Grāmatas

Andruss Kivirehks “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”

Beidzot, beidzot izlasīju Andrusa Kivirehka “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” (Lauku Avīze, 2011.)

Par Andrusu Kivirehku biju dzirdējusi runas tikai ar plus zīmi, bet, iespējams, vēl ilgi neko nebūtu izlasījusi, ja vien ne latviski izdotās autora grāmatas “Zilais, ragainais dzīvnieks” vilinājums. Tā nu nobriedu sākt ar “Vīru, kas zināja čūskuvārdus” (“Putekļu eņģelis” neskaitās, tas tikai tāds iepazīšanās ievads). Grāmata redzeslokā jau bija nonākusi vairākkārt, taču man bija radies pilnīgi greizs priekšstats par grāmatas saturu. Lasot grāmatas, ja tā var teikt, anotāciju, iedomājos, ka tas ir nūģīgi tautisks darbs par senajiem igauņiem:

Andruss Kivirehks “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” | Guntis Berelis vērtē:

Iztēlojoties pēršanās skatu pirms simtiem gadu, kad mežs vēl bija pilns ar cilvēkiem, jutos kā noburts! Tad gan visiem koku zariem vajadzēja būt nolīkušiem no sievām. Bet nu pērēju palicis maz, knapi divi desmiti, un viņu vidū daudzas večas, uz kurām nebija prieka skatīties. Tomēr visas pērās ar sparu, un vienā ritmā ar krītošajām ozolzaru slotām no viņu pleciem pacēlās smalki mēnessgaismas putekļi, kvēlodami gluži kā dzīva uguns. “Skaisti!” Pertels noelsās un ar acīm vai aprija kādu sievieti, kas uz brītiņu bija nolikusi slotu un ar lielu patiku staipījās, tādējādi vēl brangāk sasliedama savus varenos krūšu izciļņus.

Pat Gunta Bereļa pārdomas par Kivirehka darbu nebija gaisinājušas manu iedomātos iespaidus (vilku slaukšana un sievu sagrēkošana ar lāčiem man joprojām nelikās nekas ievērības cienīgs).

Tagad jau kādu nedēļu domāju, KĀ uzrakstīt atsauksmi, lai tā iedvesmotu mani paņemt un izlasīt šo grāmatu par spīti greizajam iespaidam pirms. Kā uzrakstīt, lai cilvēks, kurš ir dzirdējis, bet nav iepazinis Kivirehku, pastieptu roku pēc grāmatas ar domu – nu, paskatīsimies, kas tu par putniņu esi, ja tevi tā slavē un esi starp izcilniekiem Igaunijā. Hmm, varbūt arī nekas nav jāraksta – ieliec 5 zvaigznes gūdrīdos un miers. Bet nav taču miera!

Kas tad mani “paņēma” Andrusa Kivirehka “Vīrā, kas zināja čūskuvārdus”?

Čūskuvārdi = dzīvesziņa. Tāda stabila, uz zemes stāvoša dzīvesziņa. Un vēl – tā īstā dzīvesziņa nav modē. Mode ir tur ārā. Modesziņa ir vācu bruņinieka rumaka zirgābolā. Šeit es burtiski izgaršoju (nē, nē, ne zirgābolu, nē) autora ironiju.

Zirgābolu būšanās šie sevi uzskatīja par brangiem lietpratējiem.
“Nu, šitais būs tīrasiņu arābieša struņķis!” Jākops apgalvoja. “Arābieša struņķi es vienmēr atpazīšu, tas ir galos pašķībs un mēreni čagans.”
“Mm…” Niguls šaubīgi noņurdēja, teju iespieda degunu sūdā un de­dzīgi paoda. “Pēc smakas tam vajadzētu būt spāņu rumakam.”
“Spāņu rumaks šitādus bambaļus netaisa!” apstrīdēja Andreass. “Ti­ciet man, pazīstu vienu staļļapuisi, kas šad tad atnes man pa kādam bruņiniekkunga zirgābolam. Jūs taču zināt, ka es šos krāju. Nāciet pie manis, es jums parādīšu spāņu rumaka sūdu. Neliela līdzība šeit, pro­tams, ir priekš zaļknābju acīm, bet es uzreiz sapratu, ka tam zirgam ir angļu saknes. Ievērojiet šos nevienmērīgi brūnos toņus!”
Niguls samierinājās ar Andreasa paskaidrojumu, atvairīdamies, ka šim esot iesnas un deguns ciet, bet Jākops tik viegli vis nepadevās.
“Muļķības!” viņš dusmīgi errojās. “Tas ir arābietis! Es pazīstu bruņi­nieku zirgus, no bērna kājas esmu pētījis šo bambaļus!”
“Noprovē pēc garšas, ja netici,” noteica Andreass. “Tas ir angļu zirgs un pēc mana vērtējuma – ķēve.” Viņš ar pirkstu iebakstīja sūdā, iebāza to mutē un apmierināti pa­māja ar galvu.
“Uz mata,” viņš apstiprināja. “īsta angliete. Skaistule!”
Arī Jākops nosmēķēja struņķi, brītiņu paklusēja un īdzīgi nosacīja: “Tev laikam būs taisnība, arābieša sūds ir maķenīt sāļāks. Ir gan, angļu ķēve, vellata!”
“Ko es teicu!” smēja Andreass. “Vai nu es, vīri, nepazīšu zirgus un to struņķus! Velnišķīgi smuks sūds! Ja mums būtu tādi zirgi, kas prastu palaist šitādus bambaļus!”
“Bet kur gan mums tādus ņemt?” nu arī Pertels iejaucās sarunā. “Rumaki maksā baisu naudu un tos var dabūt tikai ārzemēs.”
“Zināms, ka tikai ārzemēs,” teica Andreass. “Lieciet aiz auss, vīri, reiz aries sev no aizjūras pārvedīšu kādu zirgu! Sakrāšu naudu un pār­vedīšu. Jūs kļūsiet zaļi no skaudības.”

Alternatīvā vēsture. Nočiepšu vienas lietuviešu autores grāmatas sākuma vārdus – tā nebija, bet varēja būt. Un šeit ir vaļa ļauties fantāzijai, redzēt tēlus un sameklēt sev tīkamus vai netīkamus simbolus, saskatīt līdzības un, galu galā, izrakt kaut ko arī no savām arhetipiskajām dzīlēm. Var arī tā – reiz dzīvoja padzīvoja (aizņēmos no krievu pasaku tulkojuma) ļaudis mežā, jāja ar vilkiem, sarunājās ar dzīvniekiem un, jā, arī tos ēda un dzēra vilku pienu. Tad viņi pamazām sāka pārvākties uz ciemu, tuvāk kultūrai un svešā mēlē dziedātiem korāļiem, modernākam ēdienam (miltu putra nav tev nekāds šāds tāds barbarisms kā stirnas cepetis!).

Tomēr te nav absurda teātra, nav arī garlaicīgas nopietnības. Nekādu pamācošu prātuļojumu. Divas pasaules – mežs un ciems. Tēlu un izdomas bagātība. Jā, izdoma brīžiem kāpināta līdz absurdam (grozies kā gribi, bet dresētas utis mani šķebināja), bet kopumā ar standarta dzīves ritējumu saistīti notikumi. Un cepts kraukšķīgs stirnas stilbs iekārdināja vairāk kā svaigi cepta rudzu maizes ņuka. Un tam vidū Lemets (tas pats, kam puikasgados tēvocis iemācīja čūskuvārdus) un odzes, gandrīz vai varētu teikt – gudras ciniķes. Lūk, no kā Lemets ieguvis to skaidro skatu uz dzīvi. Un to vēlāk neaptumšo arī trakojoša atriebes kāre – pēc rāmā dzīves rituma, uff, kā pludo asinis (sākumā man tas likās neiederīgi, bet nedēļas laikā nogūlās apziņā, ka tā tam jābūt).

“Ciema vecākais, esmu nodzīvojis mežā visu savu mūžu, un es tev pasaku – nekādu garu nav!” es atcirtu. “No tiem nav jābaidās, ir jābai­dās no cilvēkiem, kas tic gariem. Dievs ir no tās pašas sugas. Tas ir tikai jauns nosaukums garam, ko tam ir devuši mūki, tieši tāpat notiks pārkristot mani. Kas no tā mainīsies? Lai vai kā mani sauktu, es palikšu tāds pats kā pirmiņ, un tieši tāpat nekad nebūs garu, saukājiet tos, kā vēlaties! Ne prātā nenāk piedalīties šajā spēlē.”

Jau sākumā ieviesu pati savu jaunvārdu – modesziņa (kā pretstatījums dzīvesziņai). Autors no sirds izspēlējas ar ciema vilinājumu, bet, šķiet, ciemā ļaudis zaudē veselo saprātu un kļūst kā apmāti ar svešzemju ticību un ievestajiem labumiem (pieskaitīsim pie tā arī zirgābolus un, kāda laime, apbērnoties no bruņinieka), atsakās un aizmirst savas saknes. Čūskuvārdus neatceras un tiem netic, toties iedomājas, ka krustiņš aitas pasargās no vilkiem un čūsku ķēniņa kronis dos spēju saprast putnu valodu:

“Putnu valodu?” [..] brīnījās. “Kāda ākstība! Bet nav jau ar brī­nums, ja viņu galvās iešaujas ērmīgas domas. Dzīvo tik savā ciemā, un neviena, ar ko parunāties, šiem nav, jo čūskumēli viņi neprot… Vientu­lībā pamazītiņām saiet grīstē. Nožēlojamie knauši!”

Un, lūk, skumjā atziņa, kas nāk pie Lemeta bez ļaudīm aizaugošā mežā:

[..] ir arī ciema ļaudis; arī viņi reizēm atnāk uz mežu ievākt ogas, sēnes vai žagarus, bet viņi mežam nav pretinieki. Viņiem ir bail no meža, daudz vairāk nekā mežs ir to pelnījis, un, lai baismas padarītu lielākas, šie ir izgudrojuši visvisādus neticamus biedēkļus – vilkačus, rūķus un rēgus. Tie nabaga tukšpaurīši tic un baidās pat no dabas gariem – viedais llgass varētu būt pilnīgi apmierināts, viņam ir krietni sekotāji un to ir pulka. Savādi, ka čūskuvārdi ir aizmirsti, bet ticība dabas gariem paliek. Muļķība ir stiprāka par gudrību. Stulbums ir sīksts kā koka sakne, kas urbjas zemē tur, kur kādreiz staigāja cil­vēki. Mežs kuplo, ciematnieku sadzimst arvien vairāk – bet es esmu pēdējais vīrs, kas saprot čūskuvārdus.

Neko neko daudz es nepateicu, tik vien kā manas sajūtas. Bezgala skumja grāmata par vērtībām. Man patīk būt romantiķei un ticēt Kivirehka un igauņu Ziemeļu rupucim, ticēt mītiskām pasakām, kur galu galā viss ir cilvēku rokās un mēlēs.

Ziemeļu Rupucis gulēja uz vēdera, tā lielie spārni bija kārtīgi sakrokoti uz muguras un acis aizvērtas. Baismīgie nagi iegrimuši mīkstajās smiltīs. Ziemeļu Rupucis gulēja mierīgu un dziļu miegu. Tas nebija sačākstējis kustonis, kas snauzdams aizvada savas pēdējās dieniņas pretī nāvei, pārāk nespēcīgs un noguris, lai pakustinātu smagos plakstus. Nē, Ziemeļu Rupucis bija liels un stiprs, spēka viņam atlika vēl diezgan, un varēja vien iedomāties, ko gan visu viņš paveiktu, ja kāda vara to tikai pamodinātu no miega.
Bet šīs varas nebija. Tūkstošiem vienbalsīgi izšņāktu čūskuvārdu va­rētu ielauzties viņa noslēpumainajos sapņos, bet biju tikai es viens pats, viņa pēdējais sardzesvīrs. Visi pārējie, sen atraduši saistošākas nodarbes, jau dzīvoja jaunajā pasaulē, kurā Ziemeļu Rupucim tika dota tikai varoņa loma senā pasakā, ko vecmāmuļas, vērpjamos ratiņus mī­dīdamas, mēļoja pa vakariem.

Lasot grāmatu, atcerējos “Turaidas rozes” izpildīto “Nelaid, māte, bērnus mežā”, šķiet, vārdu autors Viktors Kalniņš ir paspējis vēl pirms Kivirehka sadzirdēt čūskvārdus.

Nelaid, māte, bērnus mežā, Mežā odzes slīd, Klausi, meitiņ, klausi, dēliņ, Odzēm acis spīd. Nelaid, māte, bērnus mežā, Mežā odzes šņāc, [..] Izaugs meitas tā kā odzes – Acīm spīdošām, Tādas acis agrāk bija Laimes raganām. Izaugs dēli tā kā odzes – Sīksti dvēselē.

Grāmatu tulkojusi Zane Balode, šeit neliela intervija.

2 domas par “Andruss Kivirehks “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s