Grāmatas

Mārgareta Atvuda “Liecinieces”

Pateicoties Mārgaretai Atvudai, pirms pāris gadiem beidzot uzzināju, ka man patīk distopijas. Ar lielu piesardzību biju paņēmusi bibliotēkā “Kalpones stāstu” un … saslimu. Saslimu ar idejas iespaidu, kur varam nonākt. Tagad Atvudas vārds komentārus neprasa. Joprojām neesmu noskatījusies 1990.gada filmu “The Handmaid’s Tale” (ja vien neesmu kaut kad dziļā jaunībā redzējusi un aizmirsusi), un 2017.gadā radītais seriāls ar tādu pašu nosaukumu ieintriģēja, vizuālais un noskaņa atbilda maniem grāmatas iespaidiem, taču gari seriāli nav mans formāts – man nav laika (un, atzīšos, arī pacietības) tos skatīties, jo ir visu laiku ir kaut kas jāpadara, kaut kas jāizlasa, ar kādu jāparunā, jānoķer kāds vienatnes mirklis un kāds līkums riņķī jāizmet, tāpēc noskatītas ir tikai pār’s sērijas.

Nu lūk. Ar divējādām sajūtām uzņēmu ziņu, ka ir izdots Mārgaretas Atvudas “Kalpones stāsta” turpinājums “Liecinieces” (The Testaments). Pirmais – jā, gribu! jā, ar nepacietību gaidīšu tulkojumu. Kad nu Zvaigznes ABC jaunumu sarakstā parādījās “Liecinieces”, tad pēkšņi mani pārņēma savāda piesardzība, jo ar aizdomām skatos uz turpinājumiem, jo īpaši, ja pirmā grāmata ir uzlikusi augstu latiņu manās sajūtās. Tomēr bail sadomāties un vilties. Tas ir tāpat, kad reizēm nemaz negribas pārlasīt to īpašo grāmatu, lai nepazaudētu sajūtu pirmreizību.

Turpinājuma apraksts gan neko daudz nepasaka:

“Mūsu kopējais laiks tūlīt sāksies, manu lasītāj. Iespējams, tu uzlūkosi šīs manas lapas kā trauslu dārgumu lādi, kas jāatver ārkārtīgi piesardzīgi. Iespējams, tu tās saplēsīsi vai sadedzināsi: ar vārdiem tā notiek bieži.”
Tev rokās ir bīstams ierocis, pielādēts ar triju Gileādas sieviešu noslēpumiem. Viņas riskē ar dzīvību tevis dēļ. Mūsu visu dēļ.
Pirms tu ieej viņu pasaulē, bruņojies ar šīm domām:
zināšanas ir spēks
un
vēsture neatkārtojas, toties rīmēja
s.
1985. gadā sarakstītais romāns “Kalpones stāsts”, kas jau tiek uzskatīts par mūsdienu literatūras klasiku, atgriezās bestselleru sarakstos tajā laikā, kad par ASV prezidentu tika ievēlēts D. Tramps un Kalpones kļuva par simbolu cīņai par sieviešu līdztiesību. “Liecinieces” ir turpinājums romānā “Kalpones stāsts” atainotajiem notikumiem.

Nu ko. Izlasīju un kādu nedēļu briedināju sevī atsauksmi. Vīlusies neesmu. Jautājums, vai Atvudā vispār var vilties? Ir dziļāki un varbūt ne tik dziļi darbi, bet lai vai ko, bet rakstīt viņa māk, un darbā ieliktās idejas liek aizdomāties. Tomēr tādas sajūsmas kā par “Kalpones stāstu” man nebija. Divreiz pirmreizību noķert nevar.
Un tomēr vienlaicīgi jāuzteic, ka turpinājums satur citu skatu uz Gileādu. Ja pirmajā grāmatā Gileāda režīms nošokē caur kalpones prizmu, kuras statuss ir ieņemt un dzemdēt bērnus komandieru ģimenēm (bez jebkādām citām tiesībām, nu vienkārši tāda dzemdes verdzība), tad turpinājumā ir skats uz Gileādu jau no divām citām pusēm (trešo, to no ārpuses, atļaušos pagaidām neminēt) – no varas viedokļa un no bezrūpīga bērna viedokļa. Tas bija to vērts, jo netiek apmuļļāts jau zināmais, bet mainīts redzes leņķis.

“Lieciniecēs” secīgi mijas trīs sieviešu stāstījums: tantes Lidijas piezīmes, jaunu meiteņu – Agneses un Deizijas – liecības. Tante Lidija ir viena no tantēm dibinātājām, Ardua nama vadītāja. Viņu vada izdzīvošanas instinkts un atriebes kāre. Kam, par ko? Tas paliek jūsu ziņā. Izlasiet gan.

Man dzīve būtu varējusi būt pavisam citāda. Ja vien es būtu raudzījusies apkārt, skatījusies plašāk. Ja vien būtu sakravājusi mantas pietiekami agri, kā rīkojās daži citi, un atstājusi valsti, ko savā muļķībā joprojām uzskatīju par to pašu valsti, pie kuras tik daudzus gadus biju piederējusi.
Tādai nožēlai nav praktiskas jēgas. Es izdarīju izvēles, un pēc tam, kad biju tās izdarījusi, izvēļu man palika mazāk. Man rudens mežā sazarojās ceļš, un es nogriezos pa to atzaru, kas bija labāk iemīdīts. Tas bija bruģēts ar līķiem, kā jau tādi ceļi mēdz būt. Bet, kā būsiet ievērojuši, mana līķa to vidū nav.

Tante Lidija – spēcīga personība un spēcīgs grāmatas tēls. Viņas stāsts ir par pašu Gileādas režīma sākumu, par to, kā un kāpēc viņa kļuva par vienu no tantēm dibinātājām. Režīmu ieviesa vīrieši, taču viņiem vajadzēja kādu, kas raksta likumus. Kas gan tur varētu labāk derēt, kā bijusi tiesnese, kura ir apsolījusi pilnīgu lojalitāti jaunajam režīmam. Gileādas sākums ir stāsts par izvēlēm, par tantes Lidijas izvēlēm. Par izvēlēm, kam nav nekāda sakara ar fanātismu, tikai vēss racionāls prāts. Vai es varu viņu attaisnot? Nezinu. Paliek jautājums – ko es darītu līdzīgās situācijā.

Jaunas meitenes Agneses liecība, ko viņa sāk ar vārdiem:

Jūs lūdzāt, lai es pastāstu, kā tas bija – uzaugt Gileādā. Jūs sakāt, tas palīdzēšot, un es tiešām gribu palīdzēt. Jūs droši vien gaidāt vienas vienīgas šaušalas, taču patiesībā daudzi bērni tika mīlēti un loloti gan Gileādā, gan visur citur, un daudzi pieaugušie bija labestīgi gan Gileādā, gan visur citur, kaut gan viņiem gadījās kļūdīties.
Ceru, jūs paturēsiet prātā, ka mēs visi jūtam zināmu nostalģiju, atceroties labestību, kas piedzīvota bērnībā, lai cik ērmoti šīs bērnības apstākļi liktos citiem. Piekrītu jums, ka Gileādai būtu jāizdziest no atmiņas – tajā ir pārāk daudz netaisnības, pārāk daudz liekulības un pārāk daudz kā tāda, kas noteikti runā pretī Dieva gribai, – tomēr jums ir jāatstāj man mazliet telpas, kur sērot par visu labo, kas tiks zaudēts.

Agnese ir tas bezrūpīgais bērns, kura tiek audzināta Gileādas sabiedrībā, mīl savu māti (kas nemaz nav viņas bioloģiskā māte) un saņem mātes mīlestību un pietiekami augstu sociālo statusu, esot bērnam komandiera ģimenē, ļaujas audzināšanai un izglītošanai atbilstoši varas un sabiedrības prasībām (lasītprasme gan nav starp tām) un dzīvo ar domu, ka tā tam arī ir jābūt. Viss ir labi, līdz viņas dzīvē ienāk pamāte. Piespiedu kārtā precēties ar ‘izdevīgu partiju’ vai izteikt vēlmi, apliecināt savu ticību un kļūt par tanti (sievieti bez ģimenes un bērniem). Un, savijoties dažādiem apstākļiem, pamazām uzzināt patiesību par varas vīriem un savu izcelsmi. Agnesi viņas bērna naivumā un ticībā varētu pat pretnostatīt tantei Lidijai, bet abi šie tēli lieliski harmonē savā dažādībā vienā un tajā pašā vidē.

Trešais vēstījums nāk no Deizijas – meitenes, kas aug un dzīvo parastu pusaudzes dzīvi brīvā valstī ārpus Gileādas, taču no masu medijiem zina par to un ir gatava piedalīties protesta akcijās pret tās režīmu. Ar prātu es saprotu, kāpēc bija nepieciešama šī sižeta līnija, bet, manuprāt, bez tās (bez Deizijas liecības) grāmata neko daudz nebūtu zaudējusi. Visvājākais, neizteiksmīgākais tēls “Lieciniecēs”, kas pārstāv brīvo pasauli un cilvēkus, kas dara visu, lai palīdzētu cilvēkiem bēgt no Gileādas.

Protams, sižetiski visas trīs sievietes sastopas un mijdarbojas – kā arī vajadzētu būt romānā, lai iegūtu puslīdz loģisku noslēgumu. Un divas no viņām vieno kalpone Zemfreda. Neliela odziņa ir pēdējā nodaļa “Trīspadsmitais simpozijs” – tāds kā vēsturnieka referenta atskats uz Gileādu un uz šo trīs sieviešu liecībām kā vēstures avotu.

Lai arī “Liecinieces” nepārņēma manu sirdi un atsauksme man pašai šķiet vēsa, tomēr “Kalpones stāsta” turpinājumu ir vērts lasīt, jo Mārgareta Atvuda kā stāstniece nepieviļ.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s