Grāmatas

Mariana Lekija “Ko var redzēt no šejienes”

Grāmata, kuru gribas paņemt klēpī kā bērnu un samīļot, tā cieši apskaut un nelaist vaļā. Grāmata, kas jālasa netraucēti. Es lasīju ilgi, pareizāk sakot, ar gariem, vairāku dienu ilgiem pārtraukumiem, jo mobilitāte un sadzīve dara savu un nav savienojamas ar grāmatas noskaņu un garšu.

“Okapi ir aplams dzīvnieks, kas dzīvo lietusmežā,” es saucu, “tas ir pēdējais lielais zīdītājs, ko cilvēks atklājis. Tas izskatās pēc zebras, tapira, stirnas, peles un žirafes krustojuma.”okapi

Viss sākās kā parasti: O, JRozei jauna grāmata – pievēršu uzmanību! Vācu autore, simpātisks vāks, šķietami neko neizsakošs nosaukums. Tas ir Marinas Lekijas romāns “Ko var redzēt no šejienes”.  Nākošais solis – lasu anotāciju:

Ikreiz, kad Zelmai sapnī parādās okapi, šis aplam skaistais, dīvainais dzīvnieks, nākamo divdesmit četru stundu laikā kāds no ciema iedzīvotājiem nomirst. Šādās reizēs ļaudis kļūst tramīgi, sāk baiļoties par sevi un saviem tuvajiem, un varbūtējā pēdējā stundiņā izmisīgi laužas uz āru gadiem ilgi noklusētas patiesības, ko, iespējams, tomēr labāk paturēt pie sevis.
Šis ir stāsts par dzīvi, nāvi un mīlestību kādā mazā Vestervaldes ciemā, par Zelmu un viņas kluso pielūdzēju Optiķi, par Zelmas mazmeitu Luīzi un viņas draugu Mārtiņu, par Luīzes tēvu Pēteri, kurš ceļo pa pasauli, par budistu Frederiku, par Elzbetu, Palmu un skumjo Marlīzi, un visiem, visiem mums.

Vajag tūlīt un tagad! Dodos uz grāmatnīcu, kur mani man priekšā ir negaidīts, bet patīkams pārsteigums atlaides veidā, pērku nost. Mājās, pirms vakariņu gatavošanas, izlasu prologu un iemīlos.

Ja tas, uz ko ilgi skaties, ir kaut kas nozīmīgs, teica Zelma, tāds, kas ar vienu vienīgu kustību sagriež otrādi visu plašumplašo dzīvi, tad šis pēctēls parādās arvien no jauna. Arī pēc gadu desmitiem tas piepeši atkal ir klāt, lai vai uz ko tu būtu skatījusies, pirms aizvēri acis. Visbeidzamo reizi mājošā vīrieša pēctēls piepeši parādās, kad tu, piemēram, tīri lietusūdeņu noteku un acī ielido knislis. Tas parādās, kad gribi mirkli atpūtināt acis, jo esi ilgi skatījusies komunālo pakalpojumu rēķinos, no kuriem nekā nesaproti. Kad vakarā sēdi bērna gultā, stāsti vakara pasaciņu un princeses vārds vai labās beigas nekādi nenāk prātā, jo esi pārgurusi. Kad aizver acis, kādu skūpstot. Kad guli mežā uz zemes, uz ārsta kušetes, svešā gultā, savējā. Kad aizver acis, paceļot kaut ko ļoti smagu. Kad visu dienu skraidi apkārt un apstājies  vien tāpēc, lai sasietu atrisušās kurpju auklas, un tikai tad, ar galvu uz leju, atjēdz, ka visu dienu neesi apstājusies. Tas parādās, kad tev kāds saka: “Aizver acis!”, jo tūliņ sekos pārsteigums. Kad atspiedies pret apģērbu pielaikošanas kabīnes sienu, jo neder arī pēdējās puslīdz pieņemamās bikses.  [..] Un piepeši šis pēctēls atkal parādās, šis viens, ļoti konkrētais, tas parādās kā dzīves ekrānsaudzētājs un bieži vien tad, kad ar to vispār nerēķināmies.

Visu prologu nepārrakstīju – pratos kaunu. Tā jau var visu grāmatu pārrakstīt. Lasot šķiet, ka citāti birst kā no pārpilnības raga. Bet tie varētu kļūt bezjēdzīgi, izrauti no teksta, no kopējās domas un noskaņas. Ļoti, ļoti gribu uzteikt tulkotājas Ingas Karlsbergas darbu – teksts ir tik maigs kā sūnas, kurās gribas iekāpt basām kājām. Nu ja, izlasīju prologu, iemīlējos un sapratu, ka īsi lasīšanas starplaiki neder. Jāgaida baudīšanas brīvbrīži.

Par ko tad ir grāmata? Par cilvēkiem – jauniem un veciem. Par dzīvi parasto. Par nāvi. Par mīlestību. Par draudzību. Par Mon Chéri. Par sāpēm. Par patiesībām. Par okapi un vissmagāko dzīvnieku pasaulē – zilo vali. Par tiem, kas radīti septiņām jūrām, un par mazu ciemu.

[..] pēkšņi no aizmugures sēdekļa ierunājās Zelma: “Kā jums liekas, vai tā ir, ka mirstot visa dzīve nozib gar acīm?”
[..] “Es to iedomājos kā nāves atlasītu kadru slīdrādi,” sacīja Zelma. “Jo nevar taču visu dzīvi parādīt pilnībā, tāpēc jātaisa izlase. Pēc kādiem kritērijiem tā tiek veidota? Kuri ir dzīves svarīgākie brīži? Pēc nāves ieskatiem, es domāju.”

Grāmatas vēstījums ir izlase. Gabaliņi no cilvēku dzīves, pausti stāstījumā pirmajā personā. Stāstniece un aktīva dalībniece ir Luīze, sākumā desmitgadniece, pēc tam jauna sieviete. Interesanti, ka ir izlaists desmit gadu dzīves posms (starp desmit un divdesmit), bet tā nepietrūkst. Es brīžiem domāju, kurš ir centrālais tēls (Luīze, Zelma) vai arī tāda nav – un centrā ir cilvēku attiecības, sarunas un mijdarbība un, protams, suns Aļaska un stirna, kura jāaizbaida prom, ar blīkšķi aizcērtot garāžas durvis (kāpēc? lai Palms to nenomedītu). Viss gluži kā anotācijā teikts. Ja gribi ieslīgt detaļās, tad saproti, ka neviļus pārstāstīsi visu grāmatu, bet to nevajag darīt, lai nezaudētu autores vārdu burvību.

Šķietami vienkārši notikumi, kas sākas ar Zelmas sapni, kurā viņa redz okapi, bet īstenībā sapnis nav nekāds sākums, jo ciemā visi jau zina, ko gaidīt no viņas sapņa. Ko darīt? Zelma saka – dari to, ko parasti darītu šajā laikā. Parasti notikumi, parastas sarunas, bet ar nepārspīlētas dzīvesgudrības piešprici. Brīžiem man bija netverama asociācija ar Pepiju Garzeķi. Un nejautājiet – kāpēc? Nevaru to izskaidrot. Tas ir paslēpts sarunās. Sajūtu līmenī man grāmata nedaudz asociējas ar Narinē Abgarjanas “No debesīm nokrita trīs āboli”. Ar cilvēku vienkāršību, ar vēstījuma sirsnību, ar veciem ļaudīm (Zelma, Elzbete, Optiķis), ar kopābūšanu, par aiziešanu. Pateikšu priekšā, kas ir pēctēls – tā nav izdomāta vīzija, tas ir Zelmas vīrs Heinrihs. Viņš tur ir klātesošs.

cherLasīju, ka pēc grāmatas motīviem tiekot uzņemta filma. Šī ir tā reize, kad ļoti skeptiski skatos uz stāsta vizualizāciju, jo burvība slēpjas vārdos.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s