Tu, cilvēks, vari putām uz lūpām apgalvot, ka reklāma tevi neietekmē, bet nevari izvairīties no tā, ka smadzenes kaut ko tomēr pieglabā no dzirdētā vai redzētā kādai nebaltai dienai. Pieglabā, tev neprasot. Ja nu noderēs.
Tā arī sanāca ar Gunti Tāleru. Facebookā kādā no grāmatnieku grupām ik pa laikam atskanēja- Tālers, Tālers. Tālers, Tālers. It kā par daudz tās skandēšanas, tā izraisot pat pretestību, bet pietiekami, lai atcerētos uzvārdu. Tad vēl savu lomu nospēlēja asociācijas. Tās asociācijas vispār ir tādas dīvainas, nemateriālas būtnes, kas atnāk, atļauju neprasot, un cilvēka prātā izspēlē savas spēles, pēc saviem noteikumiem. Kaut kad redzēju Zvaigzne ABC izdoto Gunta Tālera “Pēdējais klients”, bet smadzenes nospieda vīzijas slēdzi uz pirms vairākiem gadiem ņemtu cita autora debijas detektīvromānu. Vizuāli līdzīgi vāki (teksta izvietojums, toņu gamma). To pirmo grāmatu biju izbrāķējusi jau pēc dažām lappusēm, un tā nu neapzināti bija palicis vizuālais kopā ar nelasāmu darbu. Tāpēc slavas dziesmas par “Pēdējo klientu” nespēja izlauzties cauri asociācijām.
Bet uzvārdu smadzenes bija pieglabājušas un, kad bibliotēkas īpašajā plauktā, atkal acu augstumā, ieraudzīju šādu salikumu – Guntis Tālers, melnsarkans grāmatas vāks, veļu laika stāsti -, tad gan nolēmu paskatīties, kas tur ar to Tāleru tāds ir.
Un labi ka tā! Man tagad, pēc nu jau četru grāmatu izlasīšanas, ir savs favorīts, t.i., autors, kura grāmatas var ņemt pat nelasot anotāciju, jo būs labi. Būs laba valoda apvienojumā ar raitu stāstījumu. Būs līdz detaļām (bet nepārspīlējot) radīta vides sajūta (vai nu tā ir mazpilsēta, vai nepieradināts Kurzemes mežs), dzīvelīgi tēli. Vienvārdsakot, latviešu mazpilsētas omulīgais detektīvromāns.
Lūk šādā secībā pie manis atnāca Gunta Tālera grāmatas, un, lūk, par katru man bija ko teikt goodreads.com, liekot atsauksmi. Par spīti tam, ka katrā, šķiet, biju atradusi, par ko piekasīties, man patika.
Nemierīgās dvēseles
Nez’, kurš to ir izdomājis, ka veļu laika stāsti būtu piemēroti veļu laikam.
Starp Ziemassvētkiem un Jaungadu ir pats labums, īpaši, ja stāstos darbība notiek siltākos gadalaikos. Jutos ziemas pasargāta. Bet uz Kurzemes mežiem un purviem kādu laiku braukt nevēlēšos.
Autoram ir sanācis labā valodā un raitā stāstījumā literāri interpretēt gan bijušus notikumus, gan teikas, un panākt to neomulības (vismaz) un spocības sajūtu, kas piestāv veļu laikam.
Vienīgais – es būtu nedaudz paīsinājusi, manuprāt, nevajadzīgos paskaidrojumus par Lidijas smagajiem darbiem (laukos un fermā). Tad stāsts “Vārti” būtu pašā labumā.
Pēdējais klients
Pārsteidzoši labi!
Man kā detektīvu mīļotājai pēdējā laikā sāka šķist, ka paēdušai pelei milti rūgti – tas nepatīk un šis nepatīk, tāpēc neloloju nekādas ilūzijas. Un labi, ka tā.
Ik pa laikam kaut kur uzpeldēja labas atsauksmes par Gunta Tālera darbiem, bet kaut kā iemanījos tās ignorēt (galu galā, vienam meita, otram – kleita). Tad Ziemassvētku laikā bibliotēkas plauktā paņēmu autora “Nemierīgās dvēseles” (par kurām pat nebiju dzirdējusi, un tas nebija detektīvromāns) un atklāju, ka autors patīkami (nu, tur gan bija arī pa kādai visnotaļ biedējošai ainai) un raiti raksta. Tad nu biju gatava noprovēt arī viņa debijas romānu “Pēdējais klients”.
Kas mani parasti biedē latviešu detektīvromānos un kāpēc tos tikpat kā nelasu – Latvija ir maza un vietas vai vides atpazīstamība man traucē, kā arī nāk prātā ķecerīgas domas – vai tad tā var būt. Bet Guntim Tāleram kaut kā ir izdevies no tā visa izvairīties. Lasot jau zināju, kurā pilsētā un apkārtnē viss norisinās un, ziniet, man patika tā pilsēta.
Ja par sižetu – ļoti raits (pie tam, vienlaicīgi gan bez liekvārdības, gan ar tēlainu bagātīgu valodu), tā ka neatslābsti ne mirkli pat nojaušot, kurš ir vainīgais. Bija interesanti, kāda tad ir pārējo loma, un arī pati izmeklēšana.
Starp citu, lai arī detektīvi man patīk to intrigas un loģikas dēļ (bez visādām iracionālām izpausmēm), tomēr šoreiz jāsaka, ka nedaudz paranormālu spēju piešķiršana vienam privātdetektīvu komandas loceklim, Marijai, ir veiksmīgs risinājums, tādejādi atbrīvojot autoru no nepieciešamības izdomāt vai nu kādas apstākļu sakritības vai veselu darbību kopumu, lai kaut ko atklātu. Pie tam, autors nepārspīlē ar Marijas spējām un tā saglabājas dabiskais notikumu plūdums.
Lielisks vakara romāns (vismaz, man).
Grēksūdzes noslēpums
Kā vakara romānam visas 5 zvaigznes.
Tik raiti lasās! Laba valoda, tēli dabiski, vide lieliski aprakstīta, nemanāmi aug spriedze.
Kā detektīvromānam 3 zvaigznes. Tas viss jau ir bijis (žanra mīļotājiem pazīstami un atkožami).
Un atkal atgriežos pie iepriekšējām 5 zvaigznēm. To, kas jau ir bijis uzrakstīts dažādās variācijās, ir jāmāk vēlreiz pasniegt tā, lai lasi un slīgsti labsajūtā.
Tāpēc vidējais aritmētiskais – stabilas 4 zvaigznes.
Varbūt Tālers varētu radīt latviešu alternatīvu Čestertona tēvam Braunam? Es nesūdzētos. 😉
P.s. zinu, ka par gaumi nestrīdas, bet grāmatas vāks gan ir briesmīgs.
Monstra rotaļu laukums
Neklausieties uz maniem vārdiem, vienkārši lasiet Tāleru!
Pēc trim citām Gunta Tālera grāmatām, šo, būdama pie pilnas apziņas un ļoti motivēta izklaidēties, nopirku, nevis gaidīju, kad parādīsies bibliotēkā.
Ko lai saka?
Guntim esmu gatava piedot smieklīgo galvenās varones vārda, uzvārda salikumu – Henija Pelīte (pēc PMLP datiem Latvijā ir tikai viena Henija). Sākumā ķiķināju, pēc tam vairs nepievērsu uzmanību.
Par spīti tam, ka:
– kaitinoši bieži atkārtojās Pelītes graužamie (rieksti & līdzīgi);
– man pietrūka slepkavas motīva (jo īpaši, ja slepkavība tomēr tiek rūpīgi sagatavota);
– šķiet, bija drusku par daudz atpazīstamu, nezinu, kā nosaukt, detaļu vai paņēmienu vienkopus, kas atseviški ir labi strādājuši kādos citos detektīvromānos. Bet zinu, ka skeletā neko jaunu izdomāt nevar, to var tikai veiksmīgi vai neveiksmīgi apaudzēt ar miesu. Pēc manām sajūtām, šīm skeletam bija par daudz kaulu, bet miesa gan laba.
Tātad, par spīti iepriekšteiktajam, bija patiesi labs omulīgais detektīvromāns ar izteiksmīgiem un vienlaikus pilnīgi dabiskiem tēliem un intrigu. Un, lai vai kur Tālers ir meistars, bet mazpilsētas vides aprakstos viņš ir lielisks. Es redzēju to māju, tās aizaugušās taciņas un krūmājus aiz žoga.
________________
Un autoram ir arī pašam sava lapa, kur var ne tikai uzmest aci vienkopus viņa grāmatām, bet arī palasīt intervijas. Starp citu, vienā no tām viņš saka, ka viņam licies – “uzrakstīt kanoniem atbilstošu detektīvromānu ir teju vai neiespējamā misija”.
Laikam tomēr iespējama gan. 😉
Lili lasa un raksta 