Grāmatas

Ilona Brūvere. Stāsta Juris Strenga. “Mana grāmatvedība”.

Kas tā par apmātību, gribēt par visām varītēm uzrakstīt par grāmatu … par grāmatu, kuru pāršķir un pāršķir vēlreiz, un atkal pamani kaut ko palaistu garām vai izlasi kaut ko jau pavisam citā intonācijā. Apmātība tāpēc, ka nevari neko pateikt. Tikai – patika. Banāls apzīmējums – patika. Pat ne aizrāva, ne – saviļņoja, ne – ko vēl saka vārda ‘patika’ vietā.

Liktenis man ir pacēlis priekškaru un parādījis dažas slēptas zīmes, kas liecina par visu lietu būtisko sakārtotību.

Cik labi ir lasīšanā neizvirzīt mērķus un ļautiem impulsiem! Man pat prātā nenāca 2021.gadā laboties un vairāk lasīt latviešu literatūru (kur nu vēl par to rakstīt). Bet ik pa laikam kaut kas noklikšķ un, skat, vēl viens pašmāju darbs ir iepriecinājis garšas kārpiņas un iegūlis acābolos. Tā ir Aminori izdotā Ilonas Brūveres & Jura Strengas grāmata “Mana grāmatvedība”:

Izdevniecība “Aminori”, atzīmējot Dailes teātra simtgadi, teātra dzimšanas dienā lasītājiem sagatavojusi īpašu izdevumu – aktiera un režisora Jura Strengas stāstītus atgadījumus par teātri un dzīvi. Tos klausījusies un pierakstījusi kinorežisore un žurnāliste Ilona Brūvere, veidojot aktiera sajūtu, sapņu un dzīves notikumu kaleidoskopu dokumentālās prozas žanrā. Šeit kā filmas epizodēs, kuras vieno teatrāls sižets un absurdā dramaturģija, galvenajā lomā uz jūtu, domu un atmiņu skatuves vienmēr ir pats aktieris.

Es vairs neatceros un arī nespēju atrast to atsauksmi sociālajos tīklos, kā dēļ vispār pamanīju šo grāmatu. Ne tikai pamanīju, bet manī ievibrējās kaut kāda stīga – nez’ no melnbaltā vāka vai arī kāda atslēgas vārda. Iespējams, vienkārši tāpēc, ka TAS IR JURIS STRENGA.

Strenga – tāds smalks un gudrs cilvēks. Tas ir mīts, kas nāk no man dīvainā paskata – tievs, garš, gariem matiem. Tātad intelektuālis. Daudz lasa, tātad gudrs. Tas jau neko nenozīmē. Tā ir, ka no pašas bērnības esmu ļoti daudz lasījis, bet vai no tā ir kāda jēga? Jo vairāk lasu, jo vairāk saprotu, ka tam nu tiešām nav nekādas lielas nozīmes. Izņēmums ir kriminālromāni, tur var aizrauties. Tāpat skatos filmas, kurās ir spraiga darbība un sarežģīta dramaturģija.

Lūk, tas palīdz elku neuzcelt uz pjedestāla. Nu, un kā tu vari neiemīlēt gandrīz dvēseles radinieku?! (vispār jau esmu pārāk augstās domās par sevi, tā izsaucoties par dvēseles radinieku, bet nu – lai ir.) Lai krimiķus lasītu, tur taču smadzene ir jākustina. Un, lai ko pieticīgi teiktu Strenga, manuprāt, gudrs viņš ir gan – bagāts ar emocionālo inteliģenci. Teātra pasaule caur Jura Strengas prizmu – tik pataustāma un atturīga vienlaikus. Aizkulises, bet ne mirkli negribas to saukt par netīrās veļas mazgāšanu. Nu, varbūt, reizēm tāda kodinoša ķīmiskā tīrīšana. To es nolasīju visā grāmatas garumā.

Atver jebkuras skapja durvis, un tur izkrīt ārā skelets. Tā ir mūsu teātra īpatnība. Īstenībā jau šis teātris sen bija jāslēdz. Būtu jāsāk viss no jauna, lai atbrīvotos no lietām, kas traucē dzīvot. Pārdomājot esmu sapratis, ka manī nav kodola, nav, tāpat kā Pēram Gintam, kuram ir tikai čaula. Šeit mūsu ceļi krustojās ar Uldi Pūcīti. Manas intereses vienmēr bijušas izsvaidītas un saskaldītas uz visām debess pusēm. Jaunībā esmu pamācījies zīmēšanu un mūziku, tas viss man ir padevies nebūt ne slikti. Esmu nodarbojies ar teātri, esmu kaut ko rakstījis. Un tā ir tā nelaime. Esmu saskaldījies un ne pie kā neesmu līdz galam palicis, neko līdz galam neesmu izdarījis. Tai pašā laikā nemaz nezinu, kas īsti esmu. Dzīves garāmgājējs vai pieskicētājs? Atliek sevi pasludināt par dzīves pētnieku, kas atbalsta indiešu filozofiju, kuras pamatā ir šķitums. Pie tā tad es turos.

Es ceru, ka Ilona Brūvere neļaunosies, ka sociālajos tīklos esmu nozagusi viņas teikto: “Dokumentālā proza netop tik vienkārši, [..] lai atmiņas no sarunām, sapņiem, izdzisušiem burtiem piezīmju blociņos kļūtu par grāmatu, kas aizrauj un emocionāli aizkustina, nevis paliek par interviju un dokumentu blāķi, jāiegulda liels darbs. Bet Jura Strengas teātra un dzīvesstāsts patiesi ir aizraujošs romāns arī autoram, to veidojot, un varbūt arī Jurim pašam. Viņam tās ir kādas 20 -30 intervijas, man vesela gada darbs, ieskaitot arī šodien fotografētos kadrus, ārpus arhīva uzņēmumiem, kā arī fotomateriāla atlase un darbs pie maketa kopā ar mākslinieku, lai grāmatas vizuālais tēls papildinātu rakstītās valodas dramaturģisko uzbūvi un valodas plūdumu saglabātu saistošu lasītāja uztverei.” Man ļoti gribējās uzsvērt to, ka šķietamā viengabalainība no nelielām piezīmēm un atmiņu gabaliem, īstajā vietā ilustrēta ar īstajām fotogrāfijām – nav kaut kas pats par sevi saprotams, viegls mašīnrakstītāja – pierakstītāja darbs.

Ir nelasāmais periods un tad ir tāds nerakstāmais periods. Simts un viena doma rosās galvā, nevaru un nevaru tām piešķirt vārdus. Mans leksikons joprojām slīgst nabadzībā. Tāpēc es jo vairāk varu apbrīnot Jura Strengas grāmatvedību – pierakstus blociņos, uz lugu eksemplāru lapām un kur tur vēl. Varu apbrīnot Ilonas Brūveres spēju tajā visā iedvest aktiera dvēseli.

Klātesošs. Pat nerunājot klātesošs. Tādu es sajutu Juri Strengu. Šķiet, viņam pietiktu vienkārši ienākt izrādē, neko nerunāt un ar to (ar viņa klātesamību) jau pietiktu.

Kāpēc aktieris kļūst par aktieri? Interesanti, ka Strenga tiešā tekstā nerunā par skatuves vilkmi (varbūt runā, bet es neizlasīju). Tikai par to, kā tas sākās un kā tas ir.

Un tā es kļūstu par pašdarbības teātra aktieri. Mēs mācāmies tās pašas izrādes, kuras iestudē Dailes teātris. Un Jānis Menca man daudz stāsta par dzīvi teātrī. Viņš runā par to, cik ļoti teātrī aktieri viens otru mīl, ciena un atbalsta. Un cik liela ir traģēdija, ja kāds nomirst. Tad visi iet kopā uz kapiem un tur, pie kapa, dzer šņabi. Man tie stāsti ļoti patīk un izliekas ļoti romantiski. Es domāju, brīnišķīgais teātris, pasakainā kapu dzeršana, burvīgie cilvēki. Man jau ir 14 gadi. Es aizvien vēl nelaimīgi vīlēju to savu vijolīti un sāku ilgoties pēc skaistās kapu iedzeršanas Dailes teātrī.

Kas ir “Mana grāmatvedība”? Grāmatā secīgi vispirms bērnība, māte un tad kino un teātra epizodes. Pieskārieni. Uzplaiksnījumi. Jā, jā, tās pašas mazās piezīmju lapiņas. Vai jūs no rīta pierakstāt nosapņoto? Pamēģiniet. Sapņiem, pārvērstiem rakstītā vārdā, var būt visnotaļ sirreāls piesitiens. Un melnbalti foto. Klasika. Šeit Arta Rutka makets un dizains ir māksla pati par sevi.

Joprojām neko nevaru pateikt par saturu. Atkal šķirstu lapas. Atkal pārlasu un dzirdu balsi. Manuprāt, nekā uzspēlēta. Nevienas tukšas rindas. Ja man tagad jāsalīdzina, tad līdzīgu baudījumu guvu, kad biju sev atklājusi Hermaņa “Dienasgrāmatu 2015/2016”. Interesanti, kāds būtu šis tandēms Hermanis / Strenga?

Ir jau dažreiz uzlidojumi, skaisti brīži mēģinājumos vai izrādēs, ja ir kas izdarīts un izdevies, – tad ir gandarījuma sajūta. Bet kopumā jau vairāk ir tās gaidīšanas un monotonās ikdienas. Strīdi ar kolēģiem un ar režisoru. Lielākoties tās ir izmisuma dienas, ja kas nesanāk. Būtībās šis viss, ko esmu iesācis, ienākot teātrī, man ir viens baiss pārbaudījums kā cilvēkam, kurš nekad nav bijis apveltīts ar pacietību. iemācīties pacietību nemaz nav tik vienkārši.
Izturēt visus pārbaudījumus, kādus tos piedāvā teātra vide, ir īpaša māksla, jo aktieris, kas atdod skatuvei sevi visu, viegli zaudē dzīves līdzsvaru.
Režisors jau priecājas par aktieri, kas uz skatuves plēš nervus, bet viņš neiedomājas, ko tas aktierim maksā. Tas ir kā elektrošoks, ar kuru jāprot tikt galā. Uzplēst sevi ir bīstami. Pastāv iespēja palikt tur un nekad vairs neatgriezties. Psihei ir robežas un savi spēles noteikumi. Un kam tad pēc tam būs vajadzīgs psihiski slims cilvēks? Aktierim jāmāk iedarboties uz publiku, jāprot to savaldīt un savaldīt arī sevi.

Es nāku uz teātri, lai noķertu sajūtas. Vispār jau reti nāku. Tā nav mana pasaule. “Man grāmatvedība” man iedeva teātra sajūtas. Tādas īstas, var teikt, bez izskaistinājuma. Es noticēju katram Jura Strengas vārdam. Es noticēju, ka Ilona Brūvere ir viņu sapratusi no pusvārda.

Ja es sāktu filmēt, tad tās būtu filmas bez vārdiem, ar pielāgošanās izmisumu pasaulei. Var jau būt, ka es pats nemaz neesmu tik izmisis, bet man patīk filmas, kurās nerunā.

Grāmatas melnbaltie foto ir kā tāda mēma melnbalta filma. Ar un par Juris Strengu.

Un, pat ja jūs nelasīsiet “Manu grāmatvedību”, atšķiriet vismaz atvērumu 58. un 59.lappusē un izlasiet 18.bērnudārza bērnu vecāku 1960.gada 30.decembra vēstuli jaunajam teātra māksliniekam. Tautas kritika. Un 19.lappusē par Pūcīša šņabi ar pienu.

Mēs tomēr atbildam par cilvēkiem, kas nāk uz teātri un uz mums skatās. Mums viņiem vajadzētu palīdzēt dzīvot, nevis viņus sist. Tas nozīmē ne tikai jautrību un izklaides, bet arī kaut kādu jēgu. Lai cilvēkam būtu kāds atspaids no visas tās teātra būšanas.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s