurā, par to viņš saņem aplausu vētru un urrā saucienus, ļaudis māj un gavilē. Bet ko gan viņš spēj paveikt salīdzinājumā ar zīriņu? Viņš nespēj neko, ir gluži vienkārši neveikls, resns un lempīgs pret zīriņa bultu [..]. Palūdziet artistam atkārtot šo triku [..], lai viņš krīt no augstuma, mērķēdams uz zivi ūdenī, lai viņš noķer to ar zobiem, pirms zivs paspēj izsprukt. 

Un kāda Markusa fantāzijas pasaule atklājas, viņam savā nodabā gatavojot rīkus zušu vai omāru zvejai. Tā kā autors ir rakstījis arī darbus bērniem (ne tikai pieaugušajiem), man ‘nolasās’ tāds bērnišķīgs rotaļīgums aprakstos.  Par zivīm varētu lasīt un lasīt. Grāmatā tās tēlo otrā plāna lomas kā īsti aktieri.

[..] tagad Markuss nodarbojās ar zušiem un zušu zveju … 
Pēdējā nav nekāda lielā māksla, taču prasa akurātumu un drusciņ zināšanu par zivju dzīvi. [..] Zušiem noteikti piemīt kaut kāda oža, jo drīz tie atrod barošanas vietas un priecīgi sapulcējas cerībā dabūt vēl. Ja zvejnieks kādu nedēļu zušus ir labi piebarojis un pieradinājis tos būt noteiktā vietā, viņš kādu dienu maina taktiku un viltīgi ieliek siļķes venterī, pirms ielaiž ēsmu ūdenī kā iepriekš. Zuši varbūt mazliet pabrīnās – tā taču nebija norunāts. Taču, mazliet paošņājuši ārpus ventera un sajutuši, ka iekšā ir ēdien un te ir tāds kā caurums vai durvis, to konstatējuši, tie tūliņ atkal sajūtas droši. Nē, viss ir kārtībā, tā ir tikai jauna metode, šoreiz ēdiens ir pasniegts lapenītē – un zuši priecīgi ielien iekšā. Jā, patiesi, te ir papilnam ēdiena, gluži vai klāts viesību galds, ak vai, cik tas lieliski! Un zutis uzreiz droši dodas pie galda un ēd ar labu apetīti, tas mielojas lapenītē kā vēl nekad savā mūžā. [..] Un zutis tik ēd un ēd, ēd un lēnām kustina asti, ēd tā, ka tauki pil no ādas un pārvēršas par labi piebāztu desu. Nu ko, tagad desa beidzot ir paēdusi, paldies par maltīti, gods un slava, nu zutis ir paēdis līdz sātam un grib atkal ārā [..] Bet, piedodiet, kur tad durvis? Zutis mēģina šur un tur, nē, visur ir pītas sienas. Mīļie, ko tas varētu nozīmēt? Te taču bija tik viegli tikt iekšā.

Nē, nē, es nepārrakstīšu visu grāmatu. Bet smaidīt smaidīju gan, pārrakstot citātus. Nezinu, vai “romāns – aforismu krātuve” (Maija Burima), bet dzīvesprieka krātuve tā ir gan. Protams, grāmatā ieskanas arī filozofiskā nots par miesu un garu, par ticību, bet tam es nepieskaršos, lai gan tieši šeit būtu rodami aforismi, kas radušies vairāk kā pirms 100 gadiem, veclaicīgākā izpausmē, bet domas jēga nezūd arī 21.gadsimtā.

Autors Gābriels Skots ir Knuta Hamsuna laikabiedrs un savā rakstā grāmatas beigās literatūrkritiķe Maija Burima izklāsta līdzības viņu darbos, kas vispār ir raksturīgi 19.gs. beigām un 20.gs. sākumam. Man Hamsuns gan ir “bērnības trauma”, jo iedots neīstajā brīdī, tāpēc nav viedokļa par līdzību. Toties sajūtas brīžiem bija tādas pašas, kā lasot Selmu Lagerlēvu (vienalga, vai tā ir Morbaka vai Gesta Berligs, vai Lēvenšeldu gredzens). Protams, katru dienu ar to man būtu par daudz, bet divas dienas pa stundai veltīt priekam un gaišumam, kas līst ārā no grāmatas, ir to vērts. Pat tādam cilvēkam, kas ir vairāk sižetu rijējs un cēloņsakarību mednieks. Terapeitiski nomierinoši stresainajā vīrusa pandēmijas laikā.

Gābriela Skota grāmata ”Avots” ar NORLA, Gābriela Skota biedrības un ”Livonia Print” atbalstu izdevusi izdevniecība unciti.lv vai vienkārši u.c. Romānu tulkoja Dace Deniņa, kuras vārds komentārus neprasa.

Paldies Valodu mājai un unciti.lv par piešķirto grāmatas eksemplāru. 🙂

avots1

P.s. attēlu aizņēmos pati.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s