Donalds Kajoks “Ezers un citas to pavadošās personas”

Pasaulē nav nekā, kas nevarētu būt, taču tajā nekad nemēdz būt arī tā, kā ir.

Rotaļājos un rotājos ar autora un tulkotājas tekstiem, priecājos un domāju, bet beigās mani pārņēma tāda nepārvarama smeldze, ka … bez vārdiem…

Donalds Kajoks “Ezers un citas to pavadošās personas”, tulkojusi Dace Meiere. Iespējams, es šo grāmatu būtu palaidusi garām, ja ne pamanīta vienas no LALIGABAS ekspertēm atsauksmēm: “[..] autors, šķiet, no sirds izpriecājas rotaļās ar reliģiskiem un mitoloģiskiem motīviem, pie viena šo to sagudrodams klāt. Iespaids uz lasītāju ir satricinošs – kamēr tas attopas, kādā pasaulē īsti nonācis, viņš jau ir romāna savaldzināts un pa lāgiem arī pats ir pārliecināts par dažādu mītisko būtņu esamību.” Man atslēgas vārds bija mitoloģija (man radies iespaids, ka lietuviešiem kaut kā sanāk tās spēles ar savu mitoloģiju, vismaz, Kotrīnai Zīlei noteikti). Tādas klasiskas anotācijas (kurā var nojaust saturu, tādā, par ko ir grāmata, līmenī) šai grāmatai nemaz nav, iespējams, to nemaz nevar uzrakstīt.

Vai šim darbam ir kāds saturisks ietvars? Ir, ir. Gabriels Aušauts ierodas kādā vecā muižā, lai, šķiet, pavadītu kādu laiku atstatus no pasaules, varbūt, lai dziedētu rētas pēc brāļa nāves (īstenībā jau autors pat nepasaka, kādā nolūkā Gabriels ir devies prom no pilsētas burzmas). Tā ir vieta pie ezera, kur mājas saimnieces noteikums ir nekādi telefoni un modernās tehnoloģijas (zvanīt var iet uz netālu esošā miesta pastu). Nedaudz noslēpumaina, valdzinoša saimniece, ar balsi, kas ir kā “purpura bura ar tumšzaļu apmalojumu“, dārznieks, sens kā mūžīgais žīds, muižas kalpone Juta – kā kaziņa šiverīga meitene, kas dzied Dāvida psalmus, ēzelītis Rons, daži kaimiņi un viesi. Nekas tāds jau nenotiek, un notiek visu laiku.

Tīrais negals. kur viņš nonācis? Kaut kāda 18.gadsimta atmosfēra, kur nav gandrīz nekādu modernās pasaules pēdu, kur tu negaidīti pamani, ka pastāv ūdens un migla, koks un zāle, kur neviens, šķiet, nesteidza, neinteresējas par politiskiem skandāliem un avīžu kašķiem, lepni nedemonstrē 21.gadsimta ironijas zobiņus, normālā balsī sarunājas par glezniecību, ilgām pēc varoņiem, Dāvida psalmiem, savu ticību, spēju tīksmināties, it kā tās būtu cilvēkam iedzimtās tēmas; šķiet, visbanālākie, mūsdienu leksikā līdz jēlumam novazātie vārdi – “cildenums”, “cieņa”, “jūtas”, “cerība”, “mīļš siluets” – šajā vidē grūti aptveramā veidā spēj nevis izklausīties pēc lētas TV dziesmiņas, bet iemantot ļoti vienkāršu jēgu, kas nopurinājusi nost civilizācijas putekļus un banalitātes garozu.

Kā lasītāju parasto, mani uz priekšu virzīja noslēpums un noslēpumainība. Kā lasītāju, kurš parastajā grib, lai viņu pārsteidz, mani ievilka neparastais un škietamie slāņi un zemteksti (Protams, mani nomoka un nedaudz kremt tā sajūta, cik es esmu vēl nezinoša daudzās pasaules kultūrvēsturiskās atsaucēs, un lasot mocījos ar sajūtu, vai tas man būtu bijis jāatpazīst, vai arī tā ir tīrā autora fantāzija.). Jūda un Ješua, nebūtnes un nenģeļi, nevainīgā māte Marija un Marija Magdalēna, kaut kas no ebrejiem, kaut kas no Austrumiem – ar to visu Donands Kajoks spēlējas tik viegli, ka aizrauj nemanot. Man radās vēlēšanās viņu nosaukt par lietuviešu Kivirehku.

– Parasti cilvēks pielaiž sev klāt ne vairāk par desmit nebūtnēm un tad ar viņu domām arī runā.
[..]
– Vēl ir sārtie zilonīši. Par viņu vairošanās īpatnībām var palasīt slepenajā Liu Gu traktātā “Tāpat kā tolaik”. Reizēm uzrodas zirnekļķērsts – tas tāds pamuļķis, ņemas pa purva akačiem… Pavasarī bija ieklīdis arī bariņš gurduļu, tak es viņus aprāju, un šie aiztipināja prom kā zaldātiņi, galvas nokārusī, – vecis apmierināti nogruģināja. – Uzklīst arī Melnais Laivinieks, visbiežāk pa vasaras svētkiem, bet grāfs Ardievu dzīvo pavisam netālu, iegoznī, tāpat kā Čaklais Sūddarbis… Bet, rau, tādaliņas un piesteļi – tie jau vairojas dučiem un nemierīgi šaudās gar ausīm…

Lai arī mani kaitina apzīmējums, ko ik pa laikam kāds mēdz lietot, lai norādītu, ka grāmata nav bijusi tukša laika pavadīšana – “grāmata, kas liek domāt”, tomēr jāsaka, ka šis Kajoka darbs man tiešām visu laiku lika domāt un – domāt pēc izlasīšanas, lai savilktu to visu kopā vismaz savām vajadzībām. Atmetot visas trakulības, man šorīt gribējās teikt, ka “Ezers u.c.” tomēr ir par Mīlestību, gan nevainīgu, gan kaislīgu, par paliekošu mīlestību. Un vēl nedaudz (vai arī nemitīgi) par Laiku un tā ritējumu.

– Še, ņem. Noderēs saimniecībā. – Gabrielam šķita, ka vecis skāņi pasmīn – Kad pārstāsi steigties.
Tā bija zaļa klade. Vāki mazliet sagrubuļojušies no mitruma.
– Es arī tāpat nekur nesteidzos. – Gabriels paņēma kladi. – Laika man ir vairāk nekā vajadzīgs.
– Varbūt. Jo tu nezini, cik daudz un priekš kam tev to vajag. Tāpēc tavs laiks ir slimīgs, tāds, kurš neprot ne pienācīgi pajautāt, ne pareizi gaidīt.

Grāmatā it kā nekas tāds jau nenotiek, bet notikumos autors ieliek savu interpretāciju vai redzējumu. Lai arī esmu krietni attālinājusies no baznīcas, man patika Jūdas un Jēzus, ticības un īstena mācekļa vēstījums. Es, tāpat kā Gabriels, nesapratu Jutas nenģelus (no vienas puses ‘ne eņģeļi”, no otras – nez’ kādēļ man ienāca prātā 7 nāves grēki), bet izbaudīju ar visām maņām nebūtnes. Gurduļi, klušņi, čaklie sūddarbji, dzebuki, lietūni, trejausu ceļkāji, sārtie zilonīši u.c. matērijas, enerģijas, skaņas, aromāti.. Ak, Dace Meiere! Kā Tu to dabūji gatavu tik latviski?!

Manas domas varētu ilgi un dikti riņķot ar “Ezeru u.c.”. Ik pa laikam ir aiz kā aizķerties. Nebūtņu enciklopēdija zaļajā kladē vien rosina uz pārdomām par spriedumiem (piemēram, “Neskaidrība ir vienīgā vērtība, kas neizkropļo reliatātes aprises.“). Sen nebiju tik uzmanīgi lasījusi (un vienalga, kaut ko ik pa laikam palaidu garām). Valodas un teksta baudījums. Saturiski tāds kaleidoskops, ka katrs var atrast savu krāsu un pie tās turēties kā pie vilnas pavediena, adot zeķes (murr, tur ir tik burvīgs iestarpinājums par zeķēm zirnekļķērstiem).

[..] viņa it kā starp citu pajautāja, kādēļ, pēc Gabriela domām, šais laikos tik reti gadās literāri darbi, kurus varētu lasīt ar tādu pašu aizrautību kā bērnībā [..]
– Varbūt, tāpēc, – Gabriels nolēma pieņemt spēles noteikumus, – ka bērnībā mūs interesē tikai varoņi. Vēlāk iegūstam citādu pieredzi, varoņus nomaina personāži, domātāji, citiem vārdiem sakot, visādu paveidu hamleti. Viņi pievēršas patiešām svarīgām problēmām, reizēm saskata visdramatiskākos pasaules aspektus, taču aizvien retāk rodas vēlme ar viņiem identificēties. Viņi nav varoņi. Mūsu attiecības ar literāru tekstu kļūst sarežģītas, komplicētas. Varoņu ēra beidzas, sākas šaubu, izziņas, analīzes, centienu saprast periods. Un tekstus lielākoties lasām ar pavisam citu motivāciju nekā bērnībā…

2013.gadā Donalds Kajoks saņēma Baltijas asamblejas balvu par šo romānu un arī par dzejoļu krājumu “Kurlajam ēzelītim”, par ko Jānis Elsbergs raksts, ka tas (iespējams) netieši ir poētisks komentārs romānam. Žēl, ka ieskatam 2021.gada žurnālā Domuzīme ir tikai pār’s dzejoļi (https://www.literatura.lv/lasitava/domuzime-5-2021), tagad man gribētos vairāk. Nu labi, ja nevar dabūt ‘vairāk’, tad pietiekami izzinoši un rosinoši ir arī grāmatas priekšvārds un pēcvārds Jāņa Elsberga un Ilmāra Zvirgzda vārdiem.

Grāmatu izdevusi Latvijas Rakstnieku savienība sērijā “‘Jaunā klasika. Baltijas Asamblejas balvas laureātu darbi”. Būdama iespaidota, sāku apdomāt, vai neiepazīties arī ar pārējiem izdevumiem. Savukārt par šo man gribas balsot ar visām četrām ekstremitātēm, lai tas iegūst LALILAGAS balvu kā labākais tulkojums. Dace Meiere, šķiet, ir padarījusi neiespējamo par iespējamu!