Piektais gadalaiks: īpaši gara ziema, kura saskaņā ar impērijas dekrētu ilgst vismaz sešus mēnešus un kuru izraisījusi seismiska aktivitāte vai citas liela mēroga vides pārmaiņas. (2.pielikums. Visu Mieratnes kvartālu izmantoto terminu vārdnīca).
Vai ir vērts rakstīt atsauksmi triloģijas pirmajai grāmatai? Ko vispār var pateikt, ja knosies ar domu, kur dabūt triloģijas otro un trešo grāmatu?
Es pat nezinu, kāpēc man tā savajadzējās Prometeja svaigizdoto N.K.Džemisinas “Piekto gadalaiku”. To sāku gaidīt jau tad, kad Aija Bremšmite lsm.lv bija izveidojusi nelielu pārskatu par grāmatām, ko izdevēji sola latviešu lasītājiem 2023.gadā. Ieskatījos gūdrīdos, izlasīju anotāciju un sāku … gaidīt. Nezinu, uz ko novelt vainu. Iespējams, ka divi kovidēnas gadi, kas pēkšņi pārgāja absurdā karā, ir salauzuši rutīnas lasītieradumus. Apokalipse vai postapokalipse vairs neliekas nekas īpašs (vēl pirms pār’s gadiem es būtu teikusi nē un vēlreiz nē tādai literatūrai), galu galā, E.S. Mandelas “Vienpadsmitā stacija” šķita brīžiem pat ēteriski maiga nevis nomācoša. Varbūt nevienam nezināmā apokalipse jau ir nemanot piezagusies?
Šis tev ir jāatceras: viena stāsta beigas ir tikai cita sākums. Kā nekā tā ir noticis iepriekš. Cilvēki mirst. Vecā kārtība aiziet. Dzimst jaunas sabiedrības. Kad mēs sakām, ka “pasaule ir gājusi bojā”, parasti tie ir meli, jo planētai nekas nekaiš.
Tā beidzas pasaule.
Tā beidzas pasaule.
Tā beidzas pasaule.
Pēdējo reizi.
Kā vēsta grāmatas anotācija: VISS SĀKAS AR milzīgu plaisu pāri visam kontinentam — tā izverd pelnus, kas aizklāj sauli.
Viss sākas ar nāvi, ar dēla slepkavību un zudušu meitu.
Viss sākas ar nodevību un no jauna uzplēstām senaizmirstām brūcēm.
Tā ir Mieratne— zeme, kas jau ilgi pastāvējusi dabas katastrofu ēnā, vieta, kur zemes spēks tiek pacelts kā ierocis. Un kur nav žēlastības.
Ne gluži viss, bet viss notiekošais sākas ar plaisu, kas pārlauž Mieratni. Ar dziļu un jēlu iegriezumu planētas miesā, kas “pārplūst ar magmu, svaiga, kaistoši sārta.” Tā “izverd ne vien karstumus, bet arī gāzes un tumšus, raupjus pelnus – pietiekami daudz, lai dažu nedēļu laikā pārmāktu debesis pāri lielākajai Mieratnes daļai“. Bet nebaidieties šīs ainas. Autore lasītāju nekarsē ar magmu un nemēģina nosmacēt, apberot ar pelniem. Autore piedāvā lasītājam trīs stāstu līnijas – pirms un pēc plaisas. Tie ir Damaijas, Sjenītes un Asunas stāsti. Viņas visas ir orogēnes, spējīgas sajust un ietekmēt zemes svārstības (un varbūt ne tikai). Tu lasīsi un vienā brīdī sapratīsi, kas viņas vieno. Bet tikmēr izbaudi aizraujošu stāstījumu. Ir milzum daudz cilvēku parasto, kas neko īpašu nejūt (ja ne vien bailes no atšķirīgā). Ir sargi (nez’, kā labā viņi strādā, pieskatot orogēnes?) un kur tie palikuši pēc zemes sašķelšanās. Debesīs karājas obeliski. To izcelsme ir nezināma. Tāpēc, ka neviens (izņemot dažus) jau arī negrib zināt. Ļaudis atsaucas uz akmenszintīm. Akmenī iecirstām, lai neviena vara tās nemainītu. Bet politika un cilvēku īsā atmiņa jau tāpēc ir, lai kaut ko pazaudētu, kaut ko nodeldētu, kaut ko pārrakstītu, kaut ko aizmirstu, kaut ko atmestu kā nevērtīgu. Ir akmensrijēji. Noslēpumaini ne tikai savā izcelsmē un spējās, bet arī – kāpēc daži no tiem pieķeras orogēnēm, kāpēc daži griež zobus viens pret otru? Ir arī pa kādam saprātīgam cilvēkam, kam nav spēju, bet ir saprāts.
Rudens un ziema, pavasars, vasara, un nāve kā piektā, kas visus tos pārvalda.
– Arktisko reģionu sakāmvārds
Kas mani patiesi aizrāva? Ne jau Mieratnes bojāeja (nu, viss jau tur arī nemaz vēl nav aizgājis bojā). Mani aizrāva orogēņu spējas. Šeit fantāzija robežojas ar zinātnisko fantastiku. Mieratne ir izdomāta pasaule (vai pasaules daļa, jo turienes ļaudīm nav daļas gar to, kas ir ārpusē, ne salām, ne citām zemēm, ne debesīm un zvaigznēm), bet šī spēja just (un kāpēc arī ne izraisīt?) zemes svārstības likās tik ļoti iespējama, ka pieslēdzās mans prāts, un tas bija interesanti.
Orogēnija: spēja manipulēt termālo, kinētisko un citas enerģijas formas, lai varētu ietekmēt seismiskas parādības.
Lai arī esmu emocionāla būtne, kas grāmatā alkst līdzpārdzīvojuma, tomēr tā no sirds nejutu līdzi nevienai un nevienam. Nav jau šeit arī neviena tāda balta, pūkaina un aizsargājama tēla. Viņi visi lieliski tiek galā paši un izvēlas starp lielāku vai mazāku ļaunumu. Līdz galam nespēju just līdzi arī citādo noniecināšanai, orogēņu vajāšanai, jo … nez’, kā būtu, ja vara nonāktu to rokās. Viņi arī ir tikai cilvēki, cilvēki ar spējām.
Izdzīvošana nenozīmē pareizumu.
Un, protams, man jau vajag kaut kur arī idejiski pieķerties (plika zemes tricināšana un mierināšana kādā brīdī var kļūt arī garlaicīga). Nu, kārtējais darbs, kur neko labu par cilvēci pateikt nevari – aizspriedumi, tuvredzība. Smadzeņu skalošana gan pareizajiem, gan nepareizajiem, katram sava. Un pa visu kaut kur netaisnība. Un, kas to būtu domājis, ka tik aktuāli izskanēs šodien – ko mēs zinām par vēsturi, pareizāk sakot, ko vispār gribam zināt? Pabeidzot triloģijas pirmo grāmatu man beigās bija vairāk jautājumu kā atbilžu. Bet man patīk jautājumi. Tie dzen uz priekšu.
Vai pamanījāt, ka nemaz nepastāstīju par sižetu? Man šķiet, ka nemaz nevajag. Ļaujieties notiekošajam, atrodiet to, kas tieši jums iet pie sirds (kādam strauji notikumi, kādam neparastas spējas, kādam – noslēpumi u.t.t.). Un, kad aizvērsiet grāmatu, sapratīsiet, ka tas ir bijis tikai ievads triloģijā “Sašķeltā zeme”. Un vairs nevar apstāties, jo autore ir izmetusi āķi ar vismaz diviem noslēpumiem – obeliski un akmensrijēji. Un pāri tam visam – kas tad bija pirms tiem visiem gadalaikiem (to ir bijis tik daudz, ka grāmatas beigās tie kataloģizēti).
Un tagad nenopietnā daļa.
Zināt, kas bija mana vilšanās? Nu, ne jau tāda īsta vilšanās, tikai tāds jūsmas ‘aplauziens’. Lasot grāmatu, izgaršoju Ievas Melgalves tulkojumu un priecājos par jaunvārdiem, domādama, nez’, kā tie ir oriģinālā, un domāju, cik ļoti tulkotājam ir jājūt oriģināla teksts un pašam ir jābūt radošam, lai tik organiski ieviestu tulkojumā jaunu vārdus un apzīmējumus. Apcerēju pie sevis darbības vārda ‘sest’ nozīmi (atmetu sesto maņu intuīcijas izpratnē, kā neiederīgu) un nodomāju, redz’, cik veiksmīgi var ielikt vienā vārdā ko līdzīgu ‘seismiski just, sajust seismiskas svārstības.
Un tātad! Zināt, kas bija mana vilšanās? Autorei grāmatas pielikumā ir terminu vārdnīca (bet nesteidzieties uzreiz doties uz šo vārdnīcu, atstājiet sev vietu iztēlei un teksta izjūtai). Un tur tas ir arī tas nolāpīti labais darbības vārds “sest”! Bet izfunktierējusi es, vienalga, biju pareizi un Ievas Melgalves valoda ir tik organiska, it kā viņa pati būtu šo stāstu uzrakstījusi.
Nolādētā kirkusa vēl arvien ir smuki beigta. Nu. Smuka, nolādēta un beigta.
Noslēgumā – jācer, ka Prometejs kopā ar tulkotāju Ievu Melgalvi sprinta distancē apgūs arī pārējās triloģijas daļas. Tikmēr jācenšas cik var celt saulītē pirmo daļu “Piektais gadalaiks”, lai ar laiku Googles analītika pierastu, ka bez Apšukrūmas grāmatas ir vēl viens Piektais gadalaiks, kas pie mums ieviesies, cerams, uz palikšanu un lasītkāru izķeršanu.
Vērtē visus pēc to noderīguma: vadītājus un veselīgos, vaislīgos un prasmīgos, viedos un nāvējošos, un dažus stipros, kas tos visus sargās.
– Pirmā plāksne, “Par izdzīvošanu”, devītais pants
Lili lasa un raksta 