Grāmatas

Alena Mornštainova ”Klusie gadi”

Te nu es esmu ar Alenas Mornštainovas ”Klusajiem gadiem”, ilgojoties pēc klusuma, lai domas pārvērstu vārdos, vārdus teikumos, teikumus – sajūtās, ar ko vēlos padalīties.

Kad sēdēju savā istabā un rasēju, es aizmirsu klusumu, kas valdīja mājā. Ir dažādi klusuma veidi. Mājīgs klusums, uz miegu aicinošs klusums, mīļotā cilvēka ierašanās ilgu klusums, taču arī nomācošs, gaidu pilns klusums, gaidot, ka nākamajā mirklī to pārtrauks uzbrēciens vai asa piezīme. Mūsu nama klusums bija nervozs un trausls, pilns ar neizteiktiem vārdiem. Draudēja, ka tas pārplīsīs un visi aizturētie vārdi izbirs laukā, paliks karājamies gaisā un vairs nekad neizdosies tos aizmirst.

Ar “Klusajiem gadiem” sanāca interesanta lasāmo grāmatu pareizā secība. Vienlaicīgi ar pakomātā ‘iekritušo’ kāroto Mornštainovas grāmatu, no bibliotēkas atnāca ziņa, ka pienākusi mana rinda Larsa Keplera pēdējam romānam ”Lācars”. Un izdomāju, ka vispirms ātri tikšu galā ar krimiķi un tad ļaušos “Kluso gadu” sajūtām. Ak, es tik ļoti vīlos ”Lācarā”, kas izrādījās uz iepriekšējo sēriju notikumiem atražots trilleris, ka paspēju nožēlot zaudētos brīvdienu vakarus, ko būtu veltījusi šai kārotajai grāmatai. Un es tapu atalgota. Lai arī autores izteiksmes stilu varētu pat saukt par skopu, tā laika norises varbūt vietām paskaidrojošas nevis nojaušamas, tomēr šķīru lapu pēc lapas, jo man bija Noslēpums (tas, ko nedabūju no trillera) – kāpēc tēvs tik auksti izturas, vai, drīzāk, izvairās no meitas, kas ir tā meitenes īpatnība, kā dēl viņai šķiet, ka būs grūti iekļauties svešos cilvēkos, svešā vidē, kāda ir Belas loma, un, galu galā, kas tā tāda Blanka? Atbildes es saņēmu. Man stāsts kļuva pat personisks.

Par ko ir grāmata? Par klusumu. Par vārdiem, kas radījuši klusumu. Par nerunāšanu. Par nepateikto un neizstāstīto. Par tulkošanu. Nē, nē, ne jau to zināmo tulkotāju maizes darbu. Par klusuma tulkošanu. Par to, ko vēlamies ieraudzīt otrā cilvēkā. Par mīlestību un aizvietošanu. Par pienākumu. Par ieraušanos sevī un saknēm.

Alenu Mornštainovu sev atklāju ar viņas grāmatu ‘‘Hana”. Toreiz apbrīnoju, kā aiz gaiša vāka un necila kēksiņa, ko neapēda maza meitene, var paslēpt traģisku stāstu, cik viegli var izvadāt lasītāju pa traģiskiem likteņiem un holokausta postu. Kad uzzināju, ka Pētergailis izdevis vēl vienu autores grāmatu, protams, ka man to vajadzēja. Lai arī tulkotājs Jānis Krastiņš saka: “Šis Alenas Mornštainovas romāns atšķiras no viņas iepriekšējiem darbiem. “Klusie gadi ir intīma ģimenes drāma, kur galvenā loma nav lielajai vēsturei, bet gan nejaušībām un cilvēku raksturiem. Klusuma gadi atklāj ģimenes noslēpumu, strīdu, kas izcēlās pagājušā gadsimta 70. gados.“, tomēr es nelaidu vaļā domu ieraudzīt arī Austrumeiropas 20.gadsimta vēstures pēdas. Uz to mani vedināja aprakstā pieminētā sociālisma celtniecība.

Bohdana ir noslēgta meitene, kas dzīvo kopā ar nīgro tēvu un labsirdīgo, taču pakļāvīgo Belu. Viņu nomoka spriedze ģimenē un noslēpums, kas nemitīgi urda viņas domas: Kāpēc smagi slimā vecmāmiņa pēdējā ciemošanās reizē slimnīcā bija uzrunājusi viņu par Blanku? Līdzās tiek atklāts Svatopluka Žāka stāsts, viņš ir iesīkstējis komunists, kas visu savu dzīvi veltījis sociālisma celtniecībai, mīlestībai uz sievu un meitu, kuras nākotnei vajadzēja būt tikpat spožai kā zvaigznei sarkanajā karogā. Taču mēdz sacīt: Ja gribat sasmīdināt Dievu, izstāstiet viņam par saviem plāniem. Tā nu vienā brīdī abi stāsti saplūst vienā un izrādās, ka nekas nav tāds, kā līdz šim šķitis, un nepavisam ne tāds, kādam vajadzēja būt.

Nu ko, Svatopluka komunista pārliecībai un karjerai bija nozīme, bet tas ir tikai viens no indikatoriem personiskai drāmai. Viņa bērnība, jaunība un pēckara karjera bija tas garais ievads, kam bija jānoved pie cilvēka (nevis komunista) drāmas. Sākumu es lasīju bez pieķeršanās kādam no varoņiem, likās, šoreiz būs tāds parasts stāsts ar ģimenes noslēpumu. Sižets pat likās tāds paredzams. Kulminācija, vai, pareizāk sakot, tas, ko es negaidīju, nāca tikai grāmatas vidū. Emociju un personisku sajūtu sprādziens. Es ierāvos sevī līdz ar Bohdanu. Mētājos kā slazdā iesprostos dzīvnieks līdz ar tēvu. Zaudēju smaida spožumu līdz ar Belu. Ja jums sākumā lasot arī liekas – ai, nu nekas īpašs -, turpiniet. Tad sažņaugsies sirds un gribēsies apskaut gan meitu, gan tēvu. Ieraudzīsiet, kāds spriegums ir iekšā tēvam. Un ar viņa komunista ideāliem tam ir visai maz sakara. Tā tiešām ir intīma drāma, kā to, manuprāt, ļoti precīzi ir nosaucis tulkotājs.

Vienkārši viņa bija piedzimusi laikā, kad viņam vairs nebija spēka pēc jel kā tiekties. Kad viņam pārstāja būt svarīga ne vien paša laime, bet arī pārējo laime. Nākotne viņa priekšā neizplājās kā iespēju pilns ceļš, bet gan kā nemīlīgs tuksnesis, aiz kura nav nekā. Itin nekā. Dzīve viņam nebija prieks, bet gan pienākums.

Negaidiet no ”Klusajiem gadiem” to traģismu, kas tiek izmalts vēstures dzirnavās kā cilvēku likteņi ”Hanā”. Šeit tiešām ir cita sāpe. Intīms traģisms. Un es atkal domāju, kā autorei līdz ar diezgan skopu vēstījumu izdodas tik precīzi parādīt savu varoņu izjūtas tad, kad sāp vai ir bezizejas sajūta. Tas laikam ir viņas trumpis, zīmēt melnbaltus portretus, kuru vaibsti mainās līdz ar notiekošo.

Šis ir viens no tiem darbiem, kad nedrīkst atklāt saturu, lai nākamais lasītājs nepazaudētu autores vēstījuma spriegumu, kas izšauj un liek skatīties uz tām pašām parastajām ģimenes dzīves norisēm jau citām acīm. Man jāklusē. Un jāpriecājas, ka grāmatai ir atvērtās beigas – savā prātā vari turpināt sižetu, ja vēlies.

Jūs esat kā koks bez saknēm, viņa man sacīja. Tādam kokam nav augļu. Kad būsiet iesakņojusies savā pasaulē, jūs kļūsiet grūta.

P.s. Vienīgais, kas mani mulsināja, sākot rakstīt par šo grāmatu, kāds tad paliks čehu rakstnieces Alena Mornštajnová latviskojums – Mornštajnova (grāmatai ”Hana”) vai Mornštainova (grāmatai ”Klusie gadi”).

P.p.s. Lasot nespēju tikt galā ar savu uztveri – vārda Svatopluks vietā visu laiku lasīju Svatopulks.

Paldies Pētergailim par kārotu grāmatas brīveksemplāru. 🙂

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s