Grāmatas

Ivans Fīla “Kameju gravētājs”

Nav stāsta maģiskāka par Aitanu un Eliasu.
Un par Mežonīgā ezera vīru vai Burvi.
Par visskaistāko visa skaistuma skaistumu.

Pie grāmatas nonācu gluži nejauši. Ja Jānis Krastiņš (viens no apburošajiem tulkotājiem no čehu valodas) nebūtu dalījies Facebookā ar Čehijas vēstniecības ierakstu par šo grāmatu, manās smadzenēs būtu ielikts tikai paviršs ķeksis par jau pamanīto Jumavas izdevumu – kinorežisora, scenārista un rakstnieka Ivana Fīla (Ivan Fíla) darbu “Kameju gravētājs” (Rytec Kamejí), tulkojusi Sandra Nikuļceva.

Grāmatas apraksts ir skaists un vedina uz fantāziju: “Aizraujoša balāde par mīlestību starp debesīm un zemi, skaistumu un reibumu, noziegumu un sodu.
Par Mežonīgā ezera Burvi, kas piepildījis visu alķīmiķu seno sapni un radījis nemirstīgu cilvēku, par meiteni, kurai dāvāta spēja redzēt savas bijušās dzīves, par mīlētājiem, kas kopā piedzīvo visskaistāko visa skaistuma skaistumu. Reiz, pirms simt gadiem…
” Mani piesardzīgu gan darīja atsauce uz teikto Frankfurtes grāmatu gadatirgū, ka “Kameju gravētājam” ir Harija Potera potenciāls, Dena Brauna noslēpumainība un Golema mistika. Tagad varu teikt, ka bez Potera un Dena Brauna varētu arī iztikt, bet ar Gustava Meirinka (Gustav Meyrink) pagājušā gadsimta sākuma darbu “Golema” gan gribētos kādreiz iepazīties. Tam, ka biju gatava dabūt grāmatu tūlīt un tagad (kas, diemžēl, nav tik ātri ar visām attālinātās pirkšanas procedūrām), jāpateicas šai recenzijai skaidrā čehu mēlē (ar ko tik nevar tikt galā, izmantojot pieejamos līdzekļus).

Burvīga grāmata, kur stāstījums savijas ar estētisko baudījumu, ko sniedz stingras baltas lapas un fantastiskas Kateržinas Sidonovas oriģinālās ilustrācijas, kas ir mākslas darbs jau pats par sevi. Izņemot grāmatu no iepakojuma un atverot, es kā narkomāns izbaudīju svaigas, neviena cita nešķirstītas grāmatas smaržu. Tagad jau tā ir zaudējusi savu nevainību, bet iebāžot degunu atšķīrumā joprojām var sajust krāsas un glancēta papīra aromātu.

Tā nav fantāzija un tā nav pasaka. Tas ir nenotverams sapnis. Autors priekšvārdā raksta, ka šis darbs ir slimības laikā nosapņots sapnis – “Baiss un maigs, brīžiem reāls, brīžiem pasakai līdzīgs, taču beigās – brīnumskaists.” Tā es to arī lasīju – kā sapni, kurā nav noteikumu un var notikt jebkas. Lasīju kā balādi par mīlestību. Par bērniem, kas piedzimuši vienā laikā, bet satikties varēs tikai tai dienā, kad notiks pilns saules aptumsums. Par meiteni, kura dzīvo pie Burvja un redz zēnu sapņos, par zēnu, kurš liek lidot platmalei un prot uzburt taureņus, par meitenei, kuras spēlēto mūziku dzird zēns, un par zēnu, kura dvēsele apsolīta Burvim.

– Un Aitana alķīmiķim sacīja, lai nemirstības eliksīrs rit tā zēna asinīs, kuru meitene redz sapņos un ar kuru viņa reiz piedzīvos visskaistāko visa skaistuma skaistumu. Lai eliksīrs ieplūst viņa asinīs dienā, kad notiks pilns Saules aptumsums un Zeme paliks melna. Pirms tas notika, meitene nedrīkst zēnu satikt, citādi zēns nomirs.

Un tad viņi satiekas, piedzīvo visskaistāko skaistumu, bet nāve šķir meiteni no zēna un viņš iegrimst klusēšanā līdz pat saviem 120 gadiem un savu mīlestību izgriež kamejās.

Tiktāl tikusi savā jūsmā, apstājos, jo sajutu, ka nespēju nodot tālāk to grāmatas ‘odziņu’, kas mani paņēma savā varā kopā ar estētisko baudījumu – pietrūka iedvesmas un nevarēju atrast pareizos vārdus. Vai tev ir bijis tā, kā sapni atceries kā krāšņu izrādi, bet nevari tik pat krāšņi to atstāstīt? Tāpat man bija ar “Kameju gravētāju”. Mēģināju izcelt kādu citātu, bet viens pats ārpus sapņa tas kļuva necils, frāze viena pati – banāla. Tā pagāja vairākas nedēļas ar iesāktu rakstu un grāmatu rokas stiepiena attālumā, līdz vakar, kad kaķi skrāpējās prātā un dvēselē, noķēru to sajūtu, kāpēc “Kameju gravētājs” ir jāpatur blakus.

Tā ir grāmata, ko ir patīkami paņemt rokās un atkal un atkal pāršķirt, nu jau pārlasot kādā netīšā atšķīruma vietā. Tieši tas, kas ir vajadzīgs, kad pandēmijas laika ierobežojumi jau sāk atgādināt kādu absurdu daiļdarbu vai to pašu filmu “Murkšķa diena” – pamosties un neko nevari izmainīt, atkal viens un tas pats, tikai klāt vēl nāk nedaudz sirreāla pēcapokalipses sajūta, staigājot Rīgas centra ielās gar pelēkiem panīkušiem skatlogiem un uzrakstiem uz durvīm “Slēgts līdz …”. Tad es paņemu “Kameju gravētāju”, kas joprojām nav iegūlis plauktā, un trāpos uz kādu Burvja pils ainu ar lielo sarkano aci, mūžīgo pavasari pils dārzā vai Aitanas zīmējumu, trāpos uz kādu no mācītāja vājībām, uz kādu meitenes dumpīgo teikumu, uz Zelta sikspārņa alu vai Eliasa tēva ģļēvumu, vai vienkārši uz sirreāli skaistu ilustrāciju. Es varu uz brīdi aizbēgt no kaķiem, kas skrāpējas dvēselē.

Ne tikai ilustrācijās, bet pašā grāmatā ir brīžiem sirreālas ainas – tās, kas skar Burvi. Vai alķīmiķi. Vai Sātanu. Tieši tik miesīgs un reizē netverams un mistisks ir šis tēls. Burvis, kurš dzīvo Mežonīgā ezera pilī un gatavo mūžīgās dzīvības eliksīru no miroņiem. Bet tas nav tik baisi kā izklausās.

Viņš izskatījās kā melns rēgs, kā burvis. Viņš bija tik šausmīgi neglīts, ka bija pat skaists.

Ja nebūtu Burvja, būtu tikai vienkāršs mīlas stāsts – piedzima, gaidīja, ilgojās, satikās, mīlēja, viens nomira, otrs skuma un kļuva par talantīgu vientuļnieku. Ja nebūtu Burvja, kam ir apsolīta zēna dvēsele, nebūtu mīlasstāsta. Ja nebūtu blakustēlu – liekulīgā mācītāja, zemiskā grabažnieka – būtu nedaudz garlaicīgi. Tie nav viduslaiki, tā ir gadsimtu mija, kad zirga vilktu karieti nomaina automašīna, bet, ja nebūtu cilvēku māņticīgu baiļu no meitenes melnās rētas, tad Aitana nemaz nenonāktu pie Burvja. Un stāstījumu caurvij nedaudz dumpīga meitenes balss pirmajā personā.

Un tā es nokļuvu pie vienacainā Burvja. Un es jums sacīšu, ka es par sevi biju varen lepna. Tāds sātans kuru katru pie sevis neņems.

Noskaņu piešķir Fausta motīvi ar vārsmām, ko citē zēns, un meitenes spēlētā mūzika.

– Ir tikai divas simfonijas, kas ir skaistākas par tavu mūziku, – viņš reiz sacīja meitenei, kad viņa bija pabeigusi spēlēt un viņš sajūsmināti aplaudēja un apsēdināja viņu sev klēpī. – To autore ir daba – vēja šalcošo lapu lūdzošais arpeggio un jūras viļņu mūžības šalkas.

Lai kā centos, vienalga neizstāstīju sapni. Nu ja, tas jau īstenībā nav mans, bet autora …

Mūzika apklusa, un atskanēja soļi, tie viņam tuvojās. No ēnainā stāva viņš redzēja tikai raibas kurpītes ar violetiem ziediem, kas pien;aca pie krēsla un apstājās. Eliasa priekšā parādījās roka ar skaistiem gariem pirkstiem, uz zeltneša zaigoja gredzens ar hermafrodīta kameju, tāds pats, kādu viņš reiz pie altāra bija uzvilcis pirkstā Aitanai. Pirksts pieskārās viņa rokai, maigi to noglāstīja un tad lēnām noslīdēja līdz viņa zeltnesim, uz kura viņš joprojām nēsāja savu kāzu gredzenu.
– Esi sveicināts, Mežonīgā ezera saimniek… – atskanēja meitenes balss.
No ēnas iznira lūpas un noskūpstīja viņa roku.
– …esi sveicināts, mīļais.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s