Grāmatas

Negara Džavadi “Dezorientāliste’

Baudījums lasītāja izziņas un lasīšanas kārei. Austrumi un Rietumi, Irānas un dzimtas vēsture, dezorietācijas sajūta, mainot kultūrvidi, un sevis meklējumi. Tas būtu īsi un koncentrēti.

Šī nu reiz bija grāmata, kur man izpalika jebkādas gaidas vai iepriekšēja iepazīšanās PIRMS. Bija tikai uzticēšanās izdevniecības gaumei un jaunuma medību azarts. ‘Sērfodama’ grāmatu e-veikalos, gluži netīšām pamanīju Jāņa Rozes e-veikalā neredzētu grāmatu; zinot, ka tas e-veikala katalogs nedaudz ‘gļuko’, pārbaudīju izdošanas gadu. Jā, tiešām jaunums! 2020. Ko tad es tur pamanīju vēl pirms ziņas par jaunumu Facebookā?

dezorientNegara Džavadi “Dezorientāliste” un aprakstu:

Kimia Sadra Parīzes mākslīgās apaugļošanās klīnikā gaidā rindā, lai padarītu par realitāti savu izsapņoto nākotni. Kavējot laiku, viņa ļaujas atmiņām par Sadru ģimenes raibās vēstures līkločiem. Vecvectēvam Persijā reiz piederējis harēms ar 52 sievām, kurā piedzimusi arī vecmāmiņa Nūra, bērnība Teherānā pagājusi, vērojot vecāku Dāriuša un Sāras pretošanos valdošajai iekārtai un sajūsmu par visu francisko… Šā skumjas ironijas un trāpīga humora cauraustā, nedaudz haotiskā iekšējā monologa kodols tomēr izrādās pati Kimia – alternatīvā roka cienītāja, apdāvināta stāstniece un laikmetīga sieviete, kura cenšas atrast vidusceļu starp ģimenes tradīcijām un pašas “dezorientalizāciju”.

Tad nu uz karstām pēdām devos uz JRozes grāmatnīcu, ‘apčamdīt’ grāmatu un te nu pēc 2 dienām IR.

Mocījos ar dilemmu – goodreads.com likt 4 vai 5 zvaigznes. Paliku pie kompromisa 4,5 un attiecīgi matemātiski noapaļojot = 5. Kāpēc dilemma? Baudījums lasītājas prātam, bet sirds dziļumus tā pa īstam nesasniedza. Bet patiešām ĻOTI patika.

Ja mani virza emocijas, tad ir viegli rakstīt – mēģini noķert kādu sajūtu aiz astes un šķetini vaļā. Bet šis darbs ir uzrakstīts škietami eiropeiski vēsi. Iespējams, tās ir tikai manas subjektīvas sajūtas. Iespējams, manu emocionālās puses uztveri sabojāja salīdzinoši nesen lasītā Golnāzas Hašemzādes Bundes “Tie bijām mēs”, kas izsauca dažādas emociju gammas. Var teikt tā, pateicoties iepriekšminētajai grāmatai, “Dezorientālisti” sāku lasīt kā kaut ko jau pazīstamu, jo iepriekš šo to par Irānu biju papētījusi kaut vai Wikipēdijas līmenī. Un man patiesi bija interesanti. Zināju, ka par šo tēmu gribu VĒL.

Grāmata ir Kimias Sadras stāsts par savas dzimtas pagātni (sākot ar vecvectēva harēmu un vecāmiņas Nuras dzimšanu), par savu plašo ģimeni, kuras centrā ir tēvs Dāriušs un māte Sāra, un 6 tēvočiem un draugiem un kaimiņiem, par Irānas vēsturi (šahs, revolūcija, varas maiņa, revolūcija, Homeinī, represijas un uzsaukums “salauzt pildspalvu”), par bēgšanu no Irānas (bēg 10 gadīgā Kimia, pusaudzes māsas un māte; tēvs jau ir Parīzē) uz Franciju, par austrumu meitenes piederības un sava es meklējumiem Parīzē, Briselē, Amsterdamā, Londonā.

Ja par to vēsumu, tādu it kā racionālu atsvešinātību, tad Kimia jau pati sākumā ‘brīdina’:

Reizēm prātoju, kā tas iespējams, ka esmu tik nejūtīga. Lai gan pēdējā laikā tā gadās retāk, šī sajūta mani neatstāj un ir gatava kuru katru brīdi uznirt. Pusaudzes gados man šķita, ka apgabals, kurā mīt emocijas, ir nemanot izsusējis. Toreiz, tāpat kā tagad, pasaule rādījās kā aiz stikla – neaizsniedzama un tāla, kā mēma izrāde, kurā nespēju iesaistīties. Jau tolaik es saskatīju līdzību starp šīm izjūtām un filmās un teleseriālos redzētajiem amerikāņu kareivjiem, kas atgriežas no kara Vjetnamā. Es līdz kaulam izjutu, ko viņi pārdzīvo, kad mājās sēž uz dīvāna un blenž tukšumā, kamēr apkārt rosās ģimenes locekļi. Viņu atsvešinātību, viņu nespēju iekļauties kustībā, veidot nākotni. Šķita, ka viņus, tāpat kā mani, pārpludina uzpeldējušu slīkoņu klusēšana.

Jāatzīst, man sākums bija grūts. Nevarēju saprast, ko autore (un Kimia) grib pateikt. Un atkal – Kimia brīdināja jau pašā sākumā, ka stāstījums nebūs lineārs, tas būs neviendabīgs kā atmiņas un tomēr viengabalains. Bet pašā sākumā – tēvs, klīnika, Pjērs (kura sasaldētā un attīrītā sperma pelēkā cilindrā ir Kimias rokās), māsas Leili un Mina, tēvocis Nr.2, gandrīz neizrunājamais Montazemolmolks no Māzenderānas apgabala, atkal klīnika -, knapi spēju to visu aptvert pārdesmit lapās. Jā, Kimia lēkā. Atrunājas, ka lai pastāstītu to, vēl jāpastāsta šis. Vispār man patīk tādi nevienmērīgi stāstījumi, bet šeit pašam sākumam to ļaužu bija tik daudz. Pēc grāmatas izlasīšanas, vēlreiz pāršķirot sākumu, gan viss liekas tik saprotams un pazīstams, bet līdz šai sajūtai ir jānonāk. Ko ar to gribēju teikt? Lai jūs nenobiedē ‘lēkājošais’ un it kā brīžiem haotiskais sākums. Tas ir to vērts!

Autore velk paralēles ar vinila plašu pusēm:

Tie, kuri ir pietiekami veci, lai būtu pieredzējuši 45 apgriezienu vinila singlus, zina, ka parasti A puse ir interesantāka nekā B. Tā ir neizdevusies, švakākā puse. Tā, kura ir palaista pasaulē, bet nav atradusi savu vietu zem saules. Neglītā jaunākā māsa, ko stumj nopakaļ populārajai lielajai māsai, ne uz ko daudz necerot. Tomēr ir bijuši izņēmumi, iespaidīgi uznācieni, neticama sāncenses izkonkurēšana… Piemēram, viena no Sāras mīļākajām dziesmām, Glorijas Geinores “I will survive”, bija 45 apgriezienu vinila otrajā pusē, turpretī, A puses dziesma “Substitute” grimst diskomūzikas vēstures aizmirstībā.

Tāpat grāmata ir dalīta A un B pusē. A pusē ir dzīve Irānā, B pusē – Rietumi. Un beigās paliek atvērts jautājums, kura puse ir vairāk izdevusies. A puses stāstījums ļoti ievelk. Tiešām, kā dzimtas sāga, lai arī fragmentāra. Notikumi ir piesaistīti cilvēkiem. Tirkīzzilās acis. Kimias izglītotie vecāki, mātes armēņu izcelsme. Ģimenes vēstures stāstnieks tēvocis Nr.2. Sadzīve. Un vēl un vēl. Un gluži kā speciāli man – daudz zemsvītras skaidrojumu par Irānu, vēsturi, cilvēkiem. Nevēlies – nelasi, turpini vienlaidus baudīt stāstījumu. Ir interese – papildini zināšanas vai aizpildi nezināšanu. Tas bija man! Nebūtu šo zemsvītras skaidrojumu, es būtu ilgu laiku pavadījusi rakņājoties internetā, lai vāktu faktoloģisko fonu (tāds daļējs jau man bija pēc “Tie bijām mēs” lasīšanas).

A puse ir vēsture un Kimias bērnība.

Man vienmēr ir gribējies bērnus. Pat bērnībā es gribēju bērnus.
Bērnība man ir ārkārtīgi mīļa. Tā man bija mīļa pat tad, kad to izdzīvoju, jo jau toreiz apzinājos, ka tas ir laimīgākais mana mūža posms, pat tiktāl, ka ar nepatiku svinēju dzimšanas dienas, apzinoties, ka ik aizgājušais gads mani drusciņ tuvina pieaugušā vecumam [..]. Biju lepna, ka esmu bērns, ka braucu ar skrituļdēli, bet pieaugušie to neprot, ka ķeru kukaiņus, no kuriem viņi baidās, ka skrienu, krītu, ceļos augšā (it nemaz nesāp!), slēpjos, spēlējos lietū, lecu baseinā, kamēr manī skaudīgi noskatās Leili un Mina, kas šortos sēž uz baseina malas un plunčā kājas, jo viņām ir periods (mēnešreizes. LL). [..] Biju pārliecināta, ka pieaugušajiem tiek vairāk atņemts nekā dots, vairāk liegts nekā atļauts. [..] Biju iedomājusies, ka bērnu bariņš ļaus turēties pretī šai netaisnībai. [..]
Pieaugot un vēl krietni pirms seksualitātes apzināšanās es pārvilku krustu šai vēlmei un izvēlējos citus ceļus. Tumšus un līkumainus, ko pārpludināja mūzika, alkohols un aizliegtas vielas, tādus, kas atbilda tai otrai Kimiai, kura piedzima 1981.gada 17.aprīlī, kad Air France lidmašīna piezemējās Orlī lidostā.

B puse – Eiropa. Lai arī Kimias ģimenei nekāda mierīgā dzīve Irānā nebija, tomēr no tās nevēdīja traģisms, kā no sevis, savas vietas meklējumiem Francijā. Tik atšķirīgās Austrumu un Rietumu pasaules.

Lūk ko tā (Amsterdama, LL) man iemācīja: ikviens drīkst būt tas, kas viņš ir, gribēt, ko vien vēlas, dzīvot pēc sava prāta, ja vien netraucē citu mieru un neizjauc vispārējo līdzsvaru. Dzīves uzskats, kas ir diametrāli pretējs persiešu kultūrai, kur sliet barjeras, jaukties citu cilvēku dzīvē un pārkāpt likumus it tikpat dabiski kā elpot. Taču tas atšķiras arī no franču kultūrai raksturīgās jūdeokristietiskās nepiekāpības, kad runāšana nepārtraukti kavē darbību.

Dāriušs un Sāra, izglītoti vecāki, žurnālists un vēstures skolotāja, ja tā var teikt, bija frankofīli, paši ilgāku vai īsāku laiku pabijuši Francijā, tāpēc arī meitas tika sūtīta vietējā franču licejā, apguva franču valodu un kultūru. Arī kopumā Irānas kultūras telpa nebija noslēgta un šeit nebija svešs Rietumu un arī Amerikas kino, literatūra. Tomēr tradīcijās tā ir pavisam cita vide un, ierodoties Parīzē, apjukušas ir ne vien meitenes, bet arī māte Sāra, kurai šķiet, ka viņi šeit ir tikai pagaidām. Kimiai sākas sevis meklējumi, arī seksuālās identitātes apzināšanās. Es pat teiktu – skarbi meklējumi. Kāpēc pirms tam teicu, ka neaizgāja līdz sirds dziļumiem? Tāds gandrīz racionāls izklāsts. Kimia jūtas un atmiņas ir noslēpusi dziļi dziļi un nevēlas tās kustināt. Tā arī lasītājs paliek tāds racionāls vērotājs.

Izdzīti no paradīzes, mēs esam daļēji kļuvuši par svešiniekiem, par būtnēm, ko apdarinājusi cita kultūra, cita valoda un kas palaistas ripot pa tādas dzīves sliedēm, kurai nevajadzēja būt mūsējai.

Izlasot grāmatu, man nedeva mieru jautājums – vai tas ir vai nav autobiogrāfisks darbs. Jo īsa autores Negaras Džavadi (Négar Djavadi) biogrāfija vēstī, ka viņa dzimusi Irānā 1969. gadā intelektuāļu ģimenē, kas bija opozīcijā gan abiem Šahiem, gan pēc tam Homeinī islāmiskajam režīmiem. Viņa ieradās Francijā vienpadsmit gadu vecumā, kopā ar māti un māsu zirga mugurā šķērsojot Kurdistānas kalnus. Viņa ir scenāriste un dzīvo Parīzē. (goodreds.com, Négar Djavadi) Pārāk daudz paralēļu un sakritību. Atbildi es atradu vienā intervijā  – grāmatā ir gan biogrāfiski momenti, gan literārs stāsts, autores vārdiem – episkā stāstā ir ielikta sava personiskā pieredze.

Grāmatā man ir palicis daudz mazu līmlapiņu tajās vietās, ar ko ir gribējies padalīties, par ko pastāstīt. Bet atturēšos no citēšanas, pretējā gadījumā šis ieraksts būs nepieklājīgi garš.

Lasiet grāmatu. Tas it to vērts!

vaks

 

 

 

 

4 domas par “Negara Džavadi “Dezorientāliste’

    1. Sanāca netīšām, bet šoreiz nostrādāja mans azarts, ha-ha… un tas, ka dzīvo Rīgas centrā. Pār’s kvartāli un jau biju grāmatnīcā. Vēl pie vainas bija franču valodas nezināšana – nevarēju atrast autori, lai attālināti vispār saprastu, kas par putnu un kas tā par grāmatu. Un lūk sekas. Bet man patika. 🙂

      Patīk

      1. Mani sabiedēja tas salīdzinājums ar “Tie bijām mēs”, kuru tūlīt piebeigšu. Vēl vienu tādu es negribu, nedaudz apnikušas tās meitenes, jāizlasa daži veči 😀

        Patīk

      2. Tās irāņu izcelsmes meitenes ir visnotaļ atšķirīgas savā stilā, izpausmē un attieksmē, bet par vienu tēmu divas pēc kārtas būtu par traku. Balsoju par večiem. 😀

        Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s