Grāmatas · Krikumi

Ļoti, ļoti garas Īs-zīmes #4 pandēmijas zīmē

Nu tik būs! Nu tik pašizolācijā un #paliecmājās  visi lasīs! Tūlīt! Vismaz viena būtne sāka lasīt mazāk kā agrāk. Kāpēc?  Daudz domājamā, organizējamā un rakstāmā darba + nepatīkams mājāssēdēšanas blakusefekts – viegla apātija.

Ir varianti? Ir. Pagarināts #paliecmājās periods + brīvdienas, kas atšķirsies no darba dienām tikai ar nestrādāšanu darba devēja labā (7,5 stundu ieguvums, nav slikti).

No apātijas un panīkuma mani vislabāk izrauj dusmas. Pirms pāris dienām man apnika, sadusmojos un pieķēros Irsa Sigurdardotiras grāmatai. Viņa raksta skaudri un īstenībā par nopietnām sociālām tēmām krimiķa mērcē. Par viņas grāmatu “Sāga” jau izteicos iepriekš. Ceru, ka “Parāds” mani sapurinās, būdams skarbais gabals.

Bet ja tā pavisam objektīvi – tik traki jau ar mani nav.

Darbs ir (un pat daudz), algu maksā, kā likumpaklausīgs pilsonis pagaidām esmu izvairījusies no vīrusa (varbūt tas ir izvairījies no manis, jo man uz pieres rakstīts, ka nepatīk slimot un, ja sanāk, esmu dusmīga) un tā pārnešanas mājniekiem.

Esmu atklājusi, ka esmu disciplinētāka nekā domāju – attālināti strādājot, uz dažiem darbiem pat savācos labāk nekā kantorī, lai gan kopumā esmu rafinēts prokrastinators un nekas uz manu smadzeņu aktivitāti un jaunradi neiedarbojas tik labi kā ‘uguns pie pakaļas’. Toties esmu sākusi pārdomāt, vai tiešām esmu introverta persona, jo ilgojos pēc kolēģiem, pēc klātienes sarunām, nu, kaut vai vienkārši pēc fiksas sasveicināšanās garajā gaitenī (tas nav skolas gaitenis!). Telefonsarunas neskaitās (nepatīk). Ar mājniekiem sastrīdējusies neesmu, jo vismaz vīrs pēc sava maiņu grafika iet uz darbu.

Pusaudzim motivācija mācīties patstāvīgi un pastāvīgi ir tuvu nullei – viņš atzinās, ka labāk ietu uz skolu, jo tur nekādi mājas vides kārdinājumi nenovērš uzmanību. Pagājušajā nedēļā jutos nogurusi – vispirms pašas darba lietas, pēc tam jāpievēršas tīņa bikstīšanai un klātstāvēšanai, lai ieinteresētu par tēmu. Būdama vairāk humanitārs nekā eksakts cilvēks, tomēr pat apguvu vienu tēmu bloku 8.klases fizikā. Ar to es laikam arī izpumpējos un mana resursa vairs pietika tikai darbam un mājsaimniecībai. Šonedēļ izdomāju atmest ar roku apzinīgam vecākam, neiroze par neizdarīties skolasdarbiem sāk pāriet un parādās cerība, ka Lieldienas būs grāmatainas.

Tā jau nav, ka pa šo laiku neko nelasu un neesmu lasījusi.

Mans izaicinājums Tonijs Džads “Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada”. Sāku lasīt mirklī, kad sapratu, ka viena no Kamillas Lekbergas grāmatām, ko savā nepacietībā biju pasūtījusi krieviski, nemaz nav izmeklētāja Patrika un viņa sievas Ērikas sērijā.  Pikta par vilšanos, ķēros pie apjomīgās Eiropas pēckara vēstures. Nenožēloju ne mirkli! Tiesa, pagaidām man ir izdevies pievārēt tikai kādu trešdaļu no gandrīz tūkstoš lappusēm. Nu esmu tikusi līdz Eiropas Ekonomiskās kopienas izveidei. jāatzīst, šī ir man garlaicīgākā daļa. Toties ainu par Eiropu kopumā un par valstīm atsevišķi autors zīmē lieliski.

“Tā ir ideju vadīta vēsture, un šis paņēmiens vēstures interpretācijā precīzi trāpa mērķī.  Džads izskaidro ne tikai modernā subkontinenta kas un kad, bet –– galvenokārt –– kāpēc.” Boids Tonkīns, Independent

Tas ir TĀĀĀDS faktoloģiskais fons, lai labāk uztvertu arī daiļliteratūras darbus par 20.gs. Eiropu. Autors bija tik dzīvi aprakstījis to postu, kas skāra cilvēkus pēc kara, kas uzreiz sagribēju izlasīt Neputna izdoto Primo Levi “Atelpu” (ko pirms tam biju noignorējusi) rapa par viņa pieredzēto ilgajā mājupceļā no Aušvicas uz Turīnu. Vēl neizlasīju, bet grāmata jau ir atradusi ceļu pie manis patīkamā Valters un Rapa iepakojumā.

Bet Tonija Džada darbs ir tik apjomīgs, ka ik pēc pār’s nodaļām to nākas atšķaidīt ar kādu izklaidējošākas literatūras gabalu.

Biju kritusi kārdinājumā un iepirkusies Zvaigzne ABC akcijā “3 romāni par divu cenu” (kā gan es savādāk būtu tikusi pie Sigurdardotiras “Parāda”), lai arī lielāko daļu no tā, ko varētu ņemt, jau esmu izlasījusi. Tā kā K. Dž. Tjūdoras “Krīta vīru” biju atzinusi par lasāmu (lai arī nebiju sajūsmā), tad paķēru viņas jauno grāmatu “Paslēptuve“. Jāatzīst, izlasījusi jutos dusmīga par nepiepildītām cerībām un uz karstām pēdām, neļaujot sev pārdomāt, goodreads.com ievietoju atsauksmi: “Lasīt var, bet ne vairāk. Nedabūju ne psiholoģisko spriedzi, ne šausmu elementus. OK, es redzēju, kur ir aprakstā ir šausmu / baiļu elementi, bet man tas bija tikai teksts, ne sajūtas (aukstums, smaka, vaboles). Mistikas iepīšana intrigā arī nav manā gaumē. Ja autors liek domāt, ka ir mistika, bet ir reāls, loģisks izskaidrojums kā Krīta vīrā (kas ir autores pirmais romāns), tad jā, tāda kombinācija atalgo lasīšanu ar saldo ēdienu grāmatas beigās. Lasīju, jo bija noslēpums, lai arī grāmatas pirmā puse likās ļoti izstiepta.”

Toties labs atklājums man bija pašmāju jaunā rakstniece Lelde Kovaļova. Viņas grāmatu “Bezvēsts pazudušās” biju paņēmusi bibliotēkā gan vairāk aiz ziņkāres, nekā ar nopietnu apņemšanos izlasīt (grūti man ar tiem latviešu darbiem, ko lai dara). Tā kā uz karstām pēdām vairs nevajadzēja atdot, tad izlasīju ar’. Viegls romāns ar noslēpumu. Ļoti raiti lasāms. Nekā kaitinoša. Tāds īsts detektīvromāns gan tas nav. Jā, ir noslēpums – divas bez vēsts pazudušas sievietes. Jā, ir viens izmeklētājs, bet tādas klasiskas izmeklēšanas tur nav. Ritinot sižetu, paši varoņi pamazām atklāj noslēpumus. Viss loģiski sakārtojas pa plauktiņiem. Man gan bija viens otrs ja ne neticamības, tad vismaz skepses moments, bet kuram tādi negadās. Pēc tam biju lasījusi atsauksmēs pārmetumus, kāpēc autore nav izvēlējusies kādu reālu muižu, bet izdomājusi pati savu nosaukumu. Man tas bija pluss, ne mīnuss. Latviešu literāros darbos, ja vien tie nav biogrāfiski vai vēsturiski, bet ir literāri izdomājumi, man parasti traucē piesaiste kādai zināmai vietai (maza tā Latvija, maza), tāpēc patika šī izdomātā Mērona kaut kur Latvijā. Pirkt nepirkšu, bet kādreiz bibliotēkā paņemšu arī autores otro darbu “Svešinieki“. Gribētos novērtēt, kā Leldē Kovaļovā attīstīsies detektīvromānu žanra rakstniece (sākums tiešām nebija slikts).

Kamēr divu dienu garumā tapa garās Īs-zīmes, tikmēr ir izlasīts arī sākumā pieminētais “Parāds”, par to gan mēģināšu uzrakstīt atsevišķi. Tagad jāpadomā, ko darīt tālāk. Protams, turpināšu Džadu. Nezinu, vai būs noskaņojums pabeigt Olli Jalonena romānu “14 mezgli līdz Griničai” – diemžēl drīz jau būs 1,5 gada jubileja, kopš esmu apstājusies pusē grāmatas. Es joprojām gribu to izlasīt, bet jānoķer īstais noskaņojums. Par pēcpandēmijas laiku un vērtībām joprojām negribas lasīt, tāpēc Emīlijas Sentdžonas Mandelas “Vienpadsmito staciju” iedevu vīram. Pašreiz cīnos ar nedaudz sirreālām sajūtām, tāpēc papildus devai vēl neesmu gatava. Savukārt, Katri Lipsones “Saldējuma pārdevēju” taupu saldajam ēdienam.

foto

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s