Grāmatas

Katri Lipsone “Saldējuma pārdevējs”

– Mēs nemedījam personas. Mēs medījam nejaušības. Un, ja to vienā vietā vienā laikā ir pārāk daudz, mums rodas aizdomas, ka tās nepavisam nav nekādas nejaušības. Un tikai tad mūs sāk interesēt personas.

Jāņa Rozes apgāda izdoto somu rakstnieces Katri Lipsones grāmatu “Saldējuma pārdevējs” iekāroju, jau izlasot aprakstu:

“Saldējuma pārdevējs” aizved lasītājus uz Prāgu un ieved filmas sižetā. Divus gadus pēc Otrā pasaules kara beigām kinorežisors cenšas atdarināt realitāti, radot filmu bez scenārija, bet aktieri savas lomas iepazīst filmēšanas gaitā. Galvenie varoņi ir jauns pāris, kas spiests slēpties, taču robežas starp īstenību un fikciju arvien vairāk saplūst. Slepenpolicijai rodas aizdomas, ka režisora iztēlē dzimušais vēstījums var apdraudēt valsts drošību, viņš tiek izsaukts uz pratināšanu. Fantāzijas pasaulē nejaušības nekad nav nejaušas, bailes caurstrāvo iekāre, bet izdomātas identitātes un neparasts mīlas stāsts caur spēli liek nojaust patiesību. Nemainīga šajā spēlē ir tikai autores spēja apžilbināt.
No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Izmantoju izdevību un Grāmatu izstādē Ķīpsalā gan aizgāju uz tikšanos ar autori (bija jau arī slēptie mērķi, sastapt citas meitenes) un, protams, iegādājos grāmatu. Kādu laiku turēju to plauktā saldajam ēdienam. Un te nu ir – viena diennakts un izlasīta grāmata.

Pirmā reakcija pēc vairāk kā puses izlasīšanas bija: nesaprotu, ko tad es īsti nesaprotu. Sižetiskā un saturiskā līnija it kā ir skaidras, bet visu laiku līdzi velkas nemiers, ka tā ir tikai virskārta. Ko īsti autore gribēja pateikt? Tas, ka biju uz tikšanos ar Katri Lipsoni, man maz līdzēja. Uz tikšanos ir jāiet, kad esi izlasījis grāmatu. Tad dzirdēsi īstos akcentus un varēsi pajautāt savu mokošo “Kāpēc?”. Pēc naktsgulēšanas pauzes pabeidzu pēdējo trešdaļu un sajutos vēl vairāk apmulsusi kā iepriekš.

Tā triviāli izskrienot cauri sižetam – režisors ar aktieriem uzņem ainas filmai par sievieti un vīrieti, kam jānes Esteres Vorsdas un Tomāša Vorsda vārdi, tam seko, manuprāt, filmas daļa ar Esteri un Tomāšu Ņemcovas kundzes mājā, pēc tam režisors sastop sievieti, kura sakās esam Estere Vorsda, viņai ir dēls un vienkājains vīrs, pēc tam seko dēla studenta stāsts un arī skats uz savu māti, pēc tam dēls ir Zviedrijā, kur viņu saved kopā ar zviedru meiteni Šerstinu, pēc tam viņš jau ir šķīries no Šerstinas un viņiem ir meita Gunilla un noslēgumā Gunilla ir Čehoslovākijā un pašā noslēgumā režisors uzbur ainu savai filmai. Nu vēl banālāk pārstāstīt nevarēju. Un varbūt arī nevajadzēja pārstāstīt, jo teksts brīžiem ir pilns nianšu, bet tam skeletam tomēr ir nozīme. Un tikai šodien, šķirstot grāmatu citāta meklējumos, ko ielikt minēšanas spēlē – kamēr pārrakstīju šīs rindas, šķiet, netīšām noķēru grāmatas sāli.

Vienkājis uzņemšanas laukumā uzrodas ka no nekurienes, taču noteikti no turienes, kur palikusi otra kāja. Viņš turas fonā, sēž zālītē aiz Ņemcovas kundzes šķūņa blakus lietus ūdens mucai. Ap pusdienlaiku kāds viņam aiznes ēdamo, un šādā pozā, atbalstīdamies uz ceļgaliem un strēbdams zupu, viņš ne ar ko neatšķiras.
– Vai jūs esat aktieris?
– Esmu.
– Bet tad taču… atvainojiet… tad taču jums vienmēr jātēlo viena un tā pati loma. Vienkājainais vīrietis.
– Ak tā jums liekas?
– Nu bet kas cits varētu likties?
Tas taču nav viens un tas pats vīrietis. Vienkārši ir sagadījies, ka viņiem visiem ir viena kāja.

Tas nekas, ka šeit ir par vīrieti. Grāmatā it kā ir dažādas sievietes, bet šķiet, ka viena un tā pati sieviete (pie tam, ar kaut ko neapmierināta, kaut ko meklējoša un savdabīgas iekāres pārņemta) atkārtojas dažādos laikos un dažādās vietā. Pie tam arī tekstā tiek atkārtots – sieviete, sieviete, sieviete … un retu reizi lietots vārds (gan aktrise Zahovalovas jaunkundze, gan sieviete filmā, gan Estere Vorsda, gan Šerstina, gan Gunilla).

Jāatzīst, man labāk tomēr patika grāmatas pirmā puse – aktieri, filma, reālā dzīve – tās pārejas, tēli, darbības, sarunas. Noskaņojuma ziņā man likās, ka skatos filmu (kādu franču vai poļu, tāds man stereotips), kur varoņi sarunājas (pārsvarā pāros) un mainās ainas, bet nekas tāds īpašs nenotiek (nevaru iedomāties nevienu piemēru, jo neesmu kino cilvēks un īstenībā tas smalkais kino nespēj ilgstoši noturēt manu uzmanību, atšķirībā no rakstītā vārda, kur pati nosaku tempu). Burtiski vizualizēju tās ainas Ņemcovas kundzes mājā.

Estere piespiež sevi izkustēties un iet ap galdu pie Tomāša. Svārki plederējas ap ciskām kā eksotisks taurenis, pirksti pārāk brīvajās kurpēs saspringst. Tomāšs ne drusku nepakustas, lai mainītu pozu un Esterei būtu vieglāk pieliekties un uzspiest skūpstu viņa lūpām, bet uz lūpām tas ir jāuzspiež, Estere liecas uz leju, mugurkauls neērti izliecas, un viņa ar vienu roku pieķeras pie galda, lai nezaudētu līdzsvaru. Cik lempīgi tas izskatās, saimniece sarauc uzacis un uzmanīgi vēro vīrieša acis, kas skatās kaut kur pavisam citur, nevis sievas sejā, uz lūpām. Estere noliecas tik dziļi, ka no viena pleca noslīd blūze, taču vīrieša rokas atrodas pie sāniem kā divas protēzes un pat nesakustas, lai tiektos pretī sievietes augumam. Esteres lūpas aizskar vīrieša muti, nezinādamas, ko darīt, galva nekustas nemaz, mute ir ciet, elpa slīd caur nāsīm, tas izskatās pēc kinoskūpsta, viņi abi nogaršo lūpu krāsu, jūt mazos kunkulīšus, un, beidzot atliekusies, Estere nosarkst, ieraugot vīrieša notraipīto muti [..].

Tā bija Estere filmā.

Īstā Estere Vorsda sarunā ar režisoru, uzzīmēja ainu par to, kas sagaida viņas dēlu un, lai cik dīvaini, es to arī izlasīju pār’s nodaļas tālāk.

Tādam kā viņš taču nav pārāk daudz iespēju izskatīties īpašam. Viņam jāmaina veģetācijas zona. Vai arī jādodas kaut kur, kur simt gadu nekas nav noticis. Un tieši tāpēc tur kaut kur viņā iemīlēsies pilnīgi aplama meitene, par viņu daudz stiprāka, iemīlēsies pilnīgi aplamu iemeslu dēļ. Tāda meitene, kas tic paradoksu spēkam, piemēram, tam, ka starp viņiem būs unikāls kontakts tieši tāpēc, ka viņi nesaprot ne vārdiņa viens otra valodā. Un kādu laiku tā varbūt arī ir: meitene nekad nevienā nav ieklausījusies tik uzmanīgi, un puisis ne ar vienu nav runājis tik tieši. Tā vis dēļ puisis nav tikai viens puisis, viņš ir tā zem, no kuras aizbēdzis. Tai meitenei ne ar ko mazāku nepietiek, tā meitene liekas gultā ar Čehoslovākiju. [..]

Ja tā padomā, autore ik pa laikam iemet kādu pāreju uz nākošo stāstu vai ainu, kā nu labpatīk to uztvert. Tiesa gan, ne visas pārejas esmu pamanījusi.

Ja man patika pirmā puse un es sajutos ļoti ievilkta tekstā, tad otrā puse man nesniedza tādu baudījumu: zviedru meitene Šerstina, viņas agresija man nepatika, bet viņas un Jāna meitu Gunillu es vienkārši nesapratu. Lai gan, nē – ar prātu sapratu, ka viņa meklēja pagātni (tāpat kā īstā Estere Vorsda lika dēlam vest viņu uz Olomoucu, lai sameklētu to māju no filmas, vai arī no Esteres pagātnes, minēt var divējādi) un vīrieti, vienalga, Gunillas / Milenas un Petra stāsts man likās kā no traģiska absurda teātra. Toties režisors tajā smēlās iedvesmu un pierakstīja  nākošās filmas pēdējo ainu.

Aktrise,Estere, Šertina, Gunilla, Milena – varbūt tiešām viena un tā pati sieviete tikai dažādās vietās un laikos? Ja būtu lasījusi grāmatu pirms tikšanās ar autori, es to pajautātu.

Un kurš tad īsti ir saldējuma pārdevējs? Kāda vispār ir viņa loma? Jo skaidrs, ka šeit nekas nav tāpat vien.

P.s. Tiesa gan, Čehoslovākijas vietā šeit varēja būt jebkura Austrumeiropas valsts no padomju bloka.

saldejum1

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s