Grāmatas

Iszīmes #8 detektīvu zīmē

Kādu laika sprīdi man likās, ka esmu pazaudējusi savu vilkmi pēc detektīviem, un vairs izmisīgi negaidīju, kad jaunumi parādīsies bibliotēkas katalogā, lai to medītu vai stātos rindā ar pārējiem lasītgribētājiem. Var jau būt, ka visādi pandēmijas ierobežojumi bija uzgāzuši man tādu kā apcerīguma vilni un es mētājos starp senākiem laikiem, citādiem cilvēkiem, fantāzijām un nākotnes vīzijām (Aškinītes “Glesum”, Amentiņa “Meklējot Ezeriņu”, Kivirehka “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”, Kalnozola “Kalendārs mani sauc”, Šteibergas “Lasītāja”, Gromovas “Cukura bērns”, Krahta “Mirušie”).

Bet tik traki nav. Trim grāmatām izdevās mani aizraut. Jo ir jau zināmi autori, kuru vārds liek iedegties smadzenēs zaļajai gaismai un viss, aiziet! Grūtāk ir uzrakstīt atsauksmi. Nepietiek ar to, ka rakstāmiedvesma ir paņēmusi atvaļinājumu (tūlīt būs mēnesis, gluži kā pēc darba likumdošanas pienākas), bet vēl pieskaitāms arī uzliktais apgrūtinājums – nesagraut intrigu un neko lieku nepateikt priekšā, runājot par detektīvromānu

-> Detektīvromānu žanrā man ir pieticis ar trim Neles Noihausas grāmatām, lai ņemtu un lasītu bez svārstīšanās. Kad Zvaigzne ABC izdeva Neles Noihausas “Mātes dienu”, kādu nedēļu audzināju raksturu un neskrēju uzreiz pirkt (ok, ok – gaidīju algas dienu), bet nu jau ir pagājis kāds laika sprīdi kopš izlasīšanas.

Nu vai nav kārdinošs apraksts klasisku detektīvromānu mīļotājiem:
Kādā vecā, lielā mājā tiek atrasts tās īpašnieka līķis. Mirušais ir Teodors Reifenrāts. Tomēr tas nav vienīgais nepatīkamais atradums, kas sagaida galveno kriminālinspektori Piu Zanderi, – voljērā līdzās galīgi novārdzinātam sunim tiek atrasti apgrauzti cilvēka kauli.
Kopš sievas nāves Teodors Reifenrāts ir dzīvojis ļoti noslēgti, tomēr neviens no apkārtnes iedzīvotājiem nespēj noticēt, ka viņš varētu būt vainojams slepkavībā. Tiesu mediķiem izdodas identificēt dažus upurus, kas tikuši nogalināti jau pirms daudziem gadiem. Tās ir sievietes, un viņas visas ir pazudušas kādā maija svētdienā.
Pia ir pārliecināta, ka īstais slepkava vēl nav zināms. Viņš, visticamāk, noskata savu nākamo upuri. Piai un Oliveram fon Bodenšteinam ir jāpasteidzas, jo tuvojas maijs…

Šķiet, ka visu, ko domāju par Neles Nouhausas detektīvromānu sēriju par izmeklētājiem Piu Kirhofu (tagad – Zanderi) un Oliveru fon Bodenšteinu esmu jau pateikusi, iedvesmoti rakstot atsauksmi par viņas iepriekšējo grāmatu “Mežā“, un nav daudz ko piebilst, lai neatkārtotos. Jā, Noihausas “Mātes diena” nelika vilties, mani apmierināja viss, pat nedaudz trillerveidīgās beigas. Pirmkārt jau – pietiekams daudzums personu, ko turēt aizdomās. Grāmata sākas ar pirmo slepkavību bērnībā un es mēģināju izskaitļot, kurš no tagadējiem pieaugušajiem varētu būt slepkava. Derēja vairākas personas un, lai arī autore neizvilka no piedurknes slēpto trumpi un viena no personām tiešām bija īstā, man patika, ka visu laiku biju spiesta mežģīt smadzenes, kurš tad būs tas ļaunais. Un vispār apbrīnoju, kā Noihausa neapmaldās tik daudzajos un dažādajos tēlos, kurus viņa rada:

– Tu esi pavisam saspringusi, – viņš konstatēja un sāka Piu masēt.
– Nav nekāds brīnums, – viņa aizvērtām acīm atbildēja. – Ja man būtu jāraksta kriminālromāns par mūsu tagadējo lietu, nāktos izsvītrot vismaz četrus upurus un trīs aizdomīgās personas, lai lasītāji nezaudētu sarkano pavedienu.
– Tu pārāk zemās domās par kriminālromānu lasītājiem, – Kristofs iebilda. – Nav nekā garlaicīgāka par krimiķi ar nepietiekamu iesaistīto personu skaitu.

Arī satura konstrukcija lika pārslēgt uzmanību, iestarpināti slepkavas teksti par saviem nodarījumiem, meitene Fiona, kas meklē savu māti, un tas bija intriģējoši gan pats par sevi, gan lika domāt, kāds tam būs sakars ar izmeklēšanu, un, protams, pati policijas veiktā izmeklēšana. Jā, Nouhausa māk tā savērpt sižetu, ka biezā grāmata divos vakaros ir cauri.

-> Tāpat bija ar Irsas Sigurdardotiras “Caurums” – 4.grāmatu Bērnu mājas sērijā par izmeklētāju Huldaru un psiholoģi Freiju.

Bagāts investors tiek atrasts karājamies striķī senā soda izpildes vietā starp lavas laukiem. Pēc līķa apskates kļūst skaidrs, ka tā nav pašnāvība. Mirušā krūtīs ir iedzīta nagla, pie kuras ir aizķēries vairs tikai mazs papīra gabaliņš.
Izmeklētājs Huldars tiek norīkots pārbaudīt mirušā dzīvokli. Tur viņš satiek Freiju un kādu mazu zēnu, kurš nemāk paskaidrot, kāpēc atrodas svešajā dzīvoklī.
Tā kā netiek atklāta nekāda saikne starp bērnu un noslepkavoto vīrieti, Freijai un Huldaram jāapvieno spēki, lai atrastu mazā zēna vecākus, cerot paspēt laikā un atrast viņus dzīvus. Viņiem tiešām ir jāpasteidzas, jo, šķiet, zēna mātei drīz gaidāmas dzemdības

Šai sērijas grāmatai gribas pielīmēt marķējumu – klasisks policijas detektīvs ar visu procesuālo sīkumainību un likuma ietvaru (ar to saprotot arī likuma burta bezspēcību, kad morālas dabas jautājums liek uzbangot asinīm)
Vairākās atsauksmēs lasīju, ka šis esot vājākais darbs sērijā, iespējams, tāpēc, ka lasītājiem ir pietrūcis autores darbu ierastā “melnuma”, bet man tas netraucēja, jo intrigas kamols bija un tas tika pamazām šķetināts vaļā, pie tam, ar loģiskām izmeklēšanas darbībām. Man patika tas, ka šajā grāmatā bija mazāk Huldara un Freijas privāto attiecību, bet vairāk izmeklēšanas. Nelielu mīnusu grāmatai tomēr piešķīra pašā noslēgumā nedaudz zudušais ticamības moments, atspoguļojot nozieguma konstrukciju, bet tās ir manas subjektīvās sajūtas.

-> Kad Zvaigzne ABC izdeva uzreiz divus angļu rakstnieces Karas Hanteres (Cara Hunter) detektīvromānus sērijā par inspektoru Ādamu Foliju – “Kāds no savējiem” un “Tumsā”, intriga bija, bet vispirms ar aizdomām devos pašķirstīt grāmatnīcā.

Kā bērns var pazust, neatstājot nekādas pēdas?
Iepriekšējā vakarā astoņgadīgā Deizija Meisone pazuda no ģimenes ballītes. Neviens no klusās piepilsētas ieliņas iedzīvotājiem neko nav redzējis – vai vismaz tā viņi saka.
Inspektors Ādams Folijs cenšas neļauties aizspriedumiem, tomēr viņa pieredze liecina, ka deviņos gadījumos no desmit vainīgais parasti ir kāds upurim pazīstams cilvēks.
Visticamāk, kāds melo.
Un Deizijas prombūtne bīstami ieilgst.

Ar lasīšanu nolēmu nesteigties, jo, atšķirot grāmatu, pamanīju, ka vēstījums ir pirmajā personā (un vēl tā sāpīgā tēma par bērniem). Tā kā detektīvromānos man patīk skats no vairākām pusēm (jo vairāk pušu, jo labāk sanāk mežģīt savas smadzenes, ha-ha), tad gandrīz ‘norakstīju’ Hanteres darbu, tomēr bibliotēkas rindā iestājos. Un labi, ka tā. Grāmata “Kāds no savējiem” ir izlasīta, tagad varu rindā gaidīt “Tumsā

Nu ko, nav tur viss stāstījums pirmajā personā. Tikai pats inspektors Ādams Folijs. Pārējo personu darbības un sarunas ir kā pienākas – nevis es, bet viņš/viņa. Līdz ar to skatu punktu uz notiekošo ir pietiekami. Kā arī autore ir ievijusi improvizētas sociālo tīklu sarunas (jāatzīst, lai arī tās atsvaidzināja tekstu, lielu pievienoto vērtību es nesajutu un uz beigām lasīju pa diagonāli) un nopratināšanas ierakstus. Tā nav tikai lineāra policijas izmeklēšana. Hantere, paralēli izmeklēšanai, pa dienām un pa nedēļām atkāpjas un atkāpjas atpakaļ pagātnē, ilustrējot pazudušās meitenītes ģimenes un skolas dzīvi. Tēma, protams, nav viegla: ne tāpēc, ka pazudis bērns – tās jau ir sekas, smagi ir lasīt par to, kas notiek ģimenē, par mīlestības trūkumu, par nevērību, par to, lai viss labi izskatās uz āriņām, bet iekšiņās neviens netiek laists. Bet viss sižets un vēstījums tiešām uzrakstīts raiti, jo tikko ķēros klāt lasīšanai, tā attapos izlasījusi jau trešdaļu gluži nemanot. Pie tam (laikam jau, par laimi) man nebija tā smagā traģisma, zaudējuma sāpju sajūtas un varēju mēģināt objektīvi skatīties uz visu no malas, pat tā nedaudz atsvešināti. Tagad man ir palikusi pēdējā problēma – nedrīkstu skaidrot, kāpēc mani neapmierināja beigas. Jāatzīst – nepārsteidza, bet tomēr bija sajūta, ka nobeigums ir pielipināts ar plastilīnu. Bet to norakstīšu pagaidām uz autores debiju un pētīšu, kā ies tālākajām sērijas grāmatām.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s