Grāmatas

Andruss Kivirehks “Zilais, ragainais dzīvnieks”

“Nevar jau zināt pat to, kas es būšu tad, kad reiz dienasgrāmatā nonākšu līdz galam!” 

Tieši ar šo citātu sākas grāmatas apraksts: “Igauņu mākslinieka Oskara Kallisa (Oskar Kallis, 1882–1918) dzīve un gleznas rosinājušas Kivirehku uzrakstīt fiktīvu dienasgrāmatu, kas reizē ir pieaugšanas stāsts, mākslinieka romāns, mākslas un mitoloģijas spēka manifests, nacionālpolitiska deklarācija, slimības vēsture utt. Lai arī teksta noskaņa mainās, tajā viscaur dzirkstī un kūsā Kivirehka košā fantāzija.”.

Kad uz jauno grāmatu podesta izdevniecības Latvijas Mediji izveda Andrusa Kivirehka “Zilais, ragainais dzīvnieks”, manu uzmanību piesaistīta 3 punktu kombinācija: autors, vāks, nosaukums. Nosaukums poētisks (ja tik ne tie ragi), vāks – gaumīgs, autors – ik pa laikam dzirdēts un labā nozīmē (un joprojām neesmu nevienu Kivirehka kritiku redzējusi), tāpēc sapratu – randiņš mums beidzot būs. Tiesa gan, “Zilo, ragaino dzīvnieku” apsteidza “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” un labi, ka tā. Čūskuvārdi paņēma manu sirdi un prātu un ievietoja tajos Andrusu Kivirehku. Jā tā nebūtu, iespējams, “Zilo, ragaino dzīvnieku” kādā desmitajā lappusē liktu nost. Tik ļoti kaitinošs savā naivumā un nākotnes sapņu lielmanībā man likās jaunais mākslinieks, kas sāk savu dienasgrāmatu. Bet lai nu paliek kaitinošais jauneklis! Kivirehks uzbur iztēles ainas vienu pēc otras, ka jāsmaida vien. Ko nu vairs pukosies uz jauno mākslinieku, tā tik pašas lietišķās dabas vaina vien ir.

Šodien vakariņu laikā man prātā iešāvās smieklīga doma – kā būtu, ja no tās vārītās olas, kas uz galda, ārā iznāktu rūķītis? Ar mazu cirvīti izcirstu čaumalā caurumu un izsoļotu ārā, pats turklāt spēlēdams dūkas?
Izstāstīju arī pārējiem. Māte un Jāgups neko neteica, turpināja ēst. Tik daudz māte tomēr izmeta: “Oskar, nesāc nu atkal.” Taču vecmāmiņa pārmeta krustu un teica, ka Jēzus neko tādu nepaciestu. Viņš sūtītu no debesīm eņģeli, kas satriektu visus ļaunos garus. Es strīdējos vecmāmiņai pretī, ka rūķītis taču nav ļaunais gars un eņģelim nav viņš jāsoda, rūķītis nevienam neko ļaunu nedarītu, mierīgi ietu savu ceļu. Taču vecmāmiņa man nepiekrita un teica, ka tad, ja rūķītis izsoļo no olas, tas tomēr ir sātana kalps, jo dievs pasauli ir radījis tā, ka no olām izšķiļas cālīši, nevis mazi, bārdaini vīriņi, kuriem pie jostas ir cirvis un kuri turklāt spēlē dūkas. Un, ja tāds vīrelis olā tomēr ir ticis, tad tā ir paša velna ļaunprātība.

Noteikti nevajag sacerēties, ka tā varētu būt vismaz daļa no īstas dienasgrāmatas. Tā ir autora fantāzija par mākslinieka balansēšanu starp šo un citu pasauli. Īsts tur ir Kalevdēls, Oskara Kallisa gleznas un zīmējumi un mākslinieka nāve. Un, šķiet, arī Skolotāja prototips – igauņu mākslinieks Antss Laikmā. Oskars strādā jūras cietoksnī par rasētāju, mitinās pieticīgā īres dzīvoklītī kopā ar māti, vecmāmiņu un brāli Jāgupu, tēvs ir miris viņam vēl mazam esot (Oskaraprāt, labi, ka tā, savādāk viņš nevarētu mācīties zīmēt un viņam būtu jākļūst par lokomotīves vadītāju), turpat blakus dzīvo Nirku mamma ar divām meitām, kas tā kā būtu Oskara un Jāgupa līgavas. Tas viss Oskaram šķiet tik nomācoši, tik garlaicīgi un nepanesami, ka viņš patiesi priecājas par mākslas nodarbībām pie Skolotāja. Tiesa gan, jāzīmē igauņu tautiskos tipus un jāķer igauniskā ainava.

Tautiskais tips, tā saka Skolotājs. Tieši tādus arī viņam patīk zīmēt. Nopinkājušos lauku tētiņus un krunkainas kukažiņas. Skolotājs saka – tie esot tipiski igauņi un igauņu māksliniekam jāzīmē un jāglezno tieši tādi cilvēki. Visvairāk tādi atrodami tirgū vai alus bodē, tur Skolotājs viņus arī meklē. Es reizēm domāju, ka būtu daudz ērtāk un labāk, ja tādus cilvēkus varētu audzēt kaut kur savu māju pagalmā vai pažobelē, apmēram tā, kā tiek audzētas vistas vai truši. Zemnieks audzē dzīvniekus un putnus, bet mākslinieks audzē tautiskus tipus! Ar tādiem varētu būt pilns šķūnis. Pie sienas būtu lāviņas, līdz pašiem griestiem, piecas vai sešās guļvietas cita virs citas, un katrā gulētu pa vienam tautiskajam tipam. Pašā zemākajā gultā varētu būt, piemēram, resna veča, jo viņa augstāk uzlīst nespēj, virs viņas būtu vienacains kurpnieks, tad zemnieks ar vidū šķeltu bārdu, tad plikgalvains krodzinieks, bet pašā augšā jūrnieks ar grumbainu seju – viņš ir pieradis kāpt līdz masta galam. Cilvēku šajā šķūnī varētu būt vairāki tūkstoši! Ne troksni, ne kņadu tautiskajiem tipiem celt nevajadzētu, vispatīkamāk būtu, ja viņi visu laiku saldi gulētu – kā Ērkšķrozīte savā pilī. Un pamostas tikai tad, kad māksliniekam šos savajagas. Jā, viņi būtu gluži kā ziemas kartupeļi apcirknī, mierīgi gaidītu savu laiku. Tas nu gan būtu ērti! Un kāds brīnišķīgs skats pavērtos ik reizi, ieejot tai lielajā šķūnī! Tūkstošiem tautisku tipu, kas snauž uz savām lažām, sievām mugurā raibi tautastērpi, vīriem mutē pīpe. Bet neviens nekrāktu, jo to būtu briesmīgi klausīties, nē, viņi tikai elpotu, klusām piesēkdami, tāpēc tas izklausītos kā tāla meža šalkoņa. Ļoti skaista man šķiet šāda iztēles aina!

Līdz šim brīdim viss ir rāmi, arī Oskara žēlabas par spaidu darbiem un spaidu dzīvi, ko tikai atdzīvina Kivirehka izdoma un ironija. Tas ir līdz brīdim, kad Oskars sāk zīmēt kādu Skolotāja atraidītu tipu un tas pārtop Kalevdēlā. Tā atveras cilvēkam neredzamas virmojošas durvis uz senpasauli, kur “viss notiek vienā laikā un no mūžības uz mūžību“. Arī tā ir Kivirehka spēlēšanās ar eposu, kur Linda sēro par mirušo Kalevu, kur Ilmarine sit zvaigznes pie debesīm, kur Kalevdēls sit pesteļus, nes dēļus uz Somiju un jārējas ellē. Oskars to zīmē un viņam arvien vairāk gribas atgriezties senpasaulē, bēgt uz turieni no pelēcīgās ikdienas. Jo vairāk viņš zīmē, jo bagātīgāka kļūst senpasaule un virmojošās aicinošās durvis uz turieni viņam kļūst pieejamas ik uz soļa.

Tad nu sākām iet, un pasaule ap mums dzirkstīja, zvīļoja un kvēloja visspilgtākajās krāsās. Tas nu gan bija viens pavisam īsts pasaku mežs, un es, tur soļodams, jutos kā pasaku cilvēks. Un es taču patiešām tāds biju! Vai tad parasts cilvēks, dzīvs būdams, iet uz elli? Biju uz mata kā varonis kādā senā teikā. Vairs es no elles nebaidījos nemaz.

Tā tu, cilvēks, klīsti kopā ar Oskaru Kalevdēla pasaulē, sāc jau nedaudz kaunēties, ka neko daudz nezini par igauņu tautas eposu “Kalevipoegs” un domā, ka nenāktu par skādi to izlasīt “Kalevdēlu” Guntara Godiņa tulkojumā. Un tad autors izspēlē provokatīvu triku, atklājot, kāpēc Skolotājs negribēja zīmēt Kalevdēlu un vēlējās no tā pasargāt arī Oskaru. Kāpēc viņam dien’ dienā vajadzēja tautiskos tipus:

[..] Vai tu, puis, domā, ka mēs tos zīmējam joka pēc? Nē, tam ir tāds pats iemesls. Mēs tos zīmējam tādēļ, lai tie eksistētu! Lai mēs tos atcerētos! Cik viegli var pazust viena tauta, jo sevišķi maza tauta! Cik lēti var iet bojā viena zeme, jo sevišķi sīciņa! Bet ja mēs to atkal un atkal, dienu pēc dienas nenogurstoši uzzīmējam, tā kļūst arvien stiprāka, arvien sīkstāka. To vairs nav tik viegli aizmirst vai padarīt neesošu, jo tā ir noķerta uz papīra! Tur tā pastāv joprojām. Visas tās ainavas, visi tie tipi – tie nepazūd! Mēs tos zīmējam arvien no jauna un caur to arvien vairāk izvelkam dienas gaismā. Mēs tos glābjam.
[..] Tāpat kā tu izglābi Kalevdēlu un visus tos pārējos.

Tieši Skolotāja paustais pretnostatījums, ka nevajag, zīmējot atdzīvināt un iedzīvināt neesošus tēlus – kentaurus, pūķus, spārnotus amoriņus un citus izdomātus varoņus, jo ar tiem jau tāpat ir pilnas baznīcas un muzeji, man lika šajā Kivirehka valodas un fantāzijas idillē nedaudz sapurināties. Kā tad tā – vai tiešām jāatceras tikai tas, ko redzam? Kā tad ar tautas mutvārdu daļu, ar teiku varoņiem un nevaroņiem? Kā tad ar tautas atmiņu? Tā nav jāiemūžina tēlos. Īstenībā tās bija tikai pār’s lappuses, viena saruna, bet tā piešķīra visam iepriekš lasītajam pavisam citu dziļumu un sagatavoja tai smeldzei, kas nāk grāmatas noslēgumā līdz ar Manalas* durvīm, kas laiž tikai iekšā, un jaunkundzi – dedzinošu kā sauli.

Bet tā nebija jaunkundze, ko es zīmēju, jo ar reizi viņas manā priekšā vairs nebija. Vai, pareizāk sakot, viņa bija, taču ne agrākajā veidolā. Nē, atkal aplam – viņa bija tāda pati kā agrāk, ar baltu cepuri, baltu saulsargu, neaptverami skaista. Bet līdzās visam tam bija vēl kaut kas. Neprātīgi spilgta gaisma. Žilbinoša. Itin kā saule būtu nokritusi lejā uz zemes un uzsprāgusi. Šī gaisma izstaroja tieši no viņas, aizēnoja visu, apsvilināja līdz kaulam.

Atzīšos, sākumā man pietika ar grāmatā ievietotajiem Oskara Kallisa zīmējumiem un gleznojumiem Kalevdēla tēmā, tomēr ziņkāre ņēma virsroku un meklēju rokā citus mākslinieka darbus (jā, jā, tos pašus tautiskos tipus un ainavas) – jāatzīst, tiešām skaisti.

Šķiet, man nav daudz ko teikt par grāmatu. Vai tā patiks visiem? Nezinu, tas noteikti nav masu produkts. Ja kādam ir pacietība cīnīties ar “Diena” lasītāju reģistrēšanās pesteļiem (šo aizņēmos no Kivirehka), tad var iepazīties ar Bārbalas Simsones recenziju “Starp reņģēm un zvaigznēm“.

Lai arī Jūlijas Dibovskas interviju “Kultūrzīmēs” ar Andrusu Kivirehku netīšām atradu jau pēc “Zilā, ragainā dzīvnieka” izlasīšanas un tobrīd grāmata vēl bija tikai tulkošanas procesā, ar patiesu interesi izlasīju, ko pats autors saka par grāmatu, tajā skaitā:

– Bija jauki rakstīt šo grāmatu tādā 20. gadsimta sākuma kuplā un pāri plūstošā stilā. Lai to izdarītu, savā ziņā nācās pieņemt Oskara Kallisa lomu un runāt caur viņa muti.
– Grāmatu rakstīšana “es” formā vienmēr mazliet līdzinās lugas vai monologa rakstīšanai un ir man piemērota, jo pieļauj daudz lielāku subjektivitāti un jūtīgumu nekā parasts romāna teksts, kur autoram ir neitrāla stāstītāja loma.

Un te es varētu tikai piebilst, ka tas ir tulkotājas Maimas Grīnbergas brīnumdarbs – ielikt divus igauņus (Kivirehku un Kallisu) latviešu mēlē tā, it kā tie būtu pagājušā gadsimta sākumā runājuši mūsu valodā, tik harmonisks un nedaudz veclaicīgi dabisks ir valodas plūdums.

*Manala. Arī – Mana, Tuonela, Toonela, Tooni. Aizkapa pasaule un arī robežupe, kas to atdala no mūsu parastās pasaules senos somu un igauņu mītos.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s