Grāmatas

Baiba Zīle “Piezīmes no Citurzemes”

Manas, rūdītas vietsēdes, piezīmes par kultūršoku.

Labi, ka grāmatas anotācijā nepamanīju vārdu “dokumentālo”:

Dokumentālo stāstu krājums “Piezīmes no Citurzemes” ir ne tikai vēstījums par autores dzīvi Vācijā un citviet Eiropā, bet arī refleksija par kultūršoku un adaptēšanos svešā vidē. Autore piedāvā paskatīties uz dzīvi ārzemēs ar humoristisku pašanalīzi, filozofiskiem jautājumiem mijoties ar sadzīviskiem vērojumiem. Vai cilvēka daba dažādās valstīs atšķiras? Vai paša vērotāja uztvere mainās, esot nemitīgā ceļojumā?
“Ja gribi būt traks, pavisam traks, – esi tāds. Būt trakam ir tavas tiesības atšķirībā no staigāšanas matainā mētelī.”

Žanriskā klasifikācija “dokumentālo stāstu krājums” mani būtu atbiedējis, bet, virtuāli kaut nedaudz zinot Baibu Zīli, jau biju sev smadzenēs vizualizējusi kaut ko rausīškarmisku, personisku, bet vienlaicīgi ironiski atturīgu.

Kā es vispār nonācu līdz Baibas Zīles “Piezīmēm no Citurzemes? Brīžiem, kad sajūsminos par kādu Citurzemes autoru, man aiz auss sāk čukstēt klusa sirdsapziņas balstiņa – un kā tad ir ar tavu tuvāko? Kā būtu ar kādu pašmāju autora darbu? Jā, atzīšos – maz, pavisam maz. Ne jau autoru maz, bet maz esmu lasījusi. Arī ar stāstiem man tādas izvairīgas attiecības. Bet man vajadzēja pārslēgties pēc 2 garus gadus ilgušām lasīšanas attiecībām ar soma Olli Jalonena “14 mezgli līdz Griničai”, iepauzēt igauņa Jāna Krosa “Stūrgalvības hroniku”, un kāpēc lai šeit neiesprauktos kaut kas vietējs par kultūršoku šajā globālisma un šķietamā kosmopolītisma laikā. Vairs neatceros, kur biju lasījusi, ka Baibasprāt Vācijā nav tāds Ordnungs, kā mēs savos stereotipos iedomājamies. Šeit arī atskanēja klikšķis smadzenēs – vajag izlasīt.

Ja par formu – bija labi, par spīti manām atturīgajām attiecībām ar īsprozu. Tie pat nav stāsti (diplomēti filologi varbūt man iebildīs, bet vienalga), tās ir vērotāja skices sajaukumā ar šķietami parastiem pierakstiem. Nu, piezīmes, kā jau Baiba ir nosaukusi. Varētu pat teikt – haotiski gabaliņi.

Šajās piezīmēs nav ievērota hronoloģija, jo atmiņas nav lineāras, bet atgriešanās un nostalģija ir bezgalīgas.

Un tieši acīmredzamas loģiskas kārtības (keine Ordnung) neesamība bija viens no patikšanas iemesliem – es lēkāju laikā un telpā līdz ar autori un nemocījos no vienmuļības, nekas mani nebrīdinaja par to, kas sekos tālāk. Jā, kāpēc gan štamtišiem nevarētu sekot kartupeļi. Starp citu – gabaliņš par Kartofeln (tas nav stāsta nosaukums) mani uzjautrināja visvairāk.

Baiba pati sevi ir nosaukusi par vērotāju (stāstā par Frankfurtes bāru – leģendu) un to nav vērts apstrīdēt. Ja neskaita pilnīgi neiedomājamas (mums, te un tagad) nebūšanas ar interneta pieslēgšanu, kabeļtelevīzijas atkarību no mistiska skapīša aiz n-tajām atslēgām un garum garu vācu saimnieka vēstuli par kilogrammen Kakken und Parasiten, tad viss pārējais ir par cilvēkiem (arī Baiba kā cilvēks starp cilvēkiem). Šeit tiešām vajag vērotāja talantu (jā, jā – ne tikai rakstnieka, bet arī vērotāja), lai pamanītu un izceltu tieši tās vizuālās vai arī cilvēciskās iezīmes, kas iecentrētas īsajā stāstījumā. Te ir gan īpatņi, gan masa pašregulācija, gan vientuļnieki.

Vēl tā pa īstam pat nesākot lasīt, pirmā doma man bija, ka Vācijā autorei noteikti neklāsies viegli ar savu uzvārdu, jo vāciski z lasa kā c. Tā arī izrādījās, bet izlasiet paši. Ar skolas laika vācu valodas bagāžu (tas nekas, ka negribētu) ātri uzķēru arī problēmu, kāpēc vāciešiem varētu šķist, ka Baibas uzvārds ir Mērķis. Bet tā nav galvenā kultūršoka sastāvdaļa. Man kā vietsēdim bija interesanti. Pie tam man patīk tāds lakonisks ironisks stils. Bija viegli, bet ne paviegli. Citurzemes piezīmes izsauca pavisam vietējas atmiņas un asociācijas. Atcerējos, kā vēl pirms milleniuma tepat Rīgā piestaigāju uz internetkafejnīcu. Sākotnējā Citurzemes medusmēneša jūsmošana par sēdēšanu terasē gandrīz ielu stūrī sasaucās ar vēlmi piesēst vienalga kur, ka tik tā ir beidzot atļautā pēckovida terase. Vēl padomāju, ka kultūršoka noķeršanai kādam nemaz nav jāpamet Latvija – iemetiet vienu atturīgu kurzemnieku Latgalē un, šķiet, medusmēneša fāze gan izpaliks.

Nu ko, pēc autores piedzīvotā ar Vāczemes mūsu Lattelekoma analogu, man atliek cerēt, ka Baibas grāmatu, vismaz to daļu par līgumiem ar termiņu ‘mūžīgi mūžos, āmen’, nelasīs mūsu pašmāju pakalpojumu monstri, vai arī, ja izlasīs, tad neglabās kā centrālo instrukciju klientu piesaistīšanai, līdz nāve tos šķirs. 😉

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s