Grāmatas

Rasa Aškinīte “Glesum”

Lai arī mēs kā paralēles slīdējām viena otrai blakus un, pāršķirot pēdējo lappusi, likās, ka tā arī nesaskārāmies, tomēr man nav miera. Rasa Aškinīte, “Glesum” un arī tulkotāja Dace Meiere ir pelnījušas, lai grāmatu izved tautiņās. “Glesum” paralēle nav vainīga, ka nesaskārāmies. Tā vienkārši ir ģeometrija.

Galu galā, grāmatu tomēr izlasīju ar labpatiku un, ja reiz gribas par to uzrakstīt, vienaldzīgu tā mani nav atstājusi.

Pirmajā vietā, protams, ir estētiskais baudījums (īsā laika sprīdī jau otra grāmata, kas mani apbur vizuāli), Nedaudz raupjš, tumši zils, sudraboti mirguļojošs vāks. Varbūt tas ir sniegs naktī, kad to apspīd mēness gaisma. Varbūt zvaigznēm pārbagāta debess, kuras vidū gozējas Mazais Lācis.

Mazais Lācis, arī Mazie Greizie Rati un Mazais kauss, ir ziemeļu puslodes polārais zvaigznājs — tā spožākā zvaigzne Polārzvaigzne atrodas tuvu debesjuma ziemeļpolam 40 loka minūšu attālumā un vēsturiski bijusi ļoti svarīga navigācijai. Mazā Lāča zvaigznājam piemīt raksturīgs asterisms (zvaigžņu zīmējums, kurš jau vēsturiski pazīstams ar patstāvīgu nosaukumu) — septiņu spožāko zvaigžņu izvietojums formā, kas ar savienotājlīnijām atgādina kausu ar līku rokturi. (Cope/Paste no Wikipēdijas).

Septiņu zvaigžņu zīmējums ir pārcēlies uz Rasas Aškinītes grāmatu un “Glesum” ir 7 daļas, katra ar vienu zvaigzni sākumā. Katrā daļā ir 7 mazas nodaļas. Un kopā tikai 8 vārdi (dažādā secībā) nodaļu nosaukumiem.

Sniegs
Ūdens
Asinis
Migla
Medalus
Asaras
Piens
Lietus

Un ne vārda par dzintaru. Ar sniegu sākas un sniegu beidzas. Un tu, cilvēks, beigās paliec domājot, kura no viņām grāmatas sākumā brida caur mežu un nebijās no vilkiem – Glesum vai veča ar vilku apgrauzto kāju.

Nu lūk, otrajā vietā konstrukcija, ko īstenībā ievēroju tikai pēc tam – vizuāli priecājoties par satura rādītāju. Lasot nemaz nebiju ievērojusi, ka mazie nosaukumi atkārtojas. Iespējams, tāpēc, ka tie organiski iekļāvās stāstījumā kā mazi akcenti. Pārlasot interviju ar autori, guvu skaidrojumu: “Mazākās apakšnodaļas ir nosauktas septiņu šķidrumu vārdos. Zvaigžņu putekļi un šķidrumi – lūk, no kā esam taisīti. Pārējais nav būtisks – tas ir pārejošs.”

Njā, vai tiešām saturs trešajā vietā? Ha, nav tādas trešās vietas – ir ietvars un ir saturs. Un vēstījuma lakonisms.

Kā manās rokās vispār nonāca Jāņa Rozes apgāda pavisam svaigi izdotā Rasas Aškinītes grāmata “Glesum”? Vizuālais kairinājums un nepieciešamība meklēt informāciju par grāmatas saturu.

Vispirms, godīgi – vai jums daudz izteiks grāmatas apraksts: Glesum latīņu valodā nozīmē “dzintars”. Romānā tas ir gan galvenās varones vārds, gan aistu pārticības pamats mūsu ēras pirmajos gadsimtos, par kuriem vizuālā, poētiskā valodā stāsta Rasa Aškinīte (1973) – lietuviešu literatūras hipstere, kam patīk humors, paradoksi un baltu tautu vēsture. (Starp citu, lietuviešu izdevumam goodreads.com arī neatrodu izsmeļošāku anotāciju).

Man – neko daudz. Bet sākumā man nebija pat šī apraksta, tikai tulkotājas ielikts grāmatas attēls Facebookā. Tā nu es sāku rakt un nonācu pie intervijas ar Rasu Aškinīti Jāņa Rozes marta Ziņnesī. Izlasīju, radās taustāmāka nojausma, kas mani sagaida grāmatas saturā. (ir man tāds niķis – nevaru paņemt lasīšanai ‘kaķi maisā’, man vajag kaut nelielu devu informācijas). Nu ko, vakarā devos uz grāmatnīcu, iemīlējos izskatā un pirku nost.

Par ko ir stāsts.
Par dzintara ceļu mūsu ēras sākumā, par aistu cilti, par cilts vadoni Gondu un viņa divām sievietēm – Sēliju un Glesum, par dēlu Bentu un mazo meitiņu, par vēsturi, tradīcijām, attiecībām, dzīvību un nāvi. Un šeit tiešām liela loma ir lakoniskajam, škietami saskaldītajam stāstījumam, jo šo darbu man pat grūti nosaukt par romānu (ak, šie stereotipi), tā ir tāda romāna miniatūra 170 lappusēs.

Mana pirmā reakcija pēc izlasīšanas bija, ka darba vēstījums ir pagājis man garām, neko neaizskarot. Tāpēc goodreads.com atsauksmē ierakstīju par divām paralēlēm. Joprojām neesmu sev noformulējusi, kāpēc gan Sēlijas, gan Glesum tēli likās tādi vēsi, kā ledus gabaliņi no pirkstiem slīdoši ārā. Toties ar sirdi apmīļojami likās večas un Ķirņa (vecā kareivja) tēli, kuri runāja maz, toties ar savu savdabību pacēlās pāri citiem, arī pār galveno tēlu – Glesum. Pārlasot vēlreiz interviju ar autori, pamanīju, ka viņai arī tuvāki ir bijuši veča un Ķirnis. Tā laikam ir tā smalkā psiholoģija – lai kā tu censtos būt objektīvs, tomēr siltums ielīst tajos vārdos, kuros apraksti savus mīļos.

Nakti pārlaiž, pieglaudušies viens otram, jāsaglaužas kopā, gribi vai negribi, kad tāds aukstums, elpo viens otram sejā, velk vecuma smakas atpakaļ plaušās. Veča iekūrusi uguntiņu, ar ko vilkus atbaidīt, bet tie tik un tā kauc visapkārt, varētu domāt, ka visā mežā cita rijamā nav. Ķirnis glaužas pie večas kā bērns pie mātes, veča viņu neatgrūž, redz, ka jau pavisam sanīcis, teju vai uz viņsauli taisās. Lai jau vēl paguļ, lai pasildās pie cilvēka. Veča pieskaras Ķirnim pie sejas, vecis raud, veča nobučo sausas acis, pieri, glāsta matus zem kažokādas. Visu laiku viens pats, tāds nabadziņš, ne jau kurš katrs tā var. Ķirnis norimst, āda kļūst maigāka zem večas pieskārieniem, miesa atslābst, acis aizveras. Aizmieg arī veča.

Autore ar to sāk grāmatu, bet es to izmantošu noslēgumam:

Tā nebija, bet varēja būt.

Varu tikai piebilst, ka stilistiski grāmatas formāts man atgādināja citu, pirms kāda laika lasītu, lietuviešu autores Undines Radzevičūtes darbu “Asinis zilas, debesis pelēkas”, tomēr Glesum ir krietnāka deva poētisma. 🙂

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s