Grāmatas

Staņislavs Asejevs ”Gaišais ceļš”

Vai pēc 24.februāra, pēc Bučas, pēc Mariupoles vēl kaut kas spēj satriekt?
Vai no perversa ļaunuma ir jābaidās, vai tas ir jāienīst, vai to vispār ir iespējams apkarot un iznīcināt?
Vai ir glābiņš aizmirstībā? Tā būtu tik tāda strausa politika – iebāzt galvu smiltīs un neko neredzēt. Neredzēt, līdz, atverot acis, tās sāk grauzt smilšu graudiņi.
Piedot? Kā to vispār var piedot? Ignorēt? Nē! Nedrīkst.
Vai to vispār var saprast? Laikam ne …

– Frāzes, kas mūs sagaida otrā pusē, it īpaši «mēs saprotam», ir pilnīgas blēņas. Visi tie psihologi, viņu formulāri un metodes: tas, lūk, ir frontei, tas — gūstekņiem… Es neesmu bijis frontē, bet apšaudi esmu pieredzējis. Neesmu bijis cietumā, bet jau gadu esmu šeit. Patiesībā neviens nespēj saprast, kā šeit ir, ja vien pats nav te bijis. Tu, piemēram, vari sniegt miljonu interviju un tik un tā nevarēsi aprakstīt ne šo sarunu, ne tās atmosfēru, ne arī attēlot, ka šis vakars nav tāds, kā visiem citiem. Skaidrs, ka esam aiz restēm, un te ir durvis, atslēgas. Bet es runāju par ko citu. Par sajūtu, ka šīs durvis jebkurā brīdī var atvērties un tevi aizstieps sazin kurp un sazin kāpēc. Kā attēlot šo sajūtu? Kā cilvēkiem tajā pusē šīs jūtas aprakstīt? Kā cilvēkiem tajā pusē izskaidrot, kas šeit bija? Nezinu, kā tev, bet man šķiet, ka pēc atbrīvošanas labāk vispār klusēt, nesniegt nekādas intervijas — lai cilvēkiem nesajauktu prātus un nepiekārtu sev birkas.

Grāmata, kas neietilpst kategorijās “patika / nepatika”. Dokumentāli emocionāls vēstījums. Dokumentāli, jo autors to pats ir piedzīvojis, tā nav daiļliterāra fikcija vai citas personas atstāstījums. Emocionāls – autors ir bijis tur, pašā ļaunuma viducī. Un lai cik varbūt atsvešināti, precīzi vai lietišķi viņš mēģina izstāstīt savus divarpus gadus ellē, sauktā Izolācija, šajā koncentrācijas nometnē vai cietumā (kā nu kuram to labpatīk saukt), runāt par cilvēku salaušanu, spīdzināšanu nevar bez emocijām. Priekšvārdā viņš raksta: “grāmata bija iecerēta kā sausa reportāža: bez vērtējuma un emocijām, tikai manis pieredzētā skicējums. Tā, it kā es būtu nonācis šajā cietumā nevis kā gūsteknis, bet kā žurnālists. Divdesmit astoņos Izolācijā pavadītajos mēnešos tapa vairāki sākotnējai iecerei atbilstoši teksti. Man nācās rakstīt atturīgi un lakoniski, veidojot tikai topošās grāmatas skeletu, jo zināju, ka jebkurā brīdī visu var atņemt un izlasīt. Galu galā tā arī notika. Taču, nonācis brīvībā, apzinājos sausas publicistikas neiespējamību: pēc daudziem ieslodzījuma mēnešiem mani joprojām pārpildīja emocijas. Tieši šī iemesla dēļ dažas grāmatas nodaļas lasītājam šķitīs aukstas un kaut kādā mērā ciniskas, turpretim citas liks burtiski kliegt.”

”[..] Tas ir cietums? Mēs esam psihenē. Un psihenē nekādu ”jēdzienu” nav.”

Īstenībā jau man nebūtu nekas jāraksta par Staņislava Asejeva ”Gaišo ceļu”, ko nesen izdevis Pētergailis, Tamāras Ringas tulkojumā, jo pietiek paņemt grāmatu un izlasīt autora priekšvārdu. Tur ir viss pateikts, kāpēc šis darbs ir, kāpēc tas ir tāds kāds ir, un pašam jālemj – lasīt vai nē. Saskaņā ar autora vēlmi darbs tulkots no krievu valodā tapušā manuskripta «Светлый путь»: история одного концлагеря. Māksliniece Elīna Brasliņa, var teikt, ir radījusi autora vēstījuma dublikātu melnbaltās ilustrācijās, un sarkanā roka uz melnā vāka kliedz mums sejā. Gaišais ceļš ir adrese. Cita gaišuma tur nav.

– Jūs te sakāt: ”Cilvēki, cilvēki.” Bet kas jūsos no cilvēka palicis? Cilvēki tā nerīkojas. Ja esat cilvēki, tad kāpēc trīcat, kad atveras durvis? Kāpēc pat kamerā staigājat, rokas aiz muguras salikuši? Kāpēc tas tur negrib lieku reizi aiziet uz tualeti, lai nevajadzētu iet garām aizkrāsotajam logam? Tāpēc, ka vakar citā kamerā viņam pateica: Vēlreiz pienāksi pie loga – nieres tev nolaidīsim un tad tevi pašu.» Logs ir aizkrāsots, saproti? Aizkrāsots! Tur neko nevar redzēt! Taču viņiem ir svarīgi turēt tevi bailēs. Plastmasas pudele noknakšķ, un pagrabs lec kājās, visi jau gatavi maisu maukt galvā, domā, ka veras durvis. Cilvēki…

Es sākumā arī baidījos atšķirt “Gaišo ceļu”, man bija bail, ka būs smagi un nomācoši. Bet tāpat es biju baidījusies no Tamāras Horihas Zerņas “Meitiņas”, bet saņēmos, izlasīju un 24.februāri tā bija pirmā grāmata, kas man nāca atmiņā. Ir lietas un notikumi, ko vienkārši nedrīkst aizmirst, pie tiem nedrīkst pierast. Un, kad Ukraina atgūs savas zemes un svinēs uzvaru, nedrīkst aizmirst ļaunumu, nedrīkst to padarīt par kaut ko bijušu un izbijušu. Lai cik vēsi autors ir mēģinājis izteikties par Izolācijā notikušo un par pārdzīvoto, viņš pats atzīst, ka tas ir atstājis pēdas un viņam atkal ir jāmācās dzīvot parasta dzīve. Par to var izlasīt Staņislava Asejeva intervijā žurnālam “Ir”.

Gan autora priekšvārds, gan noslēdzošā 23.nodaļa ”Baltās naktis” man nevilšus sasaucās ar Primo Levi, kam latviski ir izdota grāmata ”Atelpa”, un to, kā viņu savā esejā ”Primo Levi acīmredzamās patiesības” raksturojis Tonijs Džads. Īstenībā jau varētu vilkt paralēles, jo Primo Levi izdzīvoja Aušvicas nometnē, Staņislavs Asejevs nesajuka prātā Doņeckā izveidotā ‘Izolācijā’, cietuma un psihenes hibrīdā. Vispār, izlasot Asejeva grāmatu, es ik pa laikam domās atgriezos pie vēsturnieka Tonija Džada esejām grāmatā “Pārvērtēšana”, un viņa uzstājīgās klauvēšanas pie saprāta – nedrīkst aizmirst 20.gadsimtu (”Divdesmitais gadsimts ir tikko beidzies, taču tā ķildas un dogmas, tā ideāli un bailes jau sāk ieslīgt viltus atmiņu tumsībā. Tas viss tiek nemitīgi piesaukts kā ”mācība”, taču patiesībā mēs šīs mācības ignorējam un pat necenšamies apgūt.”) Bet kāpēc man Asejevs sasaucās ar Primo Levi? Karš beigsies un vai kāds vēlēsies atcerēties vai runāt par tām briesmīgajām koncentrācijas nometnēm, ko ‘руский мир’ radīja okupētajās teritorijās? Ir emocijas un ir maksimāli precīzs situācijas atainojums. Līdzīgi kā Asejevs vēlējās to perverso (savādāk es to nevaru nosaukt) ļaunumu attēlot kā sausu reportāžu, arī Primo Levi savos darbos mēģināja būt precīzs, gandrīz kā ķīmiķis ar ķīmijas formulām, izvairoties no emocijām. Asejeva ‘reportāžā’ no elles arī nemaz nevajag paust emocijas, to dara lasītājs, jo šeit nevar palikt vienaldzīgs.

Ir zināmi eksperimenti, kad cilvēks gūst reālus apdegumus, būdams pārliecināts, ka auksts priekšmets ir sakaitēts. Un vesels cilvēks sāk just slimības simptomus, uzturoties starp saslimušajiem. Šeit bija apmēram tāpat: cilvēkam nepārtraukti iedvesa, ka viņam nepiemīt nekādas cilvēciskas īpašības, un pakāpeniski viņš zaudēja gribasspēku un pašcieņu, ar bezjēdzīgu smaidu atbildēdams uzrunai: ”Tu, pederast!”

Grāmata jau ir izlasīta kādu laika sprīdi, bet es nevarēju un nevarēju saņemties par to uzrakstīt. Kad mēģināju noskaņoties ar mūziku, netīšām atradu sev nezināmas ukraiņu izpildītājas DakhDaughters un absolūti šižīgu performanci “Rozy / Donbass” (par ko jau iepriekš rakstīju). Tomēr grāmatā attēlotā ļaunuma īstā seja, šķiet, tomēr atklājas citā viņu skaņdarbā ”Lyudyna/Людина“.

Reiz kādu puisi spīdzināja vairākas stundas, un viņš parakstīja visu, ko no viņa prasīja. Taču ar to nepietika. Pēc spīdzināšanas puisi aizveda uz kameru, izģērba kailu, mobilajā telefonā uz visskaļāko ieslēdza mūziku un lika viņam dejot, ko savukārt ar videokameru filmēja administrācijas vajadzībām.

Izdevniecība Pētergailis 50 % ienākumu no grāmatas pārdošanas ziedo Ukrainas atbalstam. Atbalstām! Nepierodam! Neaizmirstam.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s