Grāmatas

Margareta Lorensa “Akmens eņģelis”

Mana gadumijas grāmata!
Kad biju sagurusi no pīrāgu cepšanas (uznāk man tāds bizdings reizi pār’s gados, ne biežāk), tad sajutu, ka gribu saļimt pie kaut kā svaiga, pie grāmatas, ar kuru nesaistās nekādas jau nobriedušas gaidas vai īpašas zināšanas par to. Labi, būšu godīga, pirmām kārtām jau man vienkārši gribējās saļimt ar grāmatu rokās, pēc tam tikai sekoja otra kārta domu, ka Kabrē “Es atzīstos” varētu vēl nedaudz ieturēt pauzi, un tikai tad bija treškārt, ka gribētos kaut ko nezināmu. Un tā mana roka pastiepās pēc kanādiešu rakstnieces Margaretas Lorensas “Akmens eņģeļa”.

Ne par autori, ne grāmatu gandrīz neko nezināju, bet mani bija savaldzinājis tulkotājas Ilzes Paegles – Mkrtčjanas ieliktais citāts: “Ir dzirdēts, ka veci ļaudis dzīvojot pagātnē ‒ blēņas! Ik diena man tagad šķiet rets dārgums, kaut patiesībā tā ir bezvērtīga. Es varētu ielikt šo dienu vāzē un apjūsmot kā pirmās pienenes, kuras mēs apbrīnojam, piemirstot, ka patiesībā tās ir tikai nezāles. Tomēr parasti nākas mazliet pietēlot, lai izpatiktu tādiem kā Mārvins, kuri izjūt zināmu mierinājumu, iedomājoties, ka vecas dāmas kā tādas paklausīgas trusenes skrubina sen pagājušu dienu un paražu salātlapas. Cik netaisna es esmu. Jā, un kāpēc gan ne? Sīkumaina piekasība ir mans vienīgais prieks un tad vēl cigaretes ‒ smēķēt es sāku pirms gadiem desmit, aiz tīras garlaicības. Mārvins domā, ka manā vecumā smēķēt ir apkaunojoši, jo man ir deviņdesmit gadi.” Šeit jautās personība. Man likās, es arī gribētu būt tāda savos 90 (Nekas nav nesasniedzams, tikai godam jānodzīvo vēl nedaudz mazāk kā līdz šim brīdim).

Uzzinot, no kurienes ir citāts, man noteikti savajadzējās arī pašu grāmatu. Šī bija no tām retajām reizēm, kad pat neiepazinos ar grāmatas anotāciju, un uzreiz ļāvos izdevniecības Pētergailis laipnam piedāvājumam iegūt brīveksemplāru (kur es šo apzīmējumu esmu rāvusi, nezinu), un tā pirms pašiem Ziemassvētkiem “Akmens eņģelis” iegūla manā plauktā. Tad nu, pēc virtuvē pavadītām vairākām stundām, es biju nobriedusi vēlmei pēc nešpetnas dāmas kompānijas.

Tagad es, protams, esmu jau izlasījusi gan anotāciju, gan tulkotājas pēcvārdu, gan uzmetusi aci pēc grāmatas uzņemtās filmas treilerim, un joprojām varu teikt – tā grāmata ir kā narkotika. Nebija viegli, bet es nevarēju atrauties. Un ne jau tāpēc, ka sižets dzītu uz priekšu. Nekā viegla grāmatā nav, bet vienlaicīgi tā arī nenospiež pie zemes. Grūti noformulēt, kas mani tā pievilka un ievilka. Var jau būt, ka vajadzētu ļaut nogulsnēties sajūtām un iespaidiem, un tikai tad rakstīt. Bet nevaru ķerties pie cita lasāmā, lai tas neuzslāņojas un netraucē. Man gribas nodot tālāk sajūtas, jo šī grāmata ir tā vērta, lai to izlasītu. Lai nepārstāstītu saturu un ļautos tikai pieskarties savām sajūtām, izlasiet aprakstu, ko veidojusi tulkotāja: Romāna galvenā varone Hagara Šiplija ir vienkārša, patiesību sakot, ne pārāk simpātiska sieviete, kuru dzīve nav saudzējusi, turklāt viņas mūžs neizbēgami tuvojas norietam. Un tomēr, pat deviņdesmit gadu vecumā, kad nākotnē gaida vienīgi veco ļaužu pansionāts vai slimnīcas palāta, Hagara nav zaudējusi aso mēli, cīņas garu un apbrīnojamu spēju bez lieka sentimenta vērtēt piedzīvoto un pārdzīvoto. Ne velti kāds no Lorensas romāna cienītājiem pārsteigts piezīmē: “Izklausās visai drūmi, taču Hagaras tēls ir neparasti saviļņojošs. Viņa ir ātras dabas sieviete, neganta, nejauka un vienlaikus ārkārtīgi pievilcīga.” Gribētos piebilst, ka prasmīgi un iejutīgi tēlotais vienkāršo ļaužu liktenis postoša sausuma un Lielās depresijas laikā 20. gs. trīsdesmitajos gados ir tēma, kas nav zaudējusi savu aktualitāti arī 21. gs. sākumā.

Savos deviņdesmit Hagara nav nekāda mīļa sirmmāmiņa. Viņa vienlaicīgi ir nejauka un apburoša savā tiešumā un izteikumos par un ar cilvēkiem. Hagara pati atzīst, ka nav mācējusi turēt muti ciet, kad varbūt vajadzētu paklusēt. Viss romāna stāstījums ir veidots pamīšus, izpaužoties vecajai kundzei, kuru aprūpē vairs galīgi ne jaunie dēls Mārvins un viņa sieva Dorisa, un ielūkojoties viņas nodzīvotajos gados, kad Hagara gremdēties atmiņās. Sākumā man viņa nedaudz asociējās ar Skārletu no “Vējiem līdzi” – tāds traks spītīgs skuķis, kas audzis pārticībā un asā prāta un apķērības dēļ arī tikusi skolota, lai būtu īsta jaunkundze, bet ņem un apprecas ar parastu fermeri. Un tomēr – ja vajadzētu salīdzināt ar darbiem par sīkstām sievietēm, tad man nāk prātā Tommi Kinnunena “Četru ceļu krustojums”.

Hagaras dzīvesstāstu, protams, varētu pārstāstīt pavisam īsi, bet visa grāmatas ir garša ir tajā, KĀ tas ir izstāstīts. Ar asredzīgiem novērojumiem par cilvēkiem (arī sevi Hagara nesaudzē) un dzīvām sarunām. Sarunas drīzāk ir strupas un nav izvērstas, bet katrs vārds šķiet tik dabisks un dzīvs. Bija arī par ko pasmaidīt.

– Man gribētos, lai manu kuņģi vai jebkuru citu orgānu vienkārši liek mierā, – es savā nodabā saku, drīzāk runādama pati ar sevi bekā ar ārstu. – Pēc manām domām, nav sevišķi svarīgi, ja tas mazliet dumpojas. Mans kuņģis ir uzcītīgi gremojis gandrīz veselus simts gadus. Varbūt tas ir vienkārši paguris – nebūtu nekāds brīnums.

Sākumā mēģināju notvert laika posmu, kad tad viņai ir tie deviņdesmit, mēģināju skaitīt, izmantojot faktu, ka viņas vecākais dēls 17 gados devās karot 1.pasaules karā. Ha, pievīlos savā matemātikā (un, iespējams, neuzmanībā). Margaretas Lorensas “Akmens eņģelis” ir bijis publicēts nu jau tālajā 1964.gadā, bet ne mirkli nelikās vecmodīgs (kamēr vēl nezināju, kad notiek darbība, mulsināja tikai iespēja smēķēt slimnīcas palātā). Tas darbs joprojām ir svaigs un pilns dzīvības (par spīti tam, ka cilvēki mirst). Un man patika šī kundze! Jā, kašķīga un viņu kopjot, traks varētu palikt. Nežēlīga savā tiešumā, bet ne aiz ļauna prāta. Nekāda remdenuma un tukšu runu! Viņa pati nekad nav bijusi lūdzēja un nespēj / nemāk pieņemt palīdzību. Viņas mīlestība ir bijusi kaislīga un praktiska vienlaikus, bet necik daudz īstas sirsnīgas mīlestības viņa pati nav saņēmusi.

Nekad neesmu domājusi, ka laulības tiek slēgtas , ja nu vienīgi šis izteiciens patiesībā nozīmē – kā man dažkārt šķita – ka debesīs kādam sagribas paskatīties, kas notiks, ja apprecēsies sevišķi nesaderīgi partneri, vai varbūt pavērot, kā viņi vēlāk ķīvējas. Citādi ne. Kāpēc, lai Viņam rūpētu, kas precas, kas šķiras? Taču, kad vīrietis un sieviete ir dzīvojuši vienā mājā, gulējuši vienā gultā, ēduši pie viena galda un radījuši bērnus, tad šķirties uz visiem laikiem ne vienmēr ir tik viegli, kā varētu domāt.

Iespējams, ka katrs atradīs grāmatā kaut ko savu. Un iespējams, ka tas ir atkarīgs no lasītāja vecuma un izvēles, ar kuru grāmatas varoni identificēties, vai no kā norobežoties. Ar jauno Skārletu no “Vējiem līdzi” man nebūtu pa ceļam, bet es izdzīvoju katru mirkli deviņdesmitgadīgās Hagaras pavadīto dienu. Pirmām kārtām, vienojos vienā dziesmā ar Hagaru viņas aizkaitinājumā par vedeklu Dorisu un man pēc sajūtām tik tuva bija šī attieksme ‘liec man mieru!’, ‘beidz mani aptekalēt!’ un ‘es taču redzu, kā jūs saskatāties un domājat, ka es esmu veca un dumja’. Protams, viņas asais prāts ik pa laikam aiziet nosnausties un viņa neatceras ikdienišķas darbības. Arī ķermenis vairs neklausa, bet Hagara nevēlas doties uz pansionātu prom no savas (!) mājas un savām lietām. Es izdzīvoju katru viņas soli, bēgot no mājām, lai atgrieztos Manakvā un tur, viņasprāt, nodzīvotu mūža pēdējās dienas mierā no visiem. Īpaša bija Hagaras nakts pamestā fabrikā – rotāšanās ar spožām beigtām maijvabolēm, vīna dzeršana un sarunas ar Līsa kungu, kuram ir savas atmiņas. Un man bija tuvs ticības jautājums un, ak, nabaga mācītājs Troja kungs – atrast ceļu uz sirdi nevar ar tukšām runām, toties nodziedāt baznīcas himnu ir vērts. Un tad Hagara atveras.

Ikviens, kas šajā saulē mīt,
Ar dziesmu mūsu Kungu sveic,
Tam līksmu prātu kalpot prot,
Nāc, ceļiniek, un līksmot steidz!
Tieši to man būtu vajadzējis darīt. Šī pēkšņā apjauta ir tik grandioza, tik satriecoša un neizsakāmi rūgta, ka nav salīdzināma ar citu pieredzi. Tikai to es vienmēr esmu vēlējusies, tikai to – vienkārši priecāties un līksmot. Kāpēc es nekad nevarēju priecāties? Ak vai, es jau zinu, zinu! Cik ilgi esmu zinājusi? Varbūt šī apziņa vienmēr dzīvojusi manī, kādā attālākā sirds stūrī, dziļi dvēseles dzīlēs, manas būtības slepenākajā, nomaļākajā kaktā? Ikreiz, kad man bija dota iespēja priecāties par savu vīru, par vienu no saviem bērniem, kaut vai par rīta gaismu vai to, ka es dzīvoju šajā pasaulē, prieku vienmēr bez žēlastības nobremzēja nez kādi priekšstati par pieklājību – kam gan vajadzīga tāda pieklājība? Vai es vispār esmu pratusi runāt no sirds?

Nemeklējiet šeit sirdi plosošu mīlasstāstu vai naidu līdz kapa malai. Tikai dzīvs un kaislīgs dzīvesstāsts un, jā, arī gabaliņš no Kanādas vēstures laikmeta liecību druskās. Grāmatas malas ir gluži raibas no līmlapiņām, bet visu jau nemaz nevar pārrakstīt.

Prērija šķita pieklususi. Tīrumus klāja viļņotas putekļu sanesas. Koka ēkas izskatījās vēl vairāk noplukušas nekā agrāk, atklātas visiem vējiem, daži logi bija dēļiem aizsisti un atgādināja aizsietas acis. Dzeloņstiepļu žogi bija nevarīgi sagāzušies, un neviens nebija papūlējies tos salabot. Visur kuploja Krievijas sālszāle, šī nabadzības emblēma, un fermeri to pļāva, lai izbarotu izkāmējušajiem lopiem. Vārnas joprojām ķērca un virs grambainajiem ceļiem joprojām stiepās sanoši telegrāfa vadi. Un tomēr nekas vairs nebija tāpat kā senāk.
Vējš klimta pa prēriju, šļūkādams pa irdeno zemi kā plānprātīgs vecis pa kritušām lapām, jauca un maisīja augsni, līdz gaiss sabiezēja gluži pelēks, smilšu piesātināts. Putekļu grīstes uzvijās gaisā un laidās dejā ar vēju, vecīgo izvirtuli. Kādi brīdi šis pārītis gurdi mīņājās uz vietas, tad ņēmās virpuļot arvien straujāk un straujāk, griezdamies tarantellā, līdz vējš beidzot pagura un trakulīgās putekļu grīstes nogula uz zemes.

Joprojām neesmu pārliecināta, vai man ir izdevies šeit pārcelt grāmatas pēcgaršu. Bet gadumija ir godam nolasīta. 🙂

[..] es dzirdu māsas balsi: – Jūsu māte ir pārsteidzoši stipra un izturīga. Dažreiz sirds gluži vienkārši atsakās apstāties, kaut arī citi orgāni vairs nestrādā.
Pauze. Tad Mārvina atbilde. – Viņa ir svētās šausmas, – viņš saka.
To dzirdot, es saprotu, ka dzīve man devusi vairāk, nekā es jebkad būtu uzdrīkstējusies cerēt, tik neviltots niknums un tik patiess maigums skan mana dēla balsī.

Vēl varētu arī ko pateikt par autori un vairāk par grāmatas saturu, bet es paliku pie savām sajūtām. Šeit ir laba īsa atsauksme angļu valodā: http://www.januarymagazine.com/stoneangel.html

Paldies izdevniecībai “Pētergailis” un īpašs paldies tulkotājai Ilzei Paeglei – Mkrtčjanai radīto intrigu vēl pirms grāmatas iznākšanas un par burvīgo valodu.

3 domas par “Margareta Lorensa “Akmens eņģelis”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s