Grāmatas

Arno Jundze ”Es nemiršu nekad”

Kas tad man ir Eduards Veidenbaums? Nu, Veidenbaums! Viņš vienkārši IR!

Kurš tad nav dzirdējis vismaz dzejoļu pirmās rindas – Kā gulbji balti padebeši iet…, Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks..., Mosties, mosties reiz svabadais gars…, Reiz zaļoja jaunība.… Pati esmu aizņēmusies ikdienas lietošanā rindas ”vēders – dievs visaugstākais”. Bet jāatzīst, ka nekad neesmu iedziļinājusies šī pāragri aizgājušā jaunekļa dzīvē. Toties tādu kārtīgu emocionālu nospiedumu man atstājis Jura Kulakova cikls “Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem”, kas iedzīvināts 1987. gadā veidotā Latvijas televīzijas muzikālā videofilmā “Bet vilciens brauc”. Varētu teikt tā – man Veidenbaums ir Kulakovs (ar visām viņa apaļajām brillītēm) un Ievas balss.

Tagad varēšu Kulakovam pievienot arī Arno Jundzi un viņa grāmatu ”Es nemiršu nekad”.

Dzirdu, ka aiz loga iečivinās putni. Zīlītes ņemas pa Kalāču vecā dārza ābelēm. Tā beidzot ir droša pavasara zīme. Vēl nedēļa vai divas… Ka tik nu pietiktu spēka sagaidīt. Izturēt! Man tā gribētos no rīta celties, paēst brokastis un būt atkal veselam, spēku pārpilnam. Tad es varētu mācīties franču valodu vai atkārto visu par Livonijas laiku likumiem. Bet vislabāk darīt tā – divas stundas rēķināšanai, divas likumiem un divas valodai! Pa starpu mazs pārtraukums, pastaiga tepat dārzā, un atkal pie darba. Un vakarā lasīšana! Tas man patiktu gan.

Mēģinot noķert savas domas pēc Jundzes romāna izlasīšanas, sapratu, kas ir tas atslēgas vārds manām sajūtām. Aizkustināja. Nē, ne jau tā jūsmīgi vai līdz asarām. Nē. Tā cilvēcīgi aizkustināja. Tā, ka tu par romāna varoni domā kā par dzīvu cilvēku nevis veiksmīgi izveidotu tēlu. Tas, man šķiet, ir lielākais Arno Jundzes pienesums, radot grāmatu ”Es nemiršu nekad” par Eduardu Veidenbaumu. Un es laikam pirmo reizi padomāju, cik ļoti mums ir nepieciešama šī sērija ”Es esmu”. Beidzot paskatīties uz mūsu pašu literatūru, tās vēsturi nevis kā uz mācību priekšmetu skolā, kur jāatceras, kas tad kurā laikmetā ir bijis un ko radījis, bet aiz uzvārdiem un darbiem ieraudzīt un sajust dzīvu cilvēku.

Sliktāk klājas tad, kad draugu kompānijā parādās kādi tukšpauri, kuri gudri gvelž par lietām, no kurām paši neko nejēdz. Tad gan es kļūstu vai traks. Reibums smadzenēs atbrīvo to, ko prāts slēpj. Zinu, ka draugi Tērbatā uzjautrinās par maniem dusmu uzplūdiem. Par to, kā es, pakšķinot pīpi kā lokomotīve, apdūmoju oponentu ar lētas un smirdīgas tabakas dūmiem. Par to, kā es sāku dusmās griezt zobus. Viņi melš savā starpā, ka tā man tāda dīvaina reakcija uz alkoholu, bet aiz muguras smej, ka Baums esot nedaudz ķerts. Acīs jau nesaka, jo zina, ka, sevi aizstāvot, varu arī izkauties. Manai dūrei ir spēks, ko neviens uz sevis nevēlas izbaudīt.

Kas tad no 19.gadsimta otrās puses dzejniekiem ir bijuši viņa laikabiedri? Piedomājot, nosaukt varu Ausekli, Treimani – Zvārguli, bet neviena dzejas rinda nav palikusi prātā. Tikai Veidenbaums. Tāds niknais puisis. Varbūt tāpēc viņš arī palicis prātā pat bez īpašas piedomāšanas, jo tautiskā romantisma rindas man kaut kā neiet pie sirds. Nekustina nemaz.

Mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars,
No tiesas tiem dodam šo vārdu,
Jo viņu dzejās mīt burvīgs gars:
Tās miegu mums dāvina gārdu.

Un tā tiešām katram ir pienākums
Dot godu labdariem šādiem,
Pēc darba kas atdusu sagādā mums:
Ar Jūsmiņš ir skaitāms pie tādiem.

Ko tad es par to jaunekli zināju. Nu ja, Kalāči, Tērbata, talantīgs un zinātkārs, nabadzīgs, jauns miris no diloņa. Un dzeja, dzeja, dzeja. Viss. Arī Nacionālās enciklopēdijas šķirklis par Eduardu Veidenbaumu nav nemaz tik daiļrunīgs un pārbagāts ar faktiem. Es varu tikai apbrīnot Arno Jundzes milzīgo varēšanu no skopām, pāragri aprāvušās dzīves druskām radīt ļoti dzīvu Veidenbaumu, radīt vēstījumu, kam notici.

Tā sagadījās, ka pamanīju ziņu par grāmatas atvēršanas pasākumu Kalāčos un … nu, nav tas nemaz tik tālu no Rīgas. Man bija daži skaļi neizteikti jautājumi, ko labprāt būtu pajautājusi autoram. Jautāt nemaz nevajadzēja, atbildes es saņēmu jau no Arno Jundzes stāstījuma. Par ko man bija prieks, ka grāmata ir autora gribēts un, šķiet, ka viegli nācis bērns. Droši vien, autora mīlestības bērns. Savā romānā Jundze nenodarbojas ar kaut kādu analīzi vai pārgudrībām, bet tēlo mums to dzīvo Veidenbaumu, to talantīgo, pēc zināšanām degošo un vienlaicīgi stūrgalvīgo, spītīgo un, jā, nesavaldīgi dusmīgo Cilvēku.

Notikušajā pats vien esmu vainīgs ar savu liesmojošo dabu, ar savu apbrīnojamo stūrgalvību un iespītēšanos brīžos, kad to vismazāk vajag. Nolādētās dusmu lēkmes. Es taču labi redzu un labi zinu, kā man būtu jārīkojas, lai tās nesāktos. Atliktu vien būt prātīgam un rīkoties pareizi. Tomēr nespēju izteikt vārdos, kā man tas reizēm riebj – būt prātīgam.

Kā pats autors teica, tas nav jauns paņēmiens, sākt ar pēdējo dzīves posmu un tad atskatīties atpakaļ. Un šeit tiešām savādāk nevar. Ko tu daudz izstāstīsi tādā lineārā vēstījumā? No īsās dzīves notikumiem tāds knaps garstāsts vien sanāktu (nu, tā mana interpretācija, Jundze tā neteica). Bet romānā autors Veidenbauma dzīves nogales astoņu dienu nodaļās ļauj un liek ieskatīties gan bērnībā un Eduarda savrupībā, gan Veidenbaumu ģimenē, gan parāda, kā un kāpēc rūdījās (nē, ne jau tērauds) Veidenbauma dūres, ko tas mēdza vietā un nevietā laist darbā, gan tiem, kas nav pievērsuši uzmanību (kā es, piemēram), uzved uz dzīves skatuves brāli Kārli. Un, protams, pašmācība, skola, ģimnāzija, Tērbata, un kā pamazām apburzās tas vienpatis Eduards. Pa to vidu, šķiet, ka arī mīlestība (daudz faktu nav, bet tur taču kaut kam ir jābūt). Un kāds laiks arī Kalāču saimnieka godā (vai varbūt rūpēs?), kamēr brālis ir parauts krievos. Un, ak jā, krogi. Un vesels notikums – dzelzceļa būve (tas jums nav Rail Baltica, tā ir 19.gs. 2.puse). Domas, pārdomas, uzskati. Nedaudz dzeja. Un milzīga zinību kāre. Un tā nolāpītā nabadzība.

Sev es paņēmu līdzi divas lietas prātam. Iespējamo sarunu ar mācītāju Neilandu (kā teica Jundze, ar ko viņš citu par to būtu runājis, ar kaķi, vai) par Veidenbauma vešanu pie prāta, kad viņš ir līdz sirds dziļumiem aizrāvies ar aizliegtajās brošūrās sludināto sociālismu. Un Veidenbauma kritiskajam prātam ir pēc tam kur izvērsties.

Gan jau Rīgā arī pats esat lasījis aizliegtās brošūras… Varat neatbildēt, un es jums to neesmu prasījis… Kurš gan tās nav lasījis? Tikai neviens prātīgs cilvēks to skaļi neatzīs. ir taču skaidrs, ka visi šie sociālisti aicina graut, lauzt un gāzt. Vai gribat, lai jūsu tēva un tagad brāļa koptos Kalāčus lauž, grauj un dedzina, jo tās ir vienas no turīgākajām mājām apkaimē? Jūs taču esat… Kā viņi tur raksta?… Zemniecības asinssūcēji…

Un otra lieta ir savulaik gandrīz vai par sarkankarogotu padarītais dzejolis ”Mosties, mosties reiz, svabadais gars, Celies un salauzi kalpības spaidus” un iespējami pilnīgi cita, ar šķiru cīņām nekādīgi nesaitīta, izcelsme dzejoļa iedvesmai. Tā ir vācu intelektuāļa, filozofa un individuālā anarhisma teorētiķa Maksa Štirnera freier Geist (brīvais gars) ietekme. Šajā sakarā man atkal jāsaka paldies autoram (un gadījumam, ka es vispār atbraucu uz grāmatas atvēršanas pasākumu), kurš aizvedināja mani tālāk pie Skaidrītes Lasmanes raksta ”Nepabeigtais Veidenbauma kanons literārajā atmiņā”. Un te nu var teikt, ka no dzīvas daiļliteratūras manī pēkšņi ir pamodusies interese palasīt arī ko no zinātniskiem rakstiem. Un tā, līdz ar pieminēto Skaidrīti Lasmani, es sev atklāju veselu rakstu krājumu ”EDUARDS VEIDENBAUMS. Dzīve un daiļrade: konteksti un recepcija” (LU Akadēmiskais apgāds, 2020). Starp citu, literatūras mīļiem, tur ievadā ir arī Contra apcerējums “Ja Veidenbaums būtu bijis igaunis”.

Noslēgumā tikai var jautāt, kur Veidenbaums būtu pats sevi aizvedis, par ko kļuvis, ja ne diloņa nāves pļauja.

Viss ir joks, par visu smejies,
Laid, lai citi raud un vaid.
Ja ir labi – pakavējies,
Un, ja netīk, – projām laid!

Projām laid uz citām malām,
Vienā vietā sasmok drīz, –
Vai līdz otram pasauls galam,
Līdz sev priekus atradis.

Ja nav naudas, spārni īsi,
Guli tur, kur liktens sien,
Gaidi nāvi, paradīzi,
Paliec vecs un kapā lien!

Viena doma par “Arno Jundze ”Es nemiršu nekad”

  1. Paldies par iedvesmojošo stāstījumu, nu ir atkal viena grāmata lasāmā listē klāt! Savulaik Dailes namā noskatītais Viļa Daudziņa un Mārtiņa Meiera veikums par brāļiem Veidenbaumiem uzreiz atausa atmiņā, un arī mūsmājās Veidenbaums visvairāk saistās ar Juri Kulakovu un grupu “Pērkons”. 👍

    Publicējis 1 person

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s