Grāmatas

Irsa Sigurdardotira “Parāds”

Nav rakstniecei tas vieglākais uzvārds. Bet pēdējā laikā tik bieži to atkārtoju, ka ‘r’ burti automātiski krīt īstajās vietās. Tā ir islandiešu rakstniece Irsa Sigurdardotira.

Labi, ka pēc pirmās grāmatas “DNS” neatmetu ar roku autores sērijai “Bērnu māja”, jo otrā grāmata “Sāga” tiešām sniedza baudījumu (to baudījumu, kuru sagaida kriminālromānu lasītāji), tad nu nebija šaubu, ka vēlos lasīt arī nākamo Zvaigzne ABC izdoto – “Parāds”.

Grāmatas aprakstā jau galvenā sižeta līnija ir atainota.

Viņš tikai vēlas, lai tie lūdz piedošanu… 
Par notikušo noziegumu policija uzzina tāpat kā visi citi – Snapchat. Videoierakstā redzams, kā upuris lūdz piedošanu. Kad mirusī meitene tiek atrasta, viņai līdzās ir lapa ar skaitli 2. Izmeklēšanā iesaistās detektīvs Huldars, kurš pieaicina arī bērnu psiholoģi Freiju, lai viņa piedalītos nogalinātās pusaudzes draugu iztaujāšanā. Diezgan drīz atklājas, ka Stella nemaz nebija tāds eņģelis, kā viņu raksturo tuvākie, bet pat šādā gadījumā – kurš gan būtu viņu ienīdis tik stipri, lai nogalinātu? 
Pazūd vēl viens pusaudzis, un tiek izsūtīti jauni video. Skaidrs ir viens – atrast vainīgo būs grūti, turklāt slepkava vēl nav pabeidzis iecerēto…
Psiholoģiskās spriedzes piestrāvots kriminālromāns par sociālo tīklu ēnas pusi. “Parāds” liks aizdomāties, par ko vajadzētu lūgt piedošanu…

Smaga tēma – mobings. Un īstenībā tikpat smaga dilemma – vai vardarbībai jāatdara ar vardarbību. Ar prātu es sapratu, kāpēc cilvēks ir izplānojos tādu atriebību. Jo sistēma ir bezspēcīga pret mobingu, pret tā dažādajām redzamajām un neredzamajām sejām.

“Jā, stāvoklis ir šokējošs. Varbūt ar laiku mums izdosies to apkarot, bet pagaidām, kamēr tādos nolūkos nelietīgi izmanto sociālos tīklus, neko daudz tur nevar izdarīt. Mobings, tāpat kā viss cits, laika gaitā mainās. Tagad var izšķirt divu veidu mobingu – tradicionālo un to, kura valstība ir internets. Runājot par bērniem un pusaudžiem … šīs abas sfēras bieži vien ir saistītas, tādā veidā padarot upura dzīvi vēl nepanesamāku. Tomēr no šiem diviem veidiem mobings internetā ir pats briesmīgākais.” Kjartans ātri ievilka elpu. “Parastam mobingam, kādu mēs to atceramies no bērnības, tomēr bija savas robežas. To citi varēja laikus pamanīt, upuris sastapās ar varmāku vaigu vaigā, tu redzi arī pārējos klātesošos un viņu reakciju. Vari piefiksēt mobinga izpausmes – dažreiz fizisku vardarbību vai kaitējumu upura īpašumam. Taču mobingu internetā raksturo naidīgi komentāri un bildes, kuru mērķis ir sāpināt, pazemot un iedragāt upura pašapziņu. Tur cilvēkus nekas neierobežo, internetā izplatīts naids ir bezpersonīgs un vainīgajam nav nepieciešams skatīties acīs tam, pret kuru viņš izgāž dusmas. Viņam pat nav jāzina, kas tu esi. Nav grūti paslēpties aiz kāda segvārda, lai ļautu vaļu saviem dzīvnieciskajiem instinktiem.”

Un slepkavības nenotika afekta stāvoklī. Tas nav spoilers, jo lasot tāpat būs skaidrs, ka viss ir bijis pārdomāts (nu, gandrīz viss) un tāpat nevarēs saprast, kurš ko ir darījis vai nedarījis. Varu atzīties, ka sākumā turēju aizdomās nepareizo personu, pēc tam vēl autore piespēlēja ‘izdevīgus’ variantus, par ko palauzīt galvu. Bet lasīt šo metodiskumu bija tik pat baisi, cik nomācošu bezspēcību izraisīja aprakstītās jauniešu izdarības.

Lai īstenotu savu plānu, [..] kaut kādā veidā bija sadabūjis ziņas par jauniešiem, kas tagad mobēja citus, un, spēlēdams detektīvu, savācis smalku informāciju par katru no tiem. Balstoties uz to, viņš sastādīja tabulu ar punktiem, lai izlemtu, kurš no viņiem visvairāk ir pelnījis tikt pārmācīts. Lielāko punktu skaitu ieguva tas, kura upuris mēģināja izdarīt pašnāvību. Bonuss, ja pašnāvība izdevās. Papildpunktus varēja saņemt arī par neatlaidību: jo ilgāk mobētājs koncentrējās uz vienu upuri, jo vairāk punktu.  Vēl punkti tika doti par citu iesaistīšanu nelietībās: jo vairāk cilvēku ielaikojuši vai uzrakstījuši ļaunprātīgus komentārus par upuri, jo vairāk punktu.Ja uzbrucējs bija viltīgs un izmantoja vairākus sociālos tīklus, tad nonāca saraksta augšgalā. Jo nežēlīgāks bija mobings, jo vairāk punktu. Ja upuris paliek par dārzeni: douze points.

Ja pievēršamies izmeklēšanas līnijai, tad tā ir pietiekami spraiga un samezglota, jo īpaši grāmatas otrajā pusē, kad parādās arvien vairāk pavedienu. Sākumā mani gan nedaudz kaitināja priekšnieces Erlas un izmeklētāja Huldara saspīlētās attiecības, t.i., ignorance un Huldara gandrīz pilnīga izslēgšana no izmeklēšanas. Nu tā darbus neorganizē! Bet tas, par laimi, nevilkās ilgi – pietika priekšniecei nosūtīt Huldaru uz it kā galīgi nenozīmīgu izsaukumu, tā viņš tapa ierauts nozīmīgā izmeklēšanas posmā un, galu galā, Erla bija spiesta novērtēt viņa spējas un kopdarbu. Pēc tam jau bija prieks skatīties (piedodiet, lasīt) uz saprātīgu izmeklētāju tandēmu. Atšķirībā no divām iepriekšējam grāmatām, arī Huldara un Freijas attiecības vairs nav tik saspīlētas. Protams, Freija joprojām smādē Huldaru (bet no galvas arī viņu nevar izmest) un Huldaram attiecību veidošana ne pārāk padodas, bet viņi vairs nekašķējas un netraucē lasītājam baudīt detektīvintrigu.

Tātad. Policija atšķetināja shēmu, atrada vainīgo. Vai tas palīdzēja mobinga upuriem? Baidos, ka ne īpaši. Īstenībā jau uz to grāmatā nemaz nebija atbildes.

Un, lai pēdējo lappusi nevarētu pāršķirt ar  atvieglojuma sajūtu, autore ir atstājusi nedaudz atvērtas beigas. Lai kāds var turpināt baidīties.

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s