Grāmatas

Andruss Kivirehks “Kocenieki un tāsenieces”

Ak, šis Kivirehks!

Nu dulls tas autors ir! Vai maz’ godīgs, gudri un augsti izglītots cilvēks var lasīt šo dullo fantāziju?! Tā var izsaukties, izlasot Andrusa Kivirehka stāstu “Mākslinieks Jāgups” Mansarda savulaik izdotajā krājumā “Skaistais dzīvnieks”. Un pajautāt, vai Kivirehkam tāpat kā Jāgupam tāds darbiņš uzlikts padarīt – palaist pasaulē 18 tūkstošus dullu radību? Bet tas ir tikai asociāciju joks un stāsts nav par “Skaisto dzīvnieku”.

Manos lasītājas atklājumos šis gads laikam būs jānosauc par Kivirehka gadu. Sākot ar “Vīrs, kas zināja čūsku vārdus”, es atradu šī igauņu autora valodas un fantāzijas burvību. Pat apjautājos Grāmatnieku grupā, vai es vienīgā esmu pēdējā brīdī ielekusi pēdējā vilcienā. Nomierinājos, uzzinot, ka ir arī citi lasoši ļaudis, kam iepazīšanās ar Andrusu Kivirehku vēl ir priekšā, un saintriģējos, uzzinot, ka Pētergailis arī sola drīzumā vienu jaunu autora darbu (ir, ir lasītājiem labums arī no virtuālās vides!). Tiklīdz bija ziņa, ka grāmata iet tautiņās, man to uzreiz vajadzēja. Pat bez pētīšanas. Tikai autora dēļ. Tomēr nelaidu garām iespēju gūt ieskatu grāmatas fragmentā (gribu no sirds uzslavēt visu izdevēju, kuri tā dara, praksi publicēt kādas 10+ lappuses no grāmatas sākuma, ieskaitot titullapas) – virtuāli pačamdīt. Arī jūs to varat izdarīt – iemest aci Pētergaiļa izdotajā Andrusa Kivirehka grāmatā “Kocenieki un tāsenieces”. Atvēru failu ar fragmentu, pirmkārt nopriecājos par vizuālo baudījumu – viduslaiku gravīrām līdzīgajām ilustrācijām, tad izlasīju tulkotāja Guntara Godiņa priekšvārdu, kas tikai pastiprināja vēlmi ņemt un lasīt pašu autoru, un tad – pie Kivirehka ar pirmajām lapām ņēmu un samulsu – tikko bija igauņu pasaka un nu jau ir dziesmotā revolūcija – hmm, ko tad autors ir izdarījis?

Grāmatas priekšvārdā tulkotājs Guntars Godiņš atklāj saņemto atbildi uz savu jautājumu, kāds ir bijis autora iemesls uzrakstīt šo stāstu: “Parasti uz šādu jautājumu ir neiespējami atbildēt, bet šajā gadījumā ideja bija sekojoša. Pirms vairākiem gadiem igauņu rakstnieks Indreks Hargla (Indrek Hargla) nolēma izveidot fantastikas stāstu krājumu un ierosināja, lai autori izvēlas vienu no Frīdriha Reinholda Kreicvalda pasakām un uz tās bāzes uzraksta jaunu, modernu pasaku. Es izvēlējos pasaku „Kocenieks un tāseniece““. Man Kivirehka “Koceniekus un tāsenieces” gan gluži par pasaku saukt negribētos, drīzāk var teikt, viņam ir alegorisks vēstījums ar pasakas tēliem mūslaiku Igaunijā.

Kā jau viena stāsta izdevums, grāmata ir tāds mazs knipucītis (tieši tā man gribas atkal un atkal nosaukt šīs grāmatas formātu). Kad ierados tai pakaļ Pētergailī, jau trīcēja gaidās, kā nu tik ņemšu un lasīšu. Ieraudzījusi mazulīti, sapratu, ka jāiepauzē. Jānoliek tas sarkanais šokolādes gabaliņš brīdim, kas smadzenēm vajadzēs ko īpašu, kādu impulsu.

Grāmata ir izdota ar Igaunijas Kutūrkapitāla atbalstu un ir saglabāts oriģināla izskats. Viltīga grāmatiņa. Tāds mazs tumšsarkans knipucītis, bet sajauca man galvu. Teikšu tā – Andresa Rehu ilustrācijas kontrastē ar stāsta saturu. Jāatzīst, interesants paņēmiens, jo šķiet, ka katrs dzīvo savu dzīvi (un atzīšos, tā arī īsti nesasēju kopā ilustrācijas ar saturu, ja nu tikai ļoti abstraktā līmenī). Pateicoties mākslinieka ilustrācijām, domāju, kā tas būs čūskuvārdu Kivirehks, bet izrādījās, kā tas ir skaistā dzīvnieka Kivirehks.

Izlasīju un sāku meklēt zemtekstu. Vai tas vienmēr jāmeklē, jautāsiet. Ja vēlies pabarot mazuma piegaršu (galu galā, tas ir tikai stāsts!) un tikt galā ar kontrastu starp iedomāto un izlasīto, tad jāapdomā vien ir. Iespējams, kādam pietiks ar fantāziju par slima prātā apsēstība, kāds lasīs tā kā ir un vispār neko nemeklēs, bet es tur saskatīju no Igaunijas dziesmotās revolūcijas dzimušus funkcionārus un jaunlaiku milleniāļus. Tiešām interesanta interpretācija par Kreicvalda pasaku “Kocenieks un tāseniece”.

Ko darīt ar tādu mazu grāmatiņu? Noteikti var uzdāvināt Andrusa Kivirehka pazinējam un cienītājam vai alternatīvi domājošam cilvēkam, var vienkārši iebāzt kabatā un izlasīt kādā brīvbrīdī (daudz laika tam nav nepieciešams), radošais prāts var smelties idejas, kā pasaku var pārvērst mūsdienīgā alegorijā, vai mūsdienu nebūšanas ielikt pasakas sižetā. Starp citu, ja cilvēks nav īsprozas cienītājs un stāstu krājumiem met līkumu – ar šo grāmatu var sākt tuvināšanos, nekas neuzliek pienākumu lasīt nākošo stāstu, jo tāds te ir tikai viens (īstenībā divi – tulkotāja ievads ar Kreicvalda pasaku un paša autora darbs).

Milzīgs paldies Pētergailim par brīveksemplāru un iespējai ļauties manām subjektīvajām pārdomām.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s