Grāmatas

Īszīmes #15 Netikumīgie Melndzelmji

Īstenībā man nav daudz ko teikt nedz par Netikumīgajiem, nedz par Melndzelmjiem. Tā ir tikai grāmatu nosaukumu vārdu spēle. Vienojošais elements – pusaudži. Likās, kāpēc gan par to neuzrakstīt.

Vispirms bija Inges Zarambaites “Melndzelmji”. Tulkotāja Dace Meiere palielījās FB un es iekāroju. Pašķirtīju grāmatnīcā un pirku nost.

“Cilvēks ir kā upe, es sev atkārtoju. Vai viena upe var aprīt otru?”

Pusaudžu grāmata. Grāmata par pusaudžiem vai drīzāk … par jauniem cilvēkiem. Par melnajām dzelmēm, kas katram atradīsies iekšā. Dažiem vairāk, dažiem mazāk. Vai tu vari aizbēgt no pagātnes, mainot vārdu un uzvedību? Vai pele var kļūt par kaķi? Tik nepieradināmi. Tik izslāpuši pēc pieradināšanas.

Reizēm no manis izlien tā labiņā Anika, kura alkst vienīgi pēc mīlestības un atzinības. Tad es bārstu visādus skaistus vārdus, kā aptrakusi metos visiem palīdzēt, kautri un sirsnīgi smaidu. Par laimi, laikus attopos. nevajag pārspīlēt, nedrīkst izrādīt vājumu, sevišķi starp vienaudžiem. Kaķi nepalīdz pelēm, kaķi ar pelēm spēlējas – kodīdami un valstīdami ar nagiem.

Tēma smaga, bet lasīt bija viegli. Lieliska teksta struktūra (brīžiem tik lakoniski sāpīga), valoda. Šī ir tā kārtējā reize, kad tulkotājai Dacei Meierei ir izdevies pārcelt autora vārdu mūziku (vārdu mūzikas ideja aizņemta no Paskāla Mersjē “Vārdu svara”). Un tie plūdi! Tik ļoti laikā. Tik latviski (Daugaviski) pazīstami. Tas par fonu.

Ja par sižetu, tad līdz pat beigām līdzi vijas noslēpums, kas tad īsti notika tajā palu ūdeņu ieskautajā mājā. Un tam visam pa vidu – tik pusaudziski pusaudži. Tas tādā ļoti pieaugušas sievietes skatījumā. Interesanti, kā es būtu lasījusi un uztvērusi šo grāmatu pirms gadiem trīsdesmit, kā to uztveru vienaudži? Noslēgums man bija negaidīts, pirmajā acu uzmetienā, pat neskaidrs. Ziniet, pārlasīju, un viss salikās pa plauktiņiem (cik nu pusaudžus vispār var salikt pa plauktiņiem), sapratu, kāpēc man Matiejus un Anas attiecības likās tik atšķirīgas no pārējiem. Tādas kā norakstītas no pusaudzības ilgām. Tādas nedaudz neīstas.

Melndzelmju mākslinieciskais noformējums un grāmatas iesējums man nedaudz sasaucās ar Kotrīnas Zīles “Samainītais”.

Tikko kā biju pabeigusi “Melndzelmjus”, tā nākošajā dienā FB Grāmatniekos pamanīju ierakstu par “Netikumīgajiem” – 21.gadsimta Latvijas pusaudža portretu dzejas valodā. Komentārs pie ieraksta gan bija tikai viens, bet man ļoti pietiekošs: “Pirmā un pagaidām vienīgā grāmata, ko mans pusaudzis pats labprātīgi ir nopircis.

Neko es no dzejas, vismaz, modernās nesaprotu. Pusaudzību gan esmu izgājusi divreiz – pati un ar dēlu. Dzejā atpazinu savu, nē, dēla pusaudzību un pieaugušo sevi.

mēs stāstīsim jums par jaunību
jums mazliet būs jāpaciešas
mēs zinām kā pumpurs ik gadu plaukst
un kas viņam galvā kniešas

mēs stāstīsim jums kā latvji
brauc jūrā ar baltām burām
to īso brīdi var paklausīties
un neskriet no klases čurāt

mēs stāstīsim jums par Kronvaldu
kam rūpēja valoda sava
un rādīsim bildes kā Auseklis
staigā pa ziedošām pļavām

mēs stāstīsim par mums pašiem
mēs zinām tik daudz ko jauku
tikai izbeidziet glaudīt mobilos
un lūrēt pa logu ārā

“Natikumīgie” Marijas Luīzes Meļķes, Kirila Ēča, Raimonda Ķirķa, Agneses Krivades un Kārļa Vērdiņa mutēm mani uzrunāja un ļoti iederējās kā nejaušs turpinājums “Melndzelmjiem”. Un man patika ilustrācijas un trakais noformējums.

mēs pagriežam skaļāk
vienmēr pagriežam vēl skaļāk
cerībā pamodināt tos mazbērnus
kas atvērtām mutēm
klausītos mūsu neticamo stāstu

Liels un mazs Jāņa Rozes apgāds
Vēl viena vārdu spēle.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s