Ja nebūtu kāda Kristīnes Želves ieraksta Twiterī par prieku, kas radies no novērojuma, kā Jāņa Rozes grāmatnīcā plok kaudzītes grāmatām- Krisa Krausa “Es mīlu Diku” un Danilo Kišs “Mirušo enciklopēdija”, pēdējo nemaz nebūtu pamanījusi.
Vēsturi raksta uzvarētāji. Leģendas izdomā pūlis. Literāti fantazē. Drošticama ir vienīgi nāve.
Dienvidslāvijā dzimušā Danilo Kiša Orbītas izdotais stāstu krājums “Mirušo enciklopēdija” man bija literārs un intelektuāls piedzīvojums. Divi vienā. Kas to būtu domājis, ka vispirms ir nedaudz jāpastiepjas līdz autora zināšanu līmenim, un tikai pēc tam vari viņa stāstus lasīt ar sapratni. Ar sirdi te ir stipri par maz. Ar sirdi var priecāties par valodu. Raita, inteliģenta, bagātīga. Savs nopelns te, protams, ir arī Arvja Vigula tulkojumam.
Danilo Kiša stasti ir paraugdemonstrējums tam, lai tu, cilvēks, apjaustu, cik virspusējas ir tavas zināšanas (tas tā maigi teikts, dažās lietās man vispār būtu jāatzīstas nezināšanā). Ja tev ir svešs gnosticisms vai no Korāna nākusī Leģenda par Efesas septiņiem gulētājiem, par “Cionas gudro protokoliem’ esi tikai dzirdējis pa ausu galam, tad, pirms ķerties pie stāstiem, laikam ir vērts atšķirt 203.lappusi un izlasīt autora “Post Scriptum” vai tulkotāja pēcvārdu. Tā kā es to neizdarīju, tad vispirms nedaudz mulsu, lasot pirmo stāstu “Sīmanis Mags”. Mulsu, jo domāju par autora uzdrīkstēšanos tā runāt par kristietību (lai arī esmu mazticīga, katoļu baznīcai tomēr ir izdevies iedzīt manī kaut kādus rāmjus). Pēc tam izrādījās, ka ne jau autors uzdrīkstējies, bet gnostiķi jau kādā 1.gadsimtā.
“Darbi paši par sevi nav labi vai slikti,” teica Sīmanis. “Morāli nosaka cilvēki, nevis Dievs.”
Tāpat nelāgas aizdomas, ka es atkal kaut ko nezinu, man radās, lasot stāstu “Karaļu un ģeķu grāmata”. Autors tik ļoti balansē uz dokumentālas esejas robežas, ka nevari saprast, kas ir īsts un kas – izdomāts. To tiešām varētu saukt par intelektuālu un literāru piedzīvojumu.
Krājumā ietvertie 9 stāsti ir tik neviendabīgi gan prāta kairinājuma ziņā, gan lasāmbaudas ziņā. Stāsti – intepretācijas. Īstenībā jau var arī likties mierā ar prāta vingrinājumiem un izbaudīt stāstījumu.
Mani favorīti, ko lasīju lēnām, izbaudot tekstu, bija titulstāsts “Mirušo enciklopēdija” un krājumu noslēdzošais – “Sarkanas pastmarkas ar Ļeņina ģīmetni”. Pirmais man sajūtu līmenī sasaucās ar Pereka “Dzīve lietošanas pamācība” – parasta cilvēka dzīves sīkumu un lielumu uzskaitījums, bet nevar atrauties no to virknējuma, un noslēgumā emocionāls trieciens.
Mirušo grāmatai vēsture ir cilvēku likteņu summa, gaistošu notikumu kopums. Tajā iemūžināta katra rīcība, katra doma, katra darbīgā elpa, katra auguma atzīme, kas ierakstīta reģistrā, katra lāpsta, kas novākusi dubļus, katra kustība, kas izcēlusi ķieģeli no gruvešiem.
Savukārt stāstā “Sarkanas pastmarkas ar Ļeņina ģīmetni” kopā ar autoru var spēlēties (biju uzrakstījusi ‘rotaļāties’, bet nav tur bērnišķīgu rotaļu) ar dzejas rindu analīzi un dzejnieka līdzbiedres atmiņām. Kišs “Post Scriptum” raksta, ka tas viss ir tikai autora fantāzija, bet es noticēju.
Man bija divdesmit trīs… Taču es te neesmu svarīga, man šeit nav gluži nekādas nozīmes, tāpēc atgriezīsimies pie Mendela Osipoviča. Šī paša cikla dzejolī “Atklāsme” “kanibāliskās zvaigznes” tāpat nav vis nekādas “ar izcelsmi un trimdu saistītas zemapziņas bailes” vai “murgaina sapņa transpozīcijas”, vai vēl jo mazāk nez kādi “totēmi”; tas vienkārši ir divu tēlu saplūdinājums: todien Mendels Osipovičs bijs populārzinātniskā žurnālā izlasījis, ka pastāv tā dēvētās kanibāliskās zvaigznes, zvaigžņu kanibālisms, astronomiskas parādība, kad dubultas un ļoti tuvas zvaigznes [..] aprij viena otru tālos miglājos kaut kur otrpus Piena ceļam. Tas bija pirmais iedvesmas avots, otrs bija mūsu sastapšanās. Un divi notikumi saplūda vienā tēlā.
Izmēros necilā Orbītas izdotā Danilo Kiša “Mirušo enciklopēdija” man ir kļuvusi par vienu no noņurcītākajām grāmatām, kas nonākusi man rokās.
Izmēros necila, dzīvespriecīgi košu vāku par nāves klātesamību. Man pēdējos gados ir izveidojusies vājība uz Austrumeiropas literatūru, cik nu ir pieejami tulkojumi (kaut ko jau palaižu arī garām), tāpēc Dienvidslāvijas izcelsmes autoru nevarēju nepamēģināt. Tad nu vēlreiz atkārtošos – man tas bija literārs un intelektuāls piedzīvojums. Iesaku katram, kas vēlas paplašināt savus apvāršņus (pat ja kāds pēc mana ieteikuma spļaudīsies). Noslēgumā no autora “Post Scriptum”:
Visus stāstus šajā grāmatā lielākā vai mazākā mērā iezīmē tēma, ko es dēvētu par metafizisku: viena no literatūras apsēstībām kopš dziesmas par Gilgamešu ir nāves jautājums. Ja vārdam “dīvāns” nepiemistu gaišākas krāsas un priecīgāki toņi, šim krājumam varētu likt apakšvirsrakstu “Rietumaustrumu dīvāns” ar skaidri ironisku un parodisku pieskaņu.
Lili lasa un raksta 