Grāmatas

Tamāra Horiha Zerņa “Meitiņa”

Pienāca diena, kad vairs nekas nebija jāpierāda, kad tu paliki viens pret vienu ar savu izvēli, ar savām debesīm un savu sirdsapziņu.

Tamāras Horihas Zerņas (Тамара Горіха Зерня) grāmatu “Meitiņa” gan gribēju, gan no tās baidījos, septembra beigās padalījos ar Dienas Grāmatas jaunumu Facebooka Grāmatnieku grupā: Man dalītas jūtas: negribas neko par karu, Ukraina/Doņecka- tik neseni notikumi (un tagad jau tam uzslāņojas Baltkrievija), bet tajā pat laikā – arī par karu var uzrakstīt dažādi (piemēram, Stanišičs Saša “Kā zaldāts labo gramafonu” par serbiem / bosniešiem) un gribas ķert un lasīt katru grāmatu, kas nav klasisks angļu/amerikāņu romāns. Un, lasot “Meitiņu”, tiešām atcerējos Sašas Stanišiča “Kā zaldāts labo gramafonu” (varbūt ne velti – par to tikko nesen bijām runājušas ar manu grāmatu draudzeni un biju to atkārtoti paņēmusi bibliotēkā, lai iedotu viņai izlasīt). Kas vieno šīs grāmatas? Karš, kas nenotiek pie mums. Karš, kas ir tepat – Eiropā. Tauta pret tautu un prātam neaptverama nežēlība. Humanitārā krīze literārā vēstījumā, kur notikumi savijas ar esejiskiem tēlojumiem.

Reizēm sapnī redzu, ka stāvu lauka vidū biezā miglā. Balti pavedieni plūst zem kājām, miglas pilna mute un acis. Es esmu viena un reizē neesmu vientuļa. Pa kreisi un pa labi iet vīrieši un sievietes, klusējot, nenovēršot acis. Pa vienam, pulciņos. Ar karabīnēm, ar automātiem. Viņi neapstājas, tikai piebremzē. Viņu kļūst arvien vairāk, un es ļoti steidzos. Katram kaut ko ielieku rokās – kam cigaretes, kam maizītes, kam slāpētāju vai magazīnu. Viņi neatskatīdamies paņem un izgaist tumsā, un es neuzdrīkstos aizturēt, jo laika necik nav atlicis. Es neredzu sejas, tikai rokas un muguras, rokas un muguras. Tāda bija mana armija, tāda tā man palikusi atmiņā.
Rokas un muguras.

Grāmatu negaidīti izlasīju vienā vakarā. Tāda izraušanās no inertuma un komforta zonas. Tā vajadzēja! Sižets īstenībā aptver pavisam neilgu laika posmu (ja neskaita grāmatas sākumu par grāmatas varones “elfa”, “meitiņas” priekšvēsturi ar nonākšanu Doņeckā un stikla mākslinieces karjeru) 2014.gadā, bet notiekošais ir tik intensīvs, ka brīžiem mulsti no datumiem un tā, ka pagājis ir tikai kāds mēnesis, lai gan pēc sajūtām tas līdzinās mūžībai.

Viegli ir skatīties notikumus par konfliktiem televizorā, klausīties sausas ziņas un padzerties vakara tēju dīvānā, jo tas taču personīgi neskar. Tā ir konfliktu statistika. Njā, traki, kad ziņo, ka nogalināti civiliedzīvotāji. Tas ir citur. Bet šeit viss ir no iekšpuses. Mani satrieca ne jau karadarbība, bet atainotais cilvēciskuma trūkums. Tu, cilvēks, seko līdzi ziņām, kamēr tās ir. Brīžiem pat neiedziļinoties (mūsu informācijas pārbagātības posts). Jā, Maidans. Jā, gāzts prokrieviskais Janukovičs un par Ukrainas vadītāju kļūst Porošenko. Bija vēlēšanas, tagad ir Zeļenskis. Krimas ankesija. Separātisti Doņeckā. Traģēdija ar notriekto pasažieru lidmašīnu. Viss. Tagad dzīvojam Covid ēnā. Pat Baltkrievijas notikumiem ir grūti konkurēt ar vispasaules pandēmijas draudiem. Skumji, bet, lasot grāmatu, sapratu, ka mana prāta atmiņas par notikumiem Ukrainā ir tuvu nullei. Pieķēru sevi, ka nemaz nevaru sev atbildēt uz jautājumu – kas tagad ir ar Doņecku. Nācās ņemt palīgos internetu.

Pie visa šī ir nepieciešams tāds “Meitiņas” blieziens. Notikumu literārais atveidojums aiziet tālāk par smadzenēm, tas ir tiešs trāpījums sirdī (lai cik banāls nebūtu šis teiciens). Pirms tam biju lasījusi žurnāla “Ir” interviju ar Irinu Dovgaņu, (šeit nav pieejama pilnā apmērā, bet man bija paveicies izlasīt visu) kas organizēja palīdzību Ukraiņu armijas daļām un grāmatā atpazinu viņas stāstu par guļammaisiem. Pēc grāmatas izlasīšanas jau apzināti meklēju infomāciju par Doņecku un uzdūros šai Austrumeiropas politikas pētniecības centra publikācijai “Vēstules no Doņeckas”- nu jau biju tai gatava. Arī Jura Lorenca 2019.gada raksts “Ukraina: cilvēks un karš” ļoti sasaucās ar grāmatu. Izskatās, ka literāru izdomājumu “Meitiņā” nav, tikai skarbā īstenība.

Protams, var likties pārspīlēti, ka galvenā varone un viņas biedri atgādina tādu supervaroņu komandu (brīžiem tiešām vilka uz bojevika pusi), bet autore jau ievadā raksta, ka “katrs dialogs un epizode ir norisinājies reālajā dzīvē, lai arī ne tajā vietā un laikā“. Līdz ar to liku sev domāt, ka tas ir māksliniecisks veids, kā koncentrēt un personificēt visus tos neredzamos ukraiņu atbalstītāju vienā šo varoņu komandā un šajā sīkstajā sievietē. No ziņām un atsevišķiem rakstiem nebija nolasījies ukraiņu traģisms, Doņeckā pie varas nākot separātistiem. Un tā nav tikai varas sagrābšana, tas ir baiss iedzīvotāju prokrieviskās daļas ne tikai spiediens, bet uzbrukums ukraiņiem. Homo sovjeticus. Un cilvēciskums pazūd ne tikai pret ukraiņiem, izveidojas par tādas kā paralēlās pasaules starp neskartajiem un bombardētajiem tās pašas pilsētas rajoniem.

Doņeckā bija veseli rajoni, kuros “viss lābi”. Kā var būt “lābi”, kad kilometru no tevis šauj nost cilvēkus, tas man ir mīkla, taču pilsētā patiešām darbojās baseini un fitnesa klubi, notika koncerti un kaķu izstādes, uz stabiem parādījās jaunas afišas, komunālstrādnieki izstādīja rozes un slaucīja ielas. [..] par mums, apšaudīto mikrorajonu iedzimtajiem, viņi gandrīz neatcerējās. “Nujā, tur pie jums ir skarbenieks.”

Ja runā par literāro vērtību, tad tā ir autores valoda, varones pārdzīvojumu un pārdomu esejiski iestarpinājumi un humora uzplaiksnījumi brīžos, kad drīzāk vajadzētu raudāt.

Apburtā princese modās no simtgadu miega, notrausa zirnekļa tīmekļus no acīm, novaidēdamās izvingrināja čīkstošo kaklu un palūkojās apkārt. – Eu, vāks! – viņa nosēcās, skrējienā pāraudama kājas un pūlēdamās izvilkt no skrandu, peļu apgrauztu mēbeļu un satrupējušu dēļu kaudzes vismaz kaut ko noderīgu, kaut vai mietu, lai tikai atkautos no vilkiem, kuri jau ir klāt, jau lec pie rīkles, jau tecina uz krūtīm badīgas siekalas.

Milzīgs nopelns ir tulkotājai Mārai Poļakovai par valodas un stila bagātību. Cik vēlāk lasīju atsauksmes goodreads.com, tad pat pie piecām zvaigznēm bija diezgan daudz objektīvas kritikas oriģinālizdevumam par redaktora darbu (faktiski tā neesamību pirmajam izdevumam) un izdevuma kvalitāti. Dienas Grāmatas izdevumu nepavada neviena fotogrāfija, ir tikai teksts un tulkotājas iniciatīva tulkojumu no krievu valodas likt slīprakstā.

Nebūs iespējams atrast vārdus, lai aprakstītu sāpes un pazemojumu, ar kādu mēs iesaistījāmies karā. To bezpalīdzīga izmisuma izjūtu, kad nemācītie, nemākulīgie, nesagatavotie vīrieši krita kā nopļauti, nesaprazdami, no kuras puses nāk šāvieni. Cik dziļš bija mūsu satricinājums, ieraugot, ka mūsu pašu komandieri strādā ienaidnieka labā. Kad sapratām, ka no jauna jābūvē visi sakari, visi nocietinājumi; ka mums nav resursu un nav valsts. Ka tas mehānisms, kuru mēs bijām pieraduši uzskatīt par valsti, patiesībā ir noslēgts sev\i, to sen ir nobloķējušas un paralizējušas bailes un nekompetence.

Autore ir pati tajā visā piedalījusies, tāpēc es viņai ticēju, ticēju viņas literārajai debijai.
Domāju, kad tev plūst pāri, tad ir jāraksta, pat ja tā nav spoža literatūras pērle. Cik šis darbs ir bijis emocionāli svarīgs, nojautu arī no ukraiņu lasītāju atsauksmēm goodreads.com.

Mani nepamet sajūta, ka, iespējams, grāmatas anotācija būtu jāveido savādāk, varbūt īsāk, jo mans subjektīvi iegūtais pārdzīvojums nedaudz disonē ar aprakstu. Lai gan var arī tā – mums katram ir savi akcenti.

Šī grāmata ir par mīlestību, lai arī tajā nav neviena vārda, kas sāktos ar “mīl…”. Un tā ir par maģiju — nevis to glīto, no televizoru ekrāniem tirgoto, bet gan par īstu maģiju, kas nāk no dzimtas un saknēm, kad tu ar galvu pa priekšu ienirsti Aizmūžu Okeānā un iznirsti no tā ar zivi zobos. Un vēl — par drosmi. Par beznosacījumu drosmi atrast savējo, pazīt to, ieķerties ar rokām un kājām un nevienam neatdot. Savas mājas, savu dzimteni, savu sirdi, savas tiesības staigāt ar augsti paceltu galvu.
Romāna darbība norisinās 2014. gada pavasarī un vasarā Doneckā. Tieši tur varone zaudē ģimeni, mājas, darbu, ilūzijas, un tieši tur viņa no jauna savāc kopā dzīves lauskas, atrod jaunu jēgu un jaunu pamatu zem kājām. Soli pa solim lasītājs vēro sējēju pārdzimstam cīnītājā. Šī grāmata uz visiem laikiem mainīja tās sarakstītāju un mainīs katru, kurš to izlasīs.
Tamāra Horiha Zerņa — ar šādu pseidonīmu par rakstnieci kļuva tulkotāja, kura, karam sākoties, pārtapa brīvprātīgajā armijas palīdzē. Divu gadu laikā viņa simtiem reižu braukusi uz frontes līniju, vedot Ukrainas karavīriem visnepieciešamāko. Arī viņa kabatā turējusi rokasgranātu, zinot, ka tad, ja apturēs separātisti, šādi būs visvienkāršāk aiziet no dzīves un nenokļūt gūstā. Rakstīt grāmatu viņu pamudināja spīts un stāsti, kurus nebija iespējams nepastāstīt.

Viena doma par “Tamāra Horiha Zerņa “Meitiņa”

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s