Grāmatas

Selja Ahava “Lietas, kas krīt no debesīm”

Par to, kā mēģinām saglabāt savā atmiņā aizgājuša tuva cilvēka tēlu un lasām to no uzplaiksnījumiem un veidojas mozaīka, kas visu laiku mainās un nestāv uz vieta. Par to, ka beidzot palaižam savas sāpes vaļā. Ārkārtīgi aizkustinoša grāmata. It kā vajadzētu būt skumji, bet tā iemanījās būt aizraujoša.

Par Sāru, kuras mammai trāpīja no debesīm nokritis ledus gabals, par Erkilu Puaro, kurš vienmēr atrod risinājumu un izklāsta to bibliotēkas istabā zināmam skaitam klātesošo, par Alisi Brīnumzemē, kura izaug nesamērīgi liela, par tēti, kurš saka, ka “laiks dziedē” ir galīgais sūds, par Annutanti, kura ieguvusi lielo laimestu, nopirkusi muižu un aitas, par Annu, kura aiziet gulēt, uzzinot, ka atkal ir ieguvusi lielo laimestu, par Lata sievu, kas nepaklausīja eņģeļus un paskatījās atpakaļ, par vīru, kuru “mīl” zibens un sper, bet viņš no tā nenomirst, viņš noslīkst (laikam?), par stāstiem par dīvainiem gadījumiem, kur liktenim ir labpaticis jaukt cilvēku prātus un dzīves, par aitām un Bruno, par pasakām, kurām tiek izdomātas beigas, par nāru, kas plunkšķinās Kristas vēderā. Krīta līnija, ko apvelk līķiem un ko varētu apvilkt atmiņām. Brāļu Grimmu pasaku motīvi un mammas spoks ar savu ‘šņik, šņak’. Zāģskaidu namiņš. Tas viss ir atrodams Seljas Ahavas grāmatā “Lietas, kas krīt no debesīm”.

Pēkam aiz muguras guļ meitene. Viegli šņākā kā mazs dzīvnieks, seja atslābusi un pārlaicīga. Reizēm cilvēki guļot izskatās pēc zīdaiņiem, reizēm par sevi vecāki un gudri, taču meitene izskatās tā, it kā viņai visi vecumi būtu vienlaikus.

Ar meitenes stāstu sākas vēstījums. Un tas ir tieši tāds, it kā viņai visi vecumi būtu vienlaikus – bērna vienkāršumā un pieaugušā briedumā.

Pieaugušie vienmēr prašņā, par ko bērni domā. Taču, ja bērni patiešām pastāstītu, man šķiet, pieaugušie uztrauktos. Piemēram, ja kādam ir trīs gadi un ir vējaina diena, nav ieteicams raudzīties uz horizontu un teikt: “Es te domāju, kur rodas vējš.” Drīzāk, ir ieteicams stāstīt, ka tēlo helikopteru. Un, ja ir pieci gadi, nav ieteicams pārāk daudz jautāt ne par nāvi, ne fosilijām, jo pieaugušie nevēlas domāt ne par nāvi, ne pasaku varoņu novecošanu, ne arī par to, kā Jēzus mira pie krusta. [..]
Pieaugušie mēdz teikt, ka laiks dziedē, un tas nozīmē, ka, laikam ritot, notikušais kļūst par atmiņām, un tad to atceras arvien sliktāk. Kad cilvēks atceras pavisam slikti, viņš ir izdziedināts.
Taču es negribu mammu atcerēties slikti. Es gribu mammu atcerēties pareizi, bez lidmašīnas, bez ledus šķembām, bez cauruma verandā. Tādu, kāda mamma bija parasti.

Atmiņu iestarpinājumi ar mammu – mamma parasti, mamma darbā, mamma no rīta, mamma plika, mammas balss – , ir tik dabiski un, šķiet, sataustāmi.

Filmās atmiņas rāda melnbaltas.
Mirušais cilvēks tiek atstāts ceļmalā, mašīna aizbrauc, un pa aizmugures logu kāds skatās, kā cilvēks samazinās un beigās pazūd pavisam. Tā mirst filmās.
Taču patiesībā tas izskatās citādi. Laiks mammu nesamazina, un krāsas neizblāv. Mamma tikai eksplodē gabaliņos, un gabaliņi paliek lidināmies gaisā. Visi gabaliņi ir spilgti – mati, pirksti, iesiešanās, miesas grumbiņas un nāsis, knakšķ
ošie ceļgali, burkšķošais vēders -, taču pašas mammas nav.

Lasot grāmatu, mani tik ļoti emocionāli uzrunāja Sāras vēstījums, ka pēkšņi sajutos aprauta baudījumā, kad sākās grāmatas daļa par vīru, kam piecas reizes iespēra zibens. Es pat ieturēju lasīšanas pauzi. Man likās – nu, kā tā, vai tiešām grāmata nav romāns, bet vairāki atsevišķi stāsti. Bet tā, par laimi, nav īsproza, viss ir saistīts un droši vien tā arī vajadzēja – lai emocionālais kāpinājums būtu beigās un noslēgtu visu vēstījumu virkni. Grāmatā ir četras daļas:
– Sienā iemūrētā meitene
– Hemiša Makkeja pieci zibeņi
– Nāra plunkšķinās
– Te manai pasakai gals

Viss sākas ar Sāras vēstījumu un ar to beidzas, pa vidu tie 5 zibeņi un Makkeja sarakste ar Annutanti. Par ko – īsi un vienkārši, kā ir dzīvot ar lietām, kas nokrīt no debesīm, kā ir dzīvot ar brīnumu. Un atziņa, ka varbūt reizēm pasaulei ir vajadzīgi notikumi, kas mūs pamodina. Ir vēl viena darbojošās persona – Krista. Kas viņa ir, to uzzināsiet lasot. Ko viņa dara – caur savu prizmu skatās uz tēvu un meiteni un līdzdarbojas. Meitenes noslēguma stāsts tiešām bija emocionālā kulminācija (vismaz man), kas savilka visu iepriekšējo vienā veselumā..

Pasaule turpinās. Nekas nekļūst skaidrāks, taču laiks dziedē, un cilvēks aizmirst. Spokam beidzas baterijas. Lietas notiek. Vienlaikus, aplamā laikā, dažādos laikos, aplamās vietās. Eņģeļi nav noteicēji. Jo vienmēr tomēr ir kāds, kurš aizmirst klausīties ziņas, kurš paskatās, kaut arī nevajadzētu, un kurš stāv aplamā vietā.

Izcils emocionāls un dzīvesgudrs darbs. Lielisks Maimas Grīnbergas tulkojums. Interesanta darba konstrukcija, mainot stāstījuma tempu. Jau rakstīju, ka tādēļ ieturēju lasīšanas pauzi un ļoti uzmanīgi atsāku ar Makkeja un Annutantes saraksti. Toties pāršķirstot grāmatu citātu meklējumos jau pēc izlasīšanas pilnībā, guvu atkārtotu baudījumu no tā, kā viss ir savīts kopā. Mani kā detektīvromānu frīku īpaši sajūsmināja Erkila Puaro ievīšana šajā darbā. Tā bērnišķīgi dabiski.

Viena doma par “Selja Ahava “Lietas, kas krīt no debesīm”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s