Grāmatas

Emīlija Sentdžona Mandela “Vienpadsmitā stacija”

Gripa bija eksplodējusi uz zemesvirsas kā neitrona bumba, satricinot un sagraujot pilnīgi visu; dažus vārdos neaprakstāmus gadus pēc sabrukuma visi ceļoja, līdz aptvēra, ka nav nevienas pašas vietas, kur dzīve turpinātos ierastajās sliedē, un iekārtojās, kur vien varēja, drošības dēļ pulcējoties kopā un apmetoties kravas mašīnu piestātnēs un vecos restorānos un moteļos. “Ceļojošā simfonija” jau piecus gadus pēc sabrukuma bija sākusi pārvietoties starp jaunās pasaules nometnēm, toreiz diriģente kopā ar dažiem draugiem no militārā orķestra bija aizgājusi no gaisa spēku bāzes, kur tie bija mitinājušies, un devusies nezināmajā plašumā. [..] Divdesmit gadus pēc sabrukuma viņi joprojām bija kustībā un ceļoja šurpu turpu gar Hūrona un Mičigana krastiem, rietumos aizklīsdami līdz pat Traverssitijai, bet austrumos un ziemeļos – pāri 49.paralēlei un līdz Kinkardīnai. Viņi gāja gar Sinklēras upi uz dienvidiem līdz zvejnieku pilsētiņām Marīnsitijai un Algonakai un tad griezās apkārt.

Atslēgas vārds – elēģisks (tieši kā Džordža R.R. Mārtina atsauksmē uz grāmatas aizmugurējā vāka – “Skaisti sarakstīts un brīnišķīgi elēģisks romāns, ko atcerēšos vēl ilgi”). Grāmatas vēstījums ir izdevies, ja rāmu skumju pēcgarša saglabājas vēl vairākas nedēļas pēc grāmatas izlasīšanas un tām nav traucējis spēcīgais līdzpārdzīvojums Čajkovska “Kara suņu” Reksam.

Vispār jau postapokalipse nav man mīļš lauciņā (sabrukums, izdzīvošana un ja vēl kaut kādi zombiji, tad vispār – nē, nē, nē). Toties stāsts “pirms” un “pēc” gan  – ļoti, ļoti (kā, piemēram, Atvudas “Oriksa un Kreiks”). Emīlijas Sentdžonas Mandelas “Vienpadsmitā stacija” gan nesatur cēloņsakarības – kā “pirms” būtu radījis “pēc”. Šeit savijas varoņu dzīves “pirms” un “pēc”, pie tam dažiem nemaz vairs nav “pēc”, lai kā man to gribētos.

Tie, kas ir izdzīvojuši pēc gripas vīrusa epidēmijas nav nekādi pārcilveki – viņiem ir vai nu paveicies, vai pieticis saprāta un veiksmes izvairīties no epidēmijas. Un epizodes no “pirms” ir par Arturu, viņa jaunības draugu Klārku, sievām – Mirandu un Elizabeti, mazo meiteni Kirstenu un Džīvanu, kurš mēģināja glābt Artura dzīvību un sabiedrībai palika inkognito. Īstenībā nekas daudz. Bet brīžiem tik eksistenciāli piesātināti. Un dažiem epidēmija līdzējusi atrast savu īsto es, kad ir beidzies trakais skrējien pēc panākumiem vai meklējumiem. Šajā ziņā man ārkārtīgi simpātisks šķita Klārks.

Viņš domāja par grāmatu un to, ko Dālija bija teikusi par mēnessērdzīgajiem, prātā iešāvās savāds jautājums: vai Arturs bija pamanījis, ka Klārks izturas kā mēnessērdzīgs? Vai par to bija rakstīts vēstulēs V.? Klārks atskārta, ka patiešām ir mēnessērdzīgs: viņš jau kādu laiku – gadiem – kā pusaizmidzis darīja, kas jādara; viņš nejutās gluži nelaimīgs, bet kad gan darbs bija sagādājis patiesu prieku? Kad pēdējoreiz kaut kas bija viņu dziļi saviļņojis? Kad viņš pēdējoreiz bija izjutis bijību vai iedvesmu? Klārks vēlējās, kaut varētu atgriezties laikā [..]. Gribējās piezvanīt visiem izvērtējumu mērķiem un atvainotie arī viņiem, jo tagad Klārks saprata, ka ir šausmīgi tikt raksturotam kāda cita atskaitē, – ir šausmīgi būt par mērķi.

Domāju, kas ir vēstījuma centrā (vienojošais) – vai aktieris Arturs Lenadrs (tas nekas, ka stāsts sākas ar viņa nāvi uz skatuves, kur skaisti krīt mākslīgais sniegs) vai tomēr komikss “Doktors Vienpadsmit”, kura divas burtnīcas kā lielu dārgumu sev līdzi vadā Kirstena? Divas burtnīcas, kuras viņai, mazai meitenei, iedeva tas pats Artūrs.

Doktors Vienpadsmit ir fiziķis. Viņš dzīvo kosmosa stacijā, bet tā ir ļoti moderna un ir veidota kā maza planēta. Tur ir dziļa, zila jūra un klinšainas salas, ko savieno tilti, un sarkanas debesis ar diviem mēnešiem pie apvāršņa. Kontrabasists, kurš pirms sabrukuma bija strādājis tipogrāfijā, pastāstīja Kirstenai, ka šo komiksu radīšana izmaksājusi ļoti dārgi – attēli ir koši, drukāti uz arhīvkvalitātes papīra, tātad tie nemaz nav komiksi tradicionālajā vispārpieņemtajā izpratnē, bet drīzāk kāda cilvēka iegriba. Kurš varētu būt autors? Nevienā no abiem numuriem nav bibliogrāfiskās informācijas, un autora vārda vietā ir tikai iniciāļi. M.K. Pirmā numura vāka iekšpusē kāds ar zīmuli ir ierakstījis: 2.eksemplārs no 10. Otrajā numurā ir atzīme: 3.eksemplārs no 10. Vai iespējams, ka katrs numurs pasaulē ir atrodams tikai desmit eksemplāros?

Viens tēls gan mani atstāja vienaldzīgu – Pravietis. Ar prātu, šķiet, sapratu – kas un kā un it kā arī – kāpēc, bet neizsauca emocijas un palika tikai kā sižeta sastāvdaļa.

Labi, ka grāmatu nelasīju pašizolācijas laikā (negribēju tieši atslēgas vārda “epidēmija” dēļ), iespējams, tad es nespētu tik mierīgi uztvert epidēmijas sekas, t.i., visu komunikāciju ‘atmiršanu’ (man gan vienu brīdi izsauca skepsi pazudusī elektrība, bet tad es atcerējos, kā pavisam nesen viena mezgla avārijas dēļ pēkšņi bez elektrības uz ilgāku laiku bija palikusi daļa Rīgas un liela tās apkārtne, nebija nekādas informācijas un galarezultātā ar labošanas darbus vēl joprojām veic cilvēki nevis roboti). Tiesa gan, tagad manī sāk mosties kašķīgais kritiķis un neliek mieru doma – gripas epidēmija taču neiznīcināja grāmatas un dokumentus – kāpēc cilvēki vienkārši sāka pamazām aizmirst to, kas ir bijis, un necentās atjaunot tehnikas sasniegumus. Bet likšos mierā – es guvu emocionālu baudījumu un prāta apsvērumi lai paliek ‘aiz kadra’.

Vēl nedaudz noslēgumā varu pasmieties par sevi. Patīkami, ka grāmata izrādījās savādāka, nekā es gaidīju no apraksta. Man ik pa laikam uznāk kārdinājums iegādāties kādu Prometeja grāmatu. No apraksta biju iedomājusies, ka tādai postapokaliptiskai videi (kur viss sagruvis) cauri vīsies Šekspīra nots. Pat biju paspējusi nodomāt – žēl, ka tik labi nepārzinu Šekspīra daiļradi, un vai tas man netraucēs. Mani gaidīja patīkama vilšanās (lasi – atvieglojums) – Šekspīra šeit bija maz, toties daudz dzīvesstāstu epizožu.

Par ko tas viss bija? Par Prometeja izdoto Emīlijas Sentdžonas Mandelas grāmatu “Vienpadsmitā stacija”, iesaku ielūkoties izdevniecības lapā grāmatai pievienotajā fragmentā (par fragmentu pievienošanu īpašs cepums izdevējam!). Un pēc nefilologa sajūtām – Lauras Dreižes tulkojumā nekas nav pazudis no grāmatas noskaņas.

Kas tika zaudēts sabrukumā? Gandrīz viss, gandrīz visi, un tomēr joprojām pastāv neaptverams skaistums.

Kādā sniegotā naktī Toronto slavenais aktieris Arturs Leanders nomirst uz skatuves, spēlējot savu mūža lomu. Tajā pašā vakarā Ziemeļameriku sasniedz nāvējošs vīruss. Pasaule vairs nekad nebūs tāda kā agrāk.

Pēc divdesmit gadiem Kirstena, trupas “Ceļojošā simfonija” aktrise, uzstājas Šekspīra lugas iestudējumā kādā no cilvēku apmetnēm, kas izveidojušās pēc sabrukuma. Taču viņas jaunā, cerību pilnā pasaule ir apdraudēta.

Ja civilizācijai pienāktu gals, ko tu glābtu? Un cik tālu tu būtu gatavs iet, lai to nosargātu?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s