Grāmatas

Undine Radzevičūte ”Zivis un pūķi”

Ilgus mēnešus peldēdamas pret straumi, karpas bija kļuvušas stipras un vēl drosmīgākas nekā agrāk.
Un tās lēca.
Bet uzlēca tikai viena.
Uzlēca un pārlēca ne tikai ūdenskritumam, bet arī pūķa vārtiem, kas atradās aiz ūdenskrituma.
Pārlēca un pārvērtās par pūķi.
Tāpēc dažiem pūķiem ir zivs ķermenis, teica Lens Mejs.

Jezuīta Džuzepes Kastiļjones monologs un lietuviešu sieviešu dialogi. Pagātne un šodiena. Austrumi un Rietumi. Ticība, tradīcijas, vēlmes, ieradumi, sapņi.

Uz putekļu pilno debesu fona Kastiļjone ilgi vēroja plandošo pūķi.
Tumši zilu.
Mandžūriski zilu.
Ar putna piecpirkstu kājām.
Ja katrai tā kājai būtu tikai četri pirksti, tas vairs nebūtu Imperatora pūķis.

Ja mani nebūtu pārsteidzis (ļoti labā nozīmē) Undines Radzevičūtes darbs ”Asinis zilas, debesis pelēkas”, tad nebūtu lasījusi žurnālā Punctum nelielo interviju ar rakstnieci. Bet es to savulaik izdarīju un ļoti gaidīju grāmatu ”Zivis un pūķi”. Gaidīju un 2021.gada decembrī sagaidīju. Jāņa Rozes apgāds izdeva, mana grāmatu draudzene Gunta to uzdāvināja Ziemassvētkos, un Jaungads man varēja sākties, pat ja tas vēl nav ķīniešu Jaungads, par ko grāmatā nav ne vārda.

Apraksts: Undines Radzevičūtes romāns “Zivis un pūķi” plūst divās paralēlās straumēs: viena no tām vēsta par gleznotāja, jezuītu mūka Džuzepes Kastiļjones darbošanos 18. gadsimta Ķīnā, bet otra – par trīs paaudžu sievietēm vārdā nenosauktā pilsētā, visticamāk, mūsdienu Viļņā. Tas stāsta par ļoti daudz ko. Par 18. gadsimta eiropiešu sapni mainīt pastāvošo kārtību visā pasaulē, pat Ķīnā. Par tālaika franču mīlestību pret visu, kas nācis no Ķīnas, un par Vecās pasaules naidu pret frančiem. Par arvien izteiktāko Austrumu un Rietumu difūziju. Par mūsdienu cilvēku, kas grib aizbēgt uz Ķīnu, kura vairs neeksistē. Un par Austrumiem, kas vienmēr ir kopā ar mums, vienalga, uz kuru pusi mēs skatītos.

Divas sižeta līnijas. Varbūt pat ne sižeta, bet stāstījuma, notikumu līnijas – pagātne Ķīnā un tagadne Lietuvā. Viena man bija sirdij, rāmam garam, līdzi jušanai un teksta izgaršošanai un pēcgaršošanai, otra – ēverģēlīgam prātam un pārdomām, un vērīguma treniņam.

Saskaņā ar Šaša teoriju cilvēki cits citu negrib saprast ne tikai tāpēc, ka nespēj.
Ne tikai tāpēc, ka viņu smadzenes ir nesimetriskas otra cilvēka smadzenēm.
Bet visbiežāk tāpēc, ka viņiem no otra saprašanas nav nekāda labuma.

Izlasīju, pakavējos domās, vēlreiz pāršķirstīju – vienalga, mūsdienu pasaule zaudēja jezuītam Džuzepem Kastiļjoni. Dialogi zaudēja monologam.

Kāpēc pagātnes notikumi aizžņaudz elpu spēcīgāk nekā tagadnē notiekošais?
Un kāpēc vienmēr šķiet, ka dzīve ir tikai fons daudz interesantākiem stāstiem?

Giuseppe Castiglione, One Hundred Horses, detail, 1728, ink and colors on silk, Chinese painting.

Mani savaldzināja stāstījums par jezuīta Džuzepes Kastiļjoni, negribas teikt viekārši – darbošanos, khmm, Kastiļjones 50 dzīves gadiem 18.gadsimta Ķīnā. Sākotnēji es baudīju vēstījumu kā par literāru tēlu, līdz, meklējot kādu ieskatu Ķīnas mākslā, atklāju savu nezināšanu. Džuzepe Kastiļjoni ir reāla personība un tas piešķīra citu līmeni lasīšanai. Man sirds ietrīcējās, kad atradu Kastiljoni gleznu ”100 zirgi” un, izrādās, viņš nosaukts starp 10 populārākajiem ķīniešu māksliniekiem – viņš, kura laikā nomainījās 4 Ķīnas imperatori , viņš, kurš bija portugālis Ķīnā. Undines Radzevičutes izpildījumā es varētu lasīt vēsturiskos romānus. Varbūt pat ne romānus. Esejas. Nekādu lieku aprakstu, kuros sapīties. Tikai ideja kā stīga, kas apaugusi ar vārdiem. Forma, kas liek just katru izteikumu atsevišķi un būvēt savu sapratni un attieksmi. Forma, ko izgaršot (jā, jā, jā, man patīk lakoniskie teksti).
Jezuītu misijas 18.gadsimta Ķīnā. Brīžiem jau ir šķitis, ka, jā, izdodas – imperatorus interesē Eiropa un eiropeiskās lietiņas, bet ne jau turienes ticība.

Uz Ķīnu var atvest tikai lietas vai izgudrojumus, bet ticību atvest nav iespējams.
Varbūt tas tāpēc, ka jezuīti ticību uz Ķīnu veda pa tirdzniecības ceļiem?
Varbūt vajadzēja meklēt īpašus – ticības – ceļus?
Jo stāsta taču, ka budismu uz Ķīnu esot atnesis viens cilvēks.
Iedams kājām.

Un tā Ķīna pamazām izdzēš, izbalina jezuītu un ievieš sev mākslinieku, dodot tam ķīnisku vārdu. Lauztas rindkopas un lauzti teikumi. Gandrīz dzeja, ja vien tā nebūtu izteiksmīgi lakoniska proza. Un tu nepazaudē nevienu vārdu.

Ķīnā viņam nav nekā.
Dārga.
Vajadzētu uzrakstīt vēstuli Ģenerālim, jo viņš taču te nodarbojas tikai ar niekiem.
Glezno Imperatora piegulētājas.
Citu pēc citas.
Bet viņam jau ir pāri par septiņdesmit.
Gadu.
Tikai žēl.
Nav ar ko apspriesties.
Tak ne jau ar frančiem?

Rietumi un Austrumi kā zivis un pūķi. Retā zivs pārvēršas par pūķi, bet vēl nav bijis pūķa, kas pārvērstos par zivi.

Kamēr lasīju un, arī noliekot malā svaigi izlasītu grāmatu, likās, ka esmu, neraksturīgi sev, vienlaicīgi izlasījusi divas grāmatas, abas labas (par vienu pat teiktu – apburoša), bet autonomas. Autonomas manā teksta uztverē, lai arī mūsdienu Lietuvas četru sieviešu stāstā ik pa laikam pavīd atsauce uz Ķīnu un noslēgums, šķiet, mēģina iebakstīt acīs, ka abi vēstījumi ir nesaraujami, t.i., mūsdienas izriet no vēstures. Jau pēc tam, meklējot citātus, lai atspoguļotu domu, šķiet, ieraudzīju arvien vairāk to mazo nianšu, ar ko, acīmredzot, autore ir gribējusi sasaistīt abas daļas. Tā otra līnija. Tās sievietes. 4 gab. no vienas ģimenes, no viena dzīvokļa: Ome Amigorena, Mamma Nora, Šaša un Miki. Tāds eiropeisks troksnis uz Kastiļjoni un Ķīnas motīva fona. Brīžiem man jau likās, ka viņu ir par daudz. Ak jā, arī Šaša teica, ka vēlētos spindzošu klusumu.

Šaša nodrebēja.
Viņas istabā nepieklauvējusi ielauzās Ome Amigorena.
– Vai kaut kas noticis? – jautāja Šaša.
– Nē, – teica Ome Amigorena. – Es vienkārši vēlos mieru.
– Mieru? – pārjautāja Šaša.
– Kad es tevi neredzu, man ir nemierīgi, – teica Ome Amigorena.

Ķīniešu skaitīšana, īsi ikdienišķi un brīžiem absurdi dialogi vai situācijas, vēlme aizbēgt un Tas Fotogrāfs (ņemšanās ap viņu gan varēja būt mazāk … manuprāt), daži pazīstami tēli (ak, es nogurtu no astoņdesmitgadīgās Omes Amigorenas un pati esmu gandrīz vai kā Mamma Nora) un tad vēl subjektīvi kaitinošā Miki (es neko nesaprotu no divdesmitgadniekiem), un Šaša, aiz kuras, man šķiet, slēpjas autore (atkal manas subjektīvās iedomas).

Šaša stāvēja durvīs ar trim pāriem Omes Amigorenas kurpju.
Vienas bija no lakādas ķiršu krāsā, otras, arī lakādas, – kafijas krāsā ar olu krēma krāsas lentēm, un trešās – zaļā sviesta krāsā.
Kurš gan izgudrojis krāsas apzīmēt ar pārtikas produktu nosaukumiem?

Interesanti, ka ir dažādas atsauksmes – ir, kam ļoti patikusi tieši mūsdienu līnija un 18.gadsimta Ķīna likusies nekāda, ir, kas novērtējusi abu līniju saplūšanu, ir arī bijuši tādi kā es, kam pagātnes vēstījums ir ņēmis virsroku pār mūsdienām. Tāpēc, iespējams, katrs atradīs kaut ko savu Undines Radzevičūtes ”Zivīs un pūķos”.

Neviens vairs nerakstīja.
Ne nepazīstamais vācietis, ne Mamma Nora no Austrālijas, t.i., Jaunzēlandes vai varbūt Papua-Jaungvinejas.
Un vairs nebija neviena, kam pateikt, ka viss ir labi.

Ķecerīga doma noslēgumā. Man šķiet, ja Rasas Aškinītes ”Glesum” būtu rakstījusi Radzevičūte, tad tā grāmata līdz ar apburošo vāku un interesanto dalījumu nodaļās būtu īsts brīnumdarbs – tāds ar noskaņu, kas nolasās starp lauzītām rindām. Ar to es domāju, ”Glesum” saturam piestāvētu Radzevičūtes stāstījuma maniere.

Ai, un kā tad bez burvīga tulkotājas Daces Meieres darba!

Neviens pilī nemocījās, meklējot izskaidrojumus, kāpēc vienradzim ir divi ragi.
Tāpat bija skaidrs: vienradzis ar diviem ragiem ir vēl labāks vienradzis.


2 domas par “Undine Radzevičūte ”Zivis un pūķi”

  1. Kad šī grāmata bija Mansarda drīzumā listē, gribēju, jo no Mansarda man ir gandrīz viss. Tagad tā ir iznākusi Jāņa Rozes apgādā, bet kaut kā tomēr mani nesaista šis stāsts. 🙂

    Patīk

    1. Jā, kaut kā pa vidu ir pamanījies izdevējs. Bet par stāstu – izlasot neuztvēru tā kā anotācijā. Grūti pat pateikt, ko īsti ar Austrumiem-Rietumiem īsti gribējusi autore. Bet Ķīnas daļa man garšoja gan.

      Publicējis 1 person

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s