Grāmatas

Jevģēnija Ņekrasova ”Katja un Kikimora”

Kaļečina – Maļečina, cik stundu līdz vakaram?

Kaļečina – Maļečina (Kалечина-Малечина) ir gan nupat Pētergaiļa izdotās Jevgēnijas Ņekrasovas grāmatas “Katja un Kikimora” oriģinālnosaukums, gan krievu dzejnieka Alekseja Remizova pagājušā gadsimta sākuma dzejolis, gan sena bērnu spēle Krievijā.

Vai jūs mēdzat lasīt gan oriģinālu, gan tulkojumu? Esmu to izdarījusi jau otro reizi (nevainību zaudēju ar Dobičina ”Enpili” un ”“Город Эн”), ja vien par otro reizi nevarētu uzskatīt Knuta Skujenieka ”Basās zvaigznes. Босые звёзды” ar atdzejojumiem krievu valodā. Šoreiz kārts izkrita Jevģēnijas Ņekrasovas ”Katjai un Kikimorai” un pašam oriģināldarbam ”Калечина-Малечина”. Iespējams, es krieviski nemaz nebūtu lasījusi, ja vien tulkotāja Ilze Paegle-Mkrčtjana nebūtu iemetusi intrigas sēklu sociālajos tīklos un es, nevarēdama sagaidīt, kad tikšu pie grāmatas, vispirms iepazinos ar oriģināla fragmentu. Pēc tam jau vairs nevarēju nelasīt. Ko lai saka, abi labi un netraucē viens otram,

Par ko tad ir stāsts? Īsumā jau to pasaka grāmatas apraksts:
Romānā “Katja un Kikimora”( Калечина-Малечина) fantastikas un folkloras motīvi savijušies ar laikmetīgajiem, reālistiskajiem. Desmitgadniece Katja kopā ar vecākiem, kas katru dienu dodas darba gaitās uz lielpilsētu,  mitinās mazā pilsētiņā, parastas daudzdzīvokļu paneļu mājas 11. stāvā. Apkārtējai pasaulei Katja nav vajadzīga: “neizaugušie” viņu izsmej, “izaugušajiem” neatliek meitenei ne laika, ne spēka. Vienaldzība skolā, vienaldzība mājās. Un Katja atrod izeju. Bet pēkšņi visā iejaucas Kikimora, kas dzīvo virtuvē aiz plīts. Viņas abas dodas bīstamā ceļojumā un negribot pārspēj cietsirdībā tos, kas līdz šim kropļojuši viņu dzīvi.

Grāmata, kurā nekas nav tāpat vien. Grāmata par Ne-Mīlestību (Guntiņ, aizņēmos tavu apzīmējumu, jo precīzāk pateikt nevar!). Grāmata par vakara gaidīšanu.

Kaļečina – Maļečina, cik stundu līdz vakaram?
Pēc skolas desmitgadīgā Katja skaita laiku līdz pirmreizējam vakaram, kad atbrauks māmiņa (ierodas pagalam nogurusī mamma un dodas uz virtuvi slēgt gāzes plīti un gatavot vakariņas), pēc tam ir vēl divas stundas līdz īstajam vakaram, kad atgriezīsies tētis (kurš tikko pārnācis, metas pārbaudīt dienasgrāmatu, un Katju nekas labs negaida, jo viņa ar saviem peldošajiem gulbjiem vai žvankstošajiem truļiem viņu apkaunojot un jājautā, vai viņa neesot garīgi atpalikusi).

Katjai gribējās pagrūst laiku, lai tas ātrāk aizritētu līdz vakaram, un vairs nevajadzētu izjust šaušalas, iztēlojoties, kas gaidāms. Viņa jau sen bija ievērojusi, ka gaidīt slikto ir daudz mokošāk un nebeidzamāk, nekā to piedzīvot. Un iztēloties labo ir jautrāk un ilgāk, nekā to piedzīvot.

Ak, jā. Katjas laiks. Atstumtās laiks. Bez pastāvīga cilvēku ņudzekļa.

Laiks pēc atgriešanās mājās no skolas līdz vakaram arī nebija slikts: brīvs un bez cilvēkiem. [..] Naktī, kad viss jau bija skaidrs un diena beigusies, varēja gulēt brīvā bezsvara stāvoklī vēl astoņas stundas un ar pašu cerības maliņu ilgoties, ka rītdiena būs labāk.

Nē, rītdienā nekas labāks nav. Steidzīgi vecāki, skola, kurā klases audzinātāja pūš no mutes skaitļu burbuļus, skrīpā uz tāfeles piemērus, skaidrojumi aiz satraukuma vienkārši pārvēršas dūkoņā un labais pamazām izsīkst, līdz atkal dzirdi, kā tevi sauc par debīliķi. Veronika Jevgēņjevna, kurai ir svarīgi, lai klasē būtu pareizie bērni.

nu tu taču pati redzi, kādi bērni pie mums mācās: skolotāju, inženieru, mākslinieku, ārstu, uzņēmēju bērni. Īpaši bērni, kas pelnījuši īpašu audzināšanu. Manās klasēs tā vienmēr ir bijis. Un šeit nav pieļaujama tāda attieksme pret mācībām, kāda ir tev. Kaut arī es saprotu, ka vainīgas drīzāk tavas spējas, nekā attieksme.

Katja, kuras ir vaļasprieks ir ”naktīs gulēt gultā uz muguras un skatīties, kā koridora lampas vāji izgaismotie notecējumu plankumi uz griestiem saplūst pilsētās, kalnos, kokos, zivīs, cilvēkos ar dzīvnieku galvām, kailu cilvēku augumos, izliektās kāpnēs un kopā saaugušos zābakos; stāvēt pie virtuves loga, skatīties uz saules pārlieto pilsētu un vērot, kā laiku pa laikam no rūpnīcas skursteņa dūmu grīstes izlien gigantiska smaildeguna čūska, norāpjas līdz ķieģeļu sienas vidum un, iepletusi rīkli, aprij garāmejošos cilvēkus un suņus.” Varbūt viņas vaļasprieks arī būtu cept pīrāgus kopā ar mammu, bet nekādas kopācepšanas jau nav. Vispār nav nekādas kopādarbošanās. Katja, kas tikai vēlas kļūt izaugusi, lai varētu iestāties augstskolā un pēc tam strādāt, kaut vai lai nopirktu dārgu (divu algu cenā) telefonu vai pašai savu datoru, lai varētu dzīvot vienatnē un braukāt uz Gulivera pilsētu. Neko jau daudz Katja nevēlas, desmitgadīgais meitēns nemaz pat nezina, ko īsti dara tie izaugušie.

Protams, tā nav ne pirmā, ne pēdējā grāmata par vientuļiem, nesaprastiem un nemīlētiem bērniem. Dažiem paveicas vairāk, citiem mazāk. Lasot, kā Katjai klājas ar mācībām, nevilšus atcerējos Lindas Malelijas Hantas ”Zivs kokā”, lai gan pēdējā dzirdamas krietni optimistiskākas notis, bet skola atsauca atmiņā pašas padsmitnieka gados skatīto filmu ”Putnubiedēklis” («Чу́чело») pēc Vladimira Žeļezņikova grāmatas ”Putnubiedēklis”. Pēc tam atklāju, ka arī citās atsauksmēs un recenzijās lasītāji velk paralēles ar ”Putnubiedēkli”, runājot par Ņesterovas darbu. Kas tos vieno? Manā skatījumā – šoks par emocionālo (un ne tikai) vardarbību un izmisums otrā pusē. Darbs, kas atver acis mirklī, kad sažņaudzas sirds. Lasot manī pašā, šķiet, pamodās kikimora (tāda nešpetna radība krievu mitoloģijā) – paņemt šo grāmatu un iedot katrā skolā katrā klasē, lai izlasa. Lai zina, kā samilzt izmisums! Lai zina, kā tas ir, kad savā pārākumā ir nodarīts pāri! Lai saskata bezizejas seju! Lai arī rakstīts, kas grāmata esot bērniem no 9 līdz 90 gadiem, īstenībā nevajadzētu gan to ielikt bērnu literatūras plauktā. Oriģinālam vispār ir atzīme ”18+”. Tā nav grāmata palasīšanai. Tā ir izlasīšanai un, šķiet, kaut kādai dzīves pieredzei tomēr jābūt, lai sajustu un vizualizētu. Brīžiem ir nežēlīgi tāpat kā brāļu Grimmu pasakās, tāpēc nevajag domāt, ka grāmatā ievītais krievu folkloras motīvs atšķaida reālās dzīves skaudrumu. Lai gan – varbūt bērni tomēr nav tik dumji un nesaprotoši, kā mēs, pieaugušie, domājam un, ietinot viņus saudzējošā vatē, mēs nemācām viņiem visu sajūtu un jūtu gammu.

Grāmatu izlasīju vienā vakarā, pēc grūtas darba dienas. Un lasot, aizmirsās, cik diena ir bijusi nogurdinoša un cik ļoti ir gaidīts vakars ar savu mājas rutīnas mieru. Aizmirsās ne tāpēc, ka būtu izklaidējoši. Tāpēc, ka sirds sažņaudzās par desmitgadīgo Katju. Un bija vēl viena sakritība – tas bija 10.septembrī, kad pasaulē tiek atzīmēta Pasaules pašnāvību novēršanas diena. Varbūt arī tas ir spoilers (par to 10.septembri), bet cik ļoti bērnam, kurš jau ir pat saradis ar apkārt esošo, ir jābaidās no tā, kas viņu vēl gaida priekšā, ka atrisinājums ir apturēt laiku, lai nākotne neiestājas. Viena no lietām, ko izbaudīju (hmm, izbaudīju kā autores meistarību) grāmatā, bija baiļu apraksts. Tā, ka burtiski aizturi elpu. 3-4 lappuses spriedze aug. Stīvens Kings var atpūsties.

Pagājušas tikai četrdesmit piecas minūtes, kopš viņa atgriezusies mājās. Bailes apsēdās līdzās un sažņaudza Katju savos apskāvienos.
Viņa izrāvās, pielēca kājās, metās uz virtuvi un aizcirta durvis. Bailes lūrēja pa matēto stiklu. Nu kāpēc tētim vajadzēja uztaisīt tieši šādas durvis? Bailēm jau vienalga, tās taču bija šķidras un varēja ieplūst virtuvē pa spraugu starp koka dēli un grīdu. [..] Bailes jau bija ielīdušas virtuvē, taču pagaidām neizlēmīgi mīņājās pie durvīm, jo bailes vienmēr biedēja domas par nākotni. Pieņemsim, Katjai izdosies pārdzīvot vissliktāko, tas ir, šodienas vakaru. [..]
Bet, ja nu viņai pēkšņi … paveiksies – teiksim, vecāki pierunās Veroniku Jevģēņjevnu nepārcelt Katju uz Savuškina ielas skolu vai arī izrādīsies, ka tur nav nevienas brīvas vietas? Bailes apstājās. Tad Katja paliks savā klasē. Un katru dienu vēl septiņus gadus tur būs Somovs ar savu kompāniju, Lara, kas sēž citā solā. Veronika Jevgēņjevna sadalīsies desmit dažādās Veronikās Jevgēņjevnās, matemātika sadalīsies veselā gūzmā šausmoņpriekšmetu [..] Nākotne būs katlā – kumparatlā. Katru dienu. Bailes jau bija pavisam tuvu, to ausktā elpa saldēja potītes. Pēkšņi Katja pašā izmisuma maliņā sataustīja atbildi. Nākotne ir jāatceļ. Jāizdara tā, lai nākotne nenonāk ne katlā, ne kumparatlā – lai nākotne vispār neiestājas.

Autore spēlējas ar vārdiem, apzīmētāji kļūst par lietvārdiem – bērns par neizaugušo, pieaugušais par izaugušo. Īstenībā, šķiet, nevienu jaunvārdu pat neatradu, vienkārši to lietojums tekstā ir tāds, uzmanību piesaistošs. Bērna neviltota fantāzija un šķietami naivais notiekošā vēstījums, nepateikts paliek tas, ko bērns nesaprot, bet tu vienalga nolasi fona burtus un redzi ainu aiz tiem, piemēram, tos pašus vecāku strīdus. Tā kā izlasīju gan latviski ”Katja un Kikimora”, gan oriģinālu ”Калечина-Малечина”, tad varu tikai uzteikt tulkotājas spēju valodā un vārdu izvēlē spēlēt līdzi autorei. Saka jau, ka visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas, bet šoreiz salīdzinājums deva tikai ieguvumu. Es īpaši sajūsminājos, cik tuvu pēc sajūtām, var teikt, cik krieviski, tulkotāja bija atdzejojusi darbā izmantoto Alekseja Remizova dzejoli ”Kaļečina Maļečina” (1907.g.). Šis dzejolis ir īpašs ar to, ka autore kādā intervijā atzina, ka ir iedvesmojusies no Remizova dzejoļa, kam, savukārt, izcelsme meklējama bērnu spēles skaitāmpantā. Un tā manā emocionālajā apziņā iesakņojās atslēgas vārds ”vakars”.

Vista pa vārtiem ārā - 
Kaļečina pagalmā iekšā.

Uzrāpjas Malečina zedeņu žogā, 
oda balstiņā dziesmiņu sīc,
līdz ...
''Kas pasauks Kaļečinu, lai pazīlē vakaru?''
Kaļečinai viena kāja - tā pati no koka,
Maļečinai viena roka - tā pati no koka,
Kaļečinai - Maļečinai viena pati acs - 
ai, spridzīga, ai, redzīga.
   - Kaļečina - Maļečina,
   cik stundu līdz vakaram?
Spudūc, Kaļečina - Maļečina nolec no žoga, 
nopurinās, noskurinās - cibric, cibric, cibric ...
1,2,3,4,5,6,7!
Un - žvīkt - žogā iekšā. Sanīka, saskuma,
oda balstiņā dziesmu sīc,
līdz:
"Kas pasauks Keļečinu, lai pazīlē vakaru?''
Kaļečinai septiņi brāļi - 
Maļečinai septiņi vēji, 
tas astotais nav īstais - astotais brālis viesulis - 
ai, mīlīgs, ai, neldzīgs!
    Kaļečina - Maļečina,
    cik stundu līdz vakaram?
Vakarā uzbrāžas, gāršā viesulis sagriežas,
Vakarā Keļečina jautri griežas virpulī.
Naksniņa debesīs guntiņas iedzedz,
Melna kodeļa melnum melnā vārpstiņā...
    Vista pagalmā iekšā,
    Kaļečina pa vārtiem ārā.
Иван Билибин. Кикимора. 1934 год

Un beigās – katra paša ziņā ir domāt, kā grāmatā uztvert kikimoru. Kā bērna iztēles augli, kas rodas atmostoties viņas izmisumā slēptajiem spēkiem, kā mājas garu, kurš rodas uzrodas mājā, kurā ”nav tīrs” (moderni teiktu – slikta aura) un nav labi, kā materializējušos nešķīsteni,vietā, kur bērns miris ”nepareizā” nāvē. Jāatzīst, līdz šim kikimoru zināju vārda pēc (nu, ir un ir viens radījums slāvu folkorā, tāds, ne no labajiem. Viss.) un visbiežāk bija palicis prātā teiciens – apģērbusies kā kikimora, t.i., kaut kā lupatīgi, nesaderīgi. Tālu no patiesības šis teiciens nav, jo tā var izskatīties kā nevīžīga, kārtu kārtām satuntulējusies večiņa maza bērna augumā (starp citu, Jevģēnijas Ņekrasovas darbā viņa ir aprakstīta tik detalizēti un dzīvi, ka kikimoras ainu var sev uzburt pat bez priekšzināšanām). Bet lai ko teiktu par Wikipēdiju, tur kikimoras apraksts gan ir ļoti izsmeļošs, ar daudzām jo daudzām atsaucēm, gandrīz kā gruntīgs referāts, un, izrādās, ir purva un mājas kikimora. Iesaku, ja ir interese par ko uzzināt kikimorām – nelabiem mājas gariem, slāvu mitoloģijas tēliem.

Nežēlīga pasaka ar pasakas cienīgām beigām – sliktais ir uzvarēts un dzīvoja viņa ilgi un laimīgi …

____________________________________________________________

Pavisam zemsvītrā atļaušos ielikt krieviski (atzīstu, ka tulkotājiem smags darbs un mani spēciņi ir par vāju un talanta par maz, lai tik pat skaisti pārceltu šo tekstu latviešu valodā) tā paša jau iepriekš pieminētā dzejnieka Alekseja Remizova teikto, kas ir tā kaļečina – maļečina, par ko ir dzejolis:

Mūsdienu ražojuma kociņš, ko izmanto spēlē.

“Калечина-Малечина это такая игра детская. Знаете – так перед вечером останешься один на дворе. А другие дети убежали. Смотришь, а из-под плетня пыльная палочка торчит. А это не палочка, а Калечины- Малечины нога. У ней одна нога деревянная и рука. Возьмешь ее на палец и спрашиваешь: “Калечина-Малечина, сколько часов до вечера?”. А сам на одной ноге прыгаешь и считаешь. И никогда больше шести не сочтешь. Тут она с пальца спрыгнет и юркнет снова в плетень”.

Paldies izdevniecībai Pētergailis par ”Katjas un Kikimoras” brīveksemplāru. Oriģinālu gan nācās medīt bibliotēkā un Rīgā tā ir pieejama tikai RCB filiālbibliotēkā ”Vidzeme” (pie Vef gaisa tilta), t.i., būs pieejama, kad es to atnesīšu atpakaļ.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s