Grāmatas

Džons Gārdners “Fredija grāmata”

Aiz šī dīvainā, šķietami bērnišķīgā vāka slēpjas burvīga grāmata – Džona Gārdnera “Fredija grāmata”, izdevniecība Balta, 1993. (“Freddy’s Book“, John Champlin Gardner Jr. (1933 -1982)).

Strukturāli Gārdnera grāmata sastāv no divām daļām: “Fredijs” un “Fredija grāmata”. Saturiski varētu šķist, ka abas daļas nekas nesaista, ka pirmā daļa ir savdabīgs ievads, iegansts, lai iesmērētu mums dīvaiņa Fredija sarakstīto grāmatu par … par ko? Par Zviedrijas izstāšanos no Kalmāras ūnijas (kurā noteicošo lomu spēlēja Dānija), par Gustava I Vasas nākšanu pie varas un valdīšanu, par sazvērestībām un varas cīņām. Šķietami neliels vēsturisks romāns par nelielu laika posmu Zviedrijas 16.gadsimta vēsturē. Un pirmo daļu “Fredijs”, savukārt, veido divu zinātnieku iepazīšanās un sarunas. Viens, profesors Vainseps, pārstav psihovēstures* lauciņu, otrs, profesors Eigārds, ir nopietns vēsturnieks, kam pētījumos izšķirošais ir fakti, vēsturiskās liecības. Vispirms ir mokošās minūtes, kad Vainsepam nevedas sarunas ar mājastēvu (šis man ļoti asociatīvi saslēdzās ar tikko izlasītās beļģu rakstnieces Amēlijas Notombas grāmatas “Svešinieks kaimiņos” sajūtām, tieši – sarunas uzturēšanas sajūtām, kad klusēt nav komfortabli. Šīm asociācijām bija pozitīva, gandrīz vai virzoša nozīme – kā tas var būt, ka secīgi trāpījušies divu dažādu autoru darbi un abi sākas ar ‘mokošo minūšu’ problēmu.) Bet sarunas radās un, lai arī profesors Eigārds ir uzaicinājis viesi sava dēla Fredija dēļ (kas ir vēl viens atsevišķs īpašs gadījums), man kā vēsturniecei (ļoti izbijušai) patika īsās domu apmaiņas. Ak, ja tajos laikos, kad studēju, būtu pieejams kaut kas no psihovēstures nevis Komunistiskās partijas vēstures (tas nekas, ka jau perestroikas laikos)! Kā var nepatikt tādas sarunas?

– Es jums pateikšu, kāpēc vēsturi nevar mācīties no pasakām, – viņš turpināja, balsij drebot aiz saviļņojuma.[..] – Tās ir nejēdzīgas – itin visas, pat vislabākās! Viena vienīga varaskāre, nekādu cēlāku jūtu, nekādas konsekvences attiecībā uz morāli, ergo (tātad – lat.v.) – nekādas vēstures! Primitīvisms! Precīzi dzīves īstenības tēlojumi kā vienmuļi līdzenumi starp vēstures kalnu grēdām! Ierodas skaistais princis, atrod savu līgavu, un viņi dzīvo laimīgi līdz mūža galam, bet gar pamātes īstajām meitām nevienam vairs nav nekādas daļas, – viņš nīgri pasmīnēja.
[..] – Tādi ļaudis kā jūs, profesor Vainsep, varētu iežēloties par īstajām meitām un veco, nejauko pamāti. Iespējams, ka jūs pat censtos ar psihoanalīzes metodēm viņas izprast. Jūs varētu izprātot, ka ļaunā ragana, kura patiesībā pie visa ir vainīga, arī ir vajadzīga pasaulē, jo ar savām ļaundarībām liek labajiem kļūt vēl labākiem. [..] Bet jums nemūžam neienāks prātā, ka gan labā Pelnrušķīte, gan ļaunā ragana vadās pēc viena un tā paša principa: skaistajiem palīdz viss, arī viltība un meli, neglītajiem nepalīdz nekas.

Ja nebūtu grāmatu kluba mēneša tēmas “Zirgs uz vāka” un manu vizuālu meklējumu mybook.lv pēc “derīgiem” grāmatu vākiem, “Fredija grāmata” tā arī nebūtu nonākusi manā redzes un interešu lokā. Sarakstiņš ar “zirgiem uz vāka” sanāca pieklājīgs, sāku pētīt, kas tās vispār ir par grāmatām un, lūk, ierakstot gūglē “Fredija grāmata”, pašu pirmo man piedāvāja Gunta Bereļa recenziju. (Starp citu, noteikti iesaku izlasīt, ko Guntis Berelis ir uzrakstījis par autoru un viņa darbiem.) Nu, ja par grāmatu ir rakstījis Berelis, tad jāmeklē rokā un jālasa nost. Protams, recenzija negarantē to, ka grāmata tevi negarlaikos vai nenomāks. Iespējams, neko nesapratīsi, par spīti literatūrkritikas mājieniem ar mietu. Un var būt arī otrādāk – neko daudz nesaproti no recenzijas, bet grāmata tevi vispirms ievelk lasīšanas atvarā, pēc peldes iestājas tāds ah un oh, ka šķiet, kāpēc mani nebrīdināja, ka būs tik labi. Šīs sajūtas noķeršanai, laikam, galvenais ir negaidīt no grāmatas neko daudz.

Kas mani apbūra? Sarunas. Sarunas un retorika. Sarunas par vēsturi, par varu, par idejām un ideāliem, par ļaunumu (vai tāds vispār ir?), par reliģiju un tulkojumu. 16.gadsimta vīri runā 20.gadsimta mēlēs. Bet tas netraucē, jo autors to ir tik organiski ielicis vēsturiskajā vidē, pilnā ar notikumiem. Un intrigants Velns, kas tur maisās pa vidu.

Plāni un pretplāni, uzbrukumi un pretuzbrukumi – ak, kas tas Velnam bija par laiku! Viņš bija visur – gan Dālarmā, gan Smolandē, kaisīdams uzsaukumus (tie noķengāja gan vienu, gan otru pusi); ar Frederiku un krievu caru viņš perināja sazvērestības par un pret holandiešiem; viņš sanaidoja Stokholmas varasvīrus ar cūku un mājputnu bariem, kas netraucēti staigāja pa ielām, un vilkiem, kuri klaiņoja pilsētnieku dārzos.

Visās tajās varas un ideju padarīšanās autors ir ievijis lapzemiešus no pašiem Zviedrijas ziemeļiem. Un viņi šeit iederas gluži tāpat kā viduslaikiem pāri stāvošās domas, ko pauž grāmatas varoņi. (Manā lasīšanas pieredzē lapu sastapšana jau sāka likties zīmīga, kāpjoties laikā arvien tālāk pagātnē – vispirms Olivjē Trika “Pēdējā lapzemietī”, pēc tam Hannes Eštavīkas romānā “Mācītāja” (saistībā ar viņu valodā tulkoto Bībeli un sekojošiem nemieriem) un nu jau šeit kā tādu mītisku visa stāsta sastāvdaļu).

Lapu priekšstati par Dievu vai drīzāk – dieviem kristietim varēja likties savādi. Viņu garu pasaule nebija ne laba, ne ļauna, vismaz kristietības izpratnē ne. Tā gluži vienkārši pastāvēja, apmēram tikpat labdarīga un tikpat kaitīga kā brieži un vilki; tā bija paralēlas eksistences forma, kura nedz mīlēja cilvēkus, nedz arī tos ienīda, nedz arī bija apzināti vienaldzīga, bet tas bija spēks, ar ko jārēķinās – jāvairās no tā vai arī jāliek tas lietā -, tāds pats kā senču gari, kas mitinājās ādām apjumtajās teltīs.

Un stāstījuma vieglums. Un nekas neapnīk, jo lappušu īstenībā ir pavisam maz – nieka 176 lpp. Un nulle moralizēšanas. Ķecerīgi brīvi par reliģiju. Un to saka bīskaps Brasks:

– Svētie raksti auga, to es gribu sacīt. Auga kā koks. Vai kā zirgs. To idejas mainījās, dažreiz pat visai pēkšņi. Atrodami pārsteidzoši izlaidumi, vērtējumu dažādība – it kā Dieva tā Kunga gars diktēdams būtu nemitīgi mainījis savus uzskatus.
– Varbūt jūs kaut ko esat pārpratis? – Larss Jorens minēja.
Bīskaps Brasks uzmeta viņam skatienu. – Nē. Nekāda pārpratuma nav.
– Un ko jūs par to visu domājat? – vaicāja Larss Jorens.
[..] – Es domāju, ka visa šī grāmata ir viens vienīgs mēģinājums un kļūdu reģistrs, – viņš sacīja.

Un Bībeles tulkošana zviedru valodā pēc karaļa pavēles. Šķiet, tikai viena epizode ar sarunu par tulkojumu, taču lasi un iedomājies, ha-ha, arī par literatūras tulkojumiem.

– Mans jaunais draugs, – viņš teica, – mums nav uzdots rakstīt Bībeli. Mums tā tikai jāpārtulko.
– Tātad mēs to rakstām! – jaunais priesteris neatlaidās, glaimīgi smaidīdams gluži kā cerībā novērst no sevis bīskapa dusmas. – “Darbība” un “pārmaiņas” – īstenībā šie vārdi izsaka vienu un to pašu.
– Ja tā būtu, jūs tik dedzīgi nestrīdētos man pretī, – sacīja bīskaps.
[..] Jūs gribat likt Dievam sacīt nevis to, ko Viņš ir teicis, bet to, ko varētu noprast no Viņa teiktā. Savu izdomu – mirstīga cilvēka izdomu – jūs gribat uzspiest Viņam.

Autoram, šķiet, jebkuri notikumi un jebkurš teksts nāk tik viegli. Arī tādi, kur šķiet nekā jau nav, bet kontekstā tik garšīgi (pasaku priekšā, te arī pieminētais Velns uzdarbojas, lai pateiktu vienam varasvīram, kas mēģina sēdēt uz diviem krēsliem):

Bažas pieaugdamas kļuva par bailēm un visbeidzot par īstām šausmām, tā ka rokas fon Mēlenam allaž bija jātur cieši kopā sažņaugtas, lai tās nedrebētu. Reiz vakariņu laikā, kad viņš paņēma nazi, lai sagrieztu karpu, zivs pabolīja aci pret viņu un ierunājās.
– Fon Mēlen, – karpa sacīja, – tu esi muļķis!
Drausmīgi pārbijies Bērends fon Mēlens blenza uz zivi, tomēr dusmas pārspēja izbīli. – Ko? Ko tu teici? – viņš iebļāvās.
– Tu esi muļķis, – karpa atkārtoja tik rāma un vienaldzīga, it kā peldēdama dīķī.
– Stulbā zivs, – fon Mēlens nošņāca, pametis skatienu pār plecu, lai pārliecinātos, ka neviens viņu nevēro. – Ja tu esi tik gudra, kā tad tiki uz pannas?
– Tas tiesa, – karpa atteica. – Tas tiesa, ka pašlaik esmu nedaudz muļķīgā stāvoklī, bet tas vēl ir tīrais nieks pret to muļķīgo stāvokli, kādā esi tu!

Un atkal – kāpēc man tā patika šī grāmata? Ironija un pārdomas roku rokā, tas nekas, ka uzplaiksnī jautājumi bez atbildes. Un tu vari izvēlēties, kuriem pārspriedumiem piekrist un kuriem – ne. Un mana vājība – spēlēšanās daiļliteratūrā ar sabiedrības procesiem.

[..] Vai arī šāds jautājums: ko darīsim ar veiklu politisko darboni, kas izvirza viskrietnākos mērķus – ar tādu vīru kā Gustavu Vāsu viņa karjeras sākumā, ar vīru, kurš nes ļaudīm patiesību (vai to, ko viņš sauc par patiesību) vienkāršotā veidā: sarežģīta patiesība, kas pasludināta ar lozungiem? Dieva dēļ, kā lai mēs saprotamies ar viņu vai arī ar tiem, kam viņš iemācījis savas metodes? Manuprāt, tā ir nākotnes problēma. Apvienots spēks pret apvienotu spēku, meli pret meliem, līdz beidzot ne viena, ne otra puse vairs neapzinās, ka melo; īstenība tiek neglābjami sajaukta ar to, kam cēlu mērķu vārdā vajadzētu kļūt par īstenību, un patiesību runājošs cilvēks, kurš vienkārši pasaka to, kas ir, tiek noraidīts kā neprātis vai ķildnieks, vai ļaunuma aizstāvis.

Tā mazā 176 lappušu grāmatiņa man ir izraibināta ar līmlapiņām, šķiet, varētu dalīties un dalīties ar citātiem, bet tas nav mans mērķis, pārrakstīt šeit autora darbu, kā arī – no konteksta izrauts teikums vairs pats par sevi neko daudz nenozīmē un nerada to sajūtu gammu, kas lasot veselu lappusi. Šī bija Mana Grāmata. Vismaz uz to brīdi, kad lasīju. Grāmatas izjūtu līmenī man brīžiem likās, ka Džona Gārdnera “Fredija grāmatu” es varētu nedaudz salīdzināt ar Daniela Kēlmana “Tilu”, par ko sajūsminājos un rakstīju agrāk. Un milzīgs paldies tulkotājai Tamārai Lisekai, kas tik veikli pārcēlusi autora un viņa varoņu domas latviešu valodā.

Gustav I of Sweden c 1550.jpg

Noslēgumā: rakstīju un dusmojos uz sevi. Nu nevar cilvēks vienkārši uzrakstīt, kas patika grāmatā. Nē, taču! Jāmeklē, kas ir psihovēsture. Džona Gārdnera slavenākais darbs ir “Grendels” (ir tulkots krieviski, ja cilvēks nelasa angliski). Ir taču jāpapēta, kas tur ir. Bet tur apakšā ir Beovulfs. Tagad vajag pētīt Beovulfu, kam ar izlasīto grāmatu nav nekāda sakara. Toties ir interesanti. Ak, jā, iemetu aci internetā arī par Gustavu I Vasu. Vienvārdsakot, gluži kā tas grāmatā pieminētais Velns, ķēros pie visa kā klāt un sanāca būt visur, iedvesmotai no “Fredija grāmatas”.

* Psihoanalīzes metode jeb psihovēstures metode – vēstures pētīšanas metode kurā koncentrējas uz zemapziņas simboliem un asociācijām, kolektīvām sabiedrības vēlmēm, bailēm un citām sajūtām un praksēm. Psihovēsture cenšas pētīt vēstures notikumu psiholoģisko motivāciju. Tā apvieno psihoterapijas pieņēmumus ar sociālo zinātņu metodoloģiju, lai saprastu emocionālos iemeslus grupu, nāciju sociālo un politsko uzvedību. Tā daudz koncetrējas uz bērnību un ģimeni, kā arī uz antropoloģijas un etnoloģijas psiholoģiskajā studijām. Šī teorija daudz ko ir aizņēmusies no Freida teorijas par sapņiem un to saprašanu. Psihoanalīze pievēršas analīzei gan psihiski, gan sociāli. Centrā atrodas iespējamā skatītāju reakcija uz redzēto, izpratne par redzēto. Metodes iedibinātājs ir Lloyd de Mause, kurš aprakstīja dažādus psihogēniskus kodus, kas balstījās uz vecāku uzvedību vēsturē un dažādās kultūrās, līdz ar to tā ir cieši saistīta ar vēsturisko biogrāfiju. Ir trīs novirzieni:

  1. Bērnības vēsture – kā bērni tika audzināti, kā tika veidota ģimene, kā un vai šīs prakses ir mainījušās, bērnu vieta sabiedrība dažādos laikos, izturēšanās prêt bērniem.
  2. Psihobiogrāfija – atsevišķu cilvēku motivācijas izpratne.
  3. Grupas psihovēsture – cenšas saprast lielāku grupu motivāciju. Šeit tiek mēģināts skatīt grupu fantāziju analīzi – politisko runu analīze, karikatūru analīze, mediju virsraksti, jo tie visi ietver norādes uz zemapziņas domāšanu un uzvedību.

Interesanti, ka psihovēstures skaidrojums Azimova “Fondā” ir: matemātikas nozare, kura pēta cilvēku konglomerātu reakcijas uz fiksētiem sociāliem un ekonomiskiem stimuliem. 

Un interesanti ir tas, ka izdevniecība Adria 2003 gadā ir izdevusi šo pašu grāmatu, bet ar nosaukumu “Karalis Gustavs un Velns” (kas iepriekš vairāk izskatījās pēc apakšvirsraksta). Jāatzīst, ka grāmatas vāks ne 1993., ne 2003.gadā nebūtu mani uzrunājis.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s