Grāmatas

Donato Karīzi “Dvēseļu tiesa”

Autoram izdevās mani pārsteigt.

Lasot grāmatu, nodomāju – šeit varētu sanākt neslikta sērija par Markusu un Sandru, jo abi gudri, detaļas spējīgi pamanīt un analizēt cilvēki, pie tam neviens no viņiem nav klasisks izmeklētājs (Sandra ir eksperte un Markusam ar policiju nav sakara). Grāmatas beigās tomēr nodomāju – skaidrs, te nekāds seriāls nav bijis iecerēts. Un liels bija mans pārsteigums, ka autoram tomēr ir Markusam veltīta triloģija un “Dvēseļu tiesa” ir tikai pirmā grāmata.

Jau kādu laiku tvīku un nīku vēlmē pēc kāda laba detektīvromāna, līdz ar Irsa Sigurdardotiras “Caurumu” (Zvaigzne ABC) metu aci uz Dienas Grāmatas izdoto Donato Karīzi “Dvēseļu tiesu”, nevarēdama saprast pirkt vai nē (bailēs vilties). Paldies draudzenei Guntai, kurai atradās, ko aizdot izlasīšanai.

Arī tagad, pēc grāmatas izlasīšanas, mani nepamet jautājums, kas radās, lasot aprakstu:

Kad taisnīgums vairs nav iespējams, atliek tikai piedošana… Vai atriebība.
Romāns Dvēseļu tiesa ir stāsts par neredzamu noslēpumu, kas tomēr atrodas visu acu priekšā. Stāsts par senu un mūžīgu ļaunumu un par tiem, kas ar to cīnās. Stāsts, kas balstīts patiesos faktos un ko iedvesmojuši reāli notikumi. Grūtākais ir nevis tam noticēt, bet gan pieņemt to.
Romā noslēpumaini pazudusi kāda meitene. Klemente un Markuss — divi Dvēseļu tiesas, senas, ar Vatikānu saistītas organizācijas, locekļi, kuri slepeni izmeklē grēksūdzēs uzklausītus noziegumus, — sēž kafejnīcā netālu no Navonas laukuma un pārrunā lietas detaļas. Meitenes nolaupīšana, iespējams, ir saistīta ar virkni jau pastrādātu slepkavību. Markuss ir cilvēks bez pagātnes, pirms gada viņš ticis smagi ievainots un zaudējis atmiņu. Viņa talants ir atklāt ļaunumu, lai kur tas mēģinātu slēpties. Pie lietas strādā arī kriminālistikas eksperte Sandra — jauna atraitne, kura nespēj samierināties ar vīra bojāeju šķietamā negadījumā.
Sandras un Markusa ceļi krustosies baznīcā Karavadžo gleznas priekšā, lai atklātu biedējošu pasauli, ko savās tumšajās dzīlēs slēpj Roma. Pasauli, kas ir tikpat perfekta, cik ļauna, un viņiem būs jāizvēlas starp atriebību un piedošanu pilsētā, kuru joprojām pilda tūkstoš gadus čukstēti grēki.

Tas ir kriminālromāns vai trilleris? Tajās līnijās, kas skar Sandras vīra Dāvida nāves izmeklēšanās un pazudušās studentes Laras meklēšanu – jā, kriminālromāns, kurā pamazām šķetina un šķetina un tad nonāk pie atrisinājuma. Bet tie sižetā ievītie citi, var teikt, atrisinātie noziegumi un vēl viena paralēlā sižeta līnija ‘vilka’ uz trillera pusi ar minimālu intrigas piedevu.

Romānā var izšķirt trīs sižeta līnijas, no kurās divas savijas un saved kopā kriminālistikas eksperti Sandru un penitenciāru Markusu. Ja Sandra nemēģinātu noskaidrot vīra nāves iemeslus, viņa nedotos uz Romu un nesatiktu Markusu, interesanti, ka viņiem abiem (neatkarīgi vienam no otra) rodas apsvērumi par studentes Laras pazušanu. Trešā līnija ir saistīta ar notikumiem pirms gada – ir kāds mednieks, kurš meklē un mēģina notvert cilvēku transformeri – spējīgu pārņemt citu identitātes (nekādas fantastikas te nav). Šī bija noslēpumainākā daļa un es vairākkārt mainīju domas, kurš varētu būt mednieks un tieši šī līnija man sniedza lielāko pārsteigumu grāmatas noslēgumā.

Vēl nācās sastapties ar pār’s jaukiem (tāpēc, ka saprātīgiem un atsaucīgiem) izmeklētājiem, komā guļošā meiteņu nolaupītāju un vairākiem otrā plāna tēliem, kas saistīti ar virkni citu noziegumu un atriebību, taču īpašs ir noslēpumainais interpola aģents Šalbers. Kas viņš īstenībā ir? Uz to atbildes šajā grāmatā nav, bet šādas tādas variācijas par tēmu man galvā palika gan, kam labprāt gūtu apstiprinājumu vai noraidījumu kādā no nākošajām sērijas grāmatām.

Lai arī grāmatu izlasīju divās dienās, sākotnēji lielu aizrautību nejutu. Iespējams man traucēja ievītie citi noziegumi, kas tika ‘piespēlēti’ Markusam jau gandrīz atklāti un tas Laras meklēšanu atbīdīja dibenplānā. Tiem bija divējāda nozīme – gan saistība ar vienas iesaistītās personas tēzi “Ļaunums rada ļaunumu”, gan ‘piespēlēti’ ar mērķi, lai viņš pietuvotos Laras nolaupītājam, ja būs pietiekami attapīgs. Šeit jāsaka, Sandra izmeklēšana un saistītie notikumi bija krietni aktīvāki un vairāk pietuvināti kriminālromānam, saglabājot nepieciešamo intrigu. Pārsteigums noslēgumā glāba grāmatu manās acīs. Savukārt, lasīšanas procesā mani priecēja anomāliju meklēšana, t.i., redzēt telpā vai vidē, kas ‘krīt ārā’ no kopuma, piemēram, bībele starp arhitektūras grāmatām.

Ar to es arī varētu beigt. Bet autoram tomēr ir izdevies mani ne tikai pārsteigt, bet mani sākuši urdīt daži jautājumi, par kuriem nemaz nevaru apspriesties, neatklājot “izmeklēšanas noslēpumu”. Viens no tiem ir jau iepriekšminētais – kas īsti ir interpola aģents Šalbers? Vēl viens, kura dēļ, iespējams, vajadzētu pārlasīt vismaz pusi grāmatas – kas ir tā īpašā pazīme transformera sejā, kas pēkšni lika medniekam domāt, ka transformers tomēr ir cilvēks nevis norakstāms ļaundaris? Vairāk filozofisks jautājums – vai tas, ka cilvēks neatceras savus pastrādātos noziegumus, ir pelnījis grēku piedošanu?

Distancējoties no izmeklēšanas līnijām, man bija interesanti gan atsevišķu Romas baznīcu un gleznu apraksti, gan – Dvēseļu tiesa un penitenciāri, tā ka izglītojošā pievienotā vērtība ir arī izklaides literatūrai. Kādu varētu aizraut arī filozofiskie jautājumi par ļaunumu un to trauslo robežlīniju, kas no tā šķir.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s