Eds Makdonalds “Melnspārnis”

Vai kāds skaita skudras, pirms iespert skudru pūznim? Nevaru vairs atrast tekstā, lai precīzi citētu, bet doma šķiet kā vadmotīvs visai grāmatai. Tagad. Pēc izlasīšanas. Cilvēki dzelmju karaļu un bezvāržu karā.

Izcila Postaža un lielisks Plāns!

Tas ir Prometeja 2022.gada nogalē izdotais Eda Makdonalda “Melnspārnis“, kas piedāvā vēstījumu par Postažu un Raihaltu Galherovu:

Zem saplaisājušām, nemitīgi vaidošām debesīm, zem citu pasauļu mēnešiem plešas Postaža — milzīgs un biedējošs tuksnesis, kur neiestājas nakts, kur nomirt ir viegli un var sastapties ar saviem briesmīgākajiem murgiem.
Raihalts Galherovs Postažas putekļus elpo jau divdesmit gadu, viņa vienība medī briesmoņus un tos, kuri no tukšaines atgriezušies citādi. Saņemot uzdevumu pavadīt bagātu aristokrāti uz pierobežas cietoksni, Galherovs negribot tiek iepīts sazvērestību tīklā, kas draud iznīcināt civilizēto pasauli ap Postažu, kompromitējot cilvēku vienīgo ieroci pret dzelmes karaļiem.

Mūsmājās ar fantāziju un fantastiku aizraujas vīrs. Eda Makdonalda “Melnspārnis” bija lieliska izeja ikgadējais problēmai, ko Ziemassvētkos dāvināt vīram. Šādu tematisku dāvanu pirmsākumos viņš gan izteica aizdomu, ka dāvināšanai ir savtīgi mērķi, t.i., daļēji tās ir grāmatas man. Ja pirmsākumos ar tīru sirdi teicu, ka dāvinājums ir tikai viņam, tad pamazām arī man sāka roka pastiepties pēc kāda darba, un “Melnspārnis” jau bija apzināts pirkums diviem mērķiem – dāvināt un lasīt. Vīram gan devu pirmās rokas tiesības, bet mana kārta pienāca ātrāk nekā biju domājusi. Šai grāmatai bija ļoti subjektīvi terapeitiska iedarbība bezcerīgu dusmu gadījumā (Iepriekšējo reizi, kad biju dusmīga un vienlaicīgi nespējīga ietekmēt dusmu cēloni, izvēlējos ārstēties ar Aberkrombija “Labāk pasniegt aukstu”), jo katras emocijas ir kaut kur jānovada. Jānovada, nevis jāuzkrāj. Nē, es ikdienā netvīkstu pēc fantasy literatūras, bet to saku, lai tālāk parādītu, kā grāmatu lasīja cilvēks, kas ir profāns fantasy lauciņā..

Ko lai saka? It kā 100% fantāzija, bet tik loģiska un vienlaicīgi tik daudz vietas iztēlei. Patika, ka nav tādu labo vai ļauno. Pat varenie, bezvārži un dzelmju karaļi, šķiet, ir tikai pretmeti. Un sapratu, ka nevajag domāt cilvēku prāta kategorijās vai sižetiskās līdzībās ar citiem darbiem, var izgāzties. Īpaši tajos brīžos, kad aizrautīgi seko nodevēju un spiegu medībām robežjoslā. Arī ārpus cilvēka prāta pieredzes rāmjiem darbojas loģika.

Sākotnēji grāmatu preparēju pa gabalam vien. Man vajadzēja nodarbināt sevi ar kaut ko pretēju ikdienībai, tāpēc rūpīgi lasīju katru teikumu, sižets tobrīd man bija otršķirīgs. Rūpīgi aplūkoju katru svešādo tēlu, pūlēdamās iegaumēt to nosaukumus, nezinot, vai tas man noderēs vēlāk vai nē. Gribēju izzināt autora izveidoto pasauli. Kas ir tā solītā Postaža. Un tad es burtiski uzsūcu sevī Postažas ainas.

Izcila Postaža: tās rašanās un pastāvēšana, gandrīz tāda kā brāļu Strugacku zona. Postaža, kur kliedz debesis, kur aiza pāriet plaisā mākoņos, kur nav ūdens un reizē ar gaisu, šķiet, ieelpo maģiju, kur neviens nedzīvo. Nu labi, dažādi mošķi un pa kādai karavīru patruļai. Postaža, kas plešas aiz robežpilsētas mūriem. Postaža, kurā navigācijā virzienu rēķina pēc 3 mēnešu stāvokļa debesīs.

Mana vectēva laikos, kad dodžariešu leģioni un dzelmes karaļi devās uzvarošā karagājienā pret deviņām pēdējām brīvajām pilsētām, Vārnaskājis uzlaida pasaulei Tukšuma sirdi. Tas bija ierocis vai varbūt notikums. Varbūt burvestība, kā lai, ellē, es to zinu. Šo to negribas uzzināt nekad. Lai kas tas bija, sekas bija briesmīgas. Tādu ieroci pasaule agrāk nebija redzējusi un, paldies gariem, arī kopš tā laika vairs neredzēja. Viņš izmantoja Tukšuma sirdi, lai sprādzienā radītu Postažu. Izplēsa debesīs plaisas, nosmacēja zemi indīgos putekļos. Pakalni dega, lauki vārījās, upes izžuva. Adrogorskas un Klieras pilsētas bija mūsu, taču vienā spalgā mirklī no izziņas un kultūras centriem pārvērtās nejaušos atbrīvotās enerģijas upuros. Tās izkusa un sadega, iedzīvotāji tika sakropļoti un gāja bojā. 

Ak, kā man negribas lietot grāmatas anotācijā minēto vārdu sazvērestība. Emocionāli šķiet, nu nevajag tā vienkāršot. Kāda sazvērestība?! Tas bija Plāns! Plāns ar lielo burtu. Lai gan, no otras puses, ha, kā nu bez sazvērestības lielu vīru (un sievu ar’ laikam) plānos. Izcila Plāna realizācija. Patika noslēguma aina, kad tika plēstas nost aizsardzības zintis, gluži kā ļaudis nolasa akmeņus drupās. Tik žēl, ka nevaru (var teikt, nedrīkstu) ielikt citātu, jo tas sabojātu citiem lasīšanas prieku un lielā Plāna baudīšanu.

Vienīgais, ko es nepreparēju, bija Raihalts Galherovs. Man viņš jau bija pasniegts uz paplātes: skarbais puisis, kurš, ja ne glābs pasauli, tad ik pa laikam cīkstēsies un asinis šķīdīs, pārējā laikā viņš dzerot. Nu ja, dzer jau arī, māk atšķirt un novērtēt labu brendiju no vāja, bet dzer arī to, ja nekā cita nav pie rokas. Bet lai dzer, man netraucē. Privātajā dzīvē gan tik veikls viņš nav, bet varbūt autora stiprā puse ir pasauļu, nevis attiecību stāstu būvēšama.

“Melnspārnī” ne tikai cilvēki kā skudras dzīvo un cīnās robežjoslā. Kā nu bez magiem un ar īpašām spējām apveltīties ļaudīm. Man īpaši patika vērpēji. Un darbības ar gaismu. Tā ir redzamā puse. Un tad vēl ir burvji, bezvārži, ko ļaudis tomēr ir nosaukuši vārdos. Bet autors mums viņus neuztiepj. Tie ir klātesoši vārdos un pastāstos, bet miesiski gandrīz ne. Viņi ir kā tāds enerģētisks fons, no kura baidās, uz kuru cer. Viņi ir tik seni, ka bija jau veci, kad Raihalta vectēvs vēl zīda pupu.

Magiem spēks no kaut kā jāsmeļas, bet burvjos tas attīstījās pats, allaž augošs, briestošs. Viņi alkatīgi to krāja un bez vajadzības neizmantoja ne mazumiņu. Tas uzkrājās milzīgos daudzumos un ļāva viņiem paveikt brīnumus. Vai izsaukt kataklizmas. 

Ak, daudz viņu visādu tur ir. Gan mošķu pašu par sevi, gan dzelmes karaļu radītu, gan magu un citādi ar spējām apveltītu. “Melnspārnī” ir ļaudavas, apvārdotāji un līdzteči, gilingi un citi mošķi. Un īpašs ir dārgumiņš (-i). Bezvārži, no kuriem palikuši esot tikai divi. Dzelmes karaļi. Talanti un vērpēji. Burvji, magi un cilvēki parastie. Dreļļi. Kas man patika tulkotājas darbā, tad tā bija tiešām latvisku vārdu izvēle, kur tas bija iespējams. Viens no tiem ir dreļļi. Lasiet grāmatu un sapratīsiet, cik ļoti atbilstošs apzīmējums.

Autora rotaļas ar vārdiem iespaidu un vides uzburšanai jau izgaršoju iepriekšējā ierakstā, Atspoguļos saliktajos citātos. Tulkotāja Santa Andersone ir labi un gardi pastrādājusi. Savukārt, šeit sižeta atklāstam vienalga neesmu pievērsusies un nemaz nevajag, pastāv priekšāteikšanas risks.

Lai nerastos iespaids, ka esmu sajūsmā par visu, no vāka līdz vākam, varu atklāt, ka subjektīvi mani garlaikoja cīņu ainas (bet tās mani nekad nav aizrāvušas) un to rindkopām skrēju pāri, tomēr paturot prātā, ka jāskatās, lai nepalaižu garām kādu svarīgu rindiņu. Un pavisam noslēgumā – lai arī netvīkstu pēc fantasy, tomēr gaidīšu triloģijas nākamo grāmatu, jo … intriģē Spožā Lēdija.