Dienasgrāmata

Ne dienu bez rindiņas …

14.maijs	Nedēļas nogale bez izlasītas rindiņas. Kā to dabūt gatavu? Muzeju nakts ietvaros aizbraukt prom no Rīgas burzmas uz Talsiem, kur Latvijas lauksaimniecības muzejs varētu izgriezt pogas Motormuzejam. Toties māmiņdienā mammai jāļaujas savas azartam – drifta sezonas atklāšana Biķernieku trasē.
11.maijs	Danilo Kišs “Mirušo enciklopēdija” -literārs un intelektuāls piedzīvojums.
5.maijs	Ne dienu bez rindiņas … nav mans formāts. Paskrullēju uz leju, ha, es atkārtojos, jau vismaz vienreiz rakstīju par ne-savu formātu. Galvā jau teikumi virpuļo, bet neļaujas pierakstīt. Pa šo visu esmu nedaudz sagurusi no Krausas “Es mīlu Diku” un gūt apmierinājumu no klasiska detektīva Noihausas izpildījumā.
19.aprīlis	Ilgi gaidīju, kad bibliotēkā pienāks mana rinda uz Daniela Koula “Atdarinātājs”. Labi, ka gaidīju, nevis kādā acumirkļa vājumā nopirku. Trilleru (to, kuri nav psiholoģiskie trilleri) ēra man ir noieta. Es negribu zināt, kurš ir sliktais, un lasīt, KĀ viņu ķer. Šoreiz, piedevām, man nebija humora izjūtas un vietā, kur, šķiet, vajadzētu smieties, krita uz nerviem. Tāpat kā polistam, šķiet, neadekvāta izmeklēšana (lasi, stulba pašdaarbība). Otrdien paņēmu, ceturtdien grāmata ceļo atpakaļ uz bibliotēku.
18.aprīlis	Ik pa laikam, lasot leišus vai igauņus, domāju, kāpēc viņiem sanāk tik labi (valodnieciski un saturiski), bet neesmu tādā sajūsmā par latviešu literatūru (ok, ne visu). Varbūt to valodniecisko smeķi dod mūsu tulkotāji un oriģinālā ir tāpat kā man ar pašmāju darbiem?
10.aprīlis	‘Ne dienu bez rindiņas’ tomēr nav mans formāts. Savā galvā jau kaut ko domāju, bet … ne tā, lai pierakstītu. Panīkuma un slinkuma mikslis. Pie tam, brīžiem šķiet, ka tikko ķeršos pie pierakstīšanas, pazaudēšu to pašu mazumiņu haotisko domugalu. Esot tāds posttraumatiskais sindroms, bet man laikam ir poststresa sindroms. Tāds tukšs laika ritējums. Vajag nedaudz izrauties no nekā negribēšanas un vienlaicīgi kaut kā aizrautīga meklējumu sajūtas. Kaut kā nesanāk. Pati sev labāk patīku, kad esmu dusmīga. Tad var kādu skarbo, brutālo gabalu izraut. Kaut ko aberkombijveidīgu. Bet ko darīt, ja esi tāds plakans? Izskatās, ka detektīvi un trilleri īsti nelīdz. Rīt ir grāmatu klubs. Galīgi nejūtos gatava. Bet varbūt tur iešūpošos.
1.aprīlis	Man patīk tiesības nelasīt. Tiesības izvēlēties, ko lasīt. 12 darba dienu nedēļa ir atstājusi savus nospiedumus (īpaši, ja nedēļas nogalē ir bijis 50:50 stress un darbs). Es nevaru nelasīt. Tā man tāda dabiska vajadzība. Gandrīz vai varētu teikt, Maslova piramīdas viens no pamatiem. Pamatvajadzība. Toties – ko lasīt, tā jau ir izvirtīgā piramīdas virsotne. Tajā iekļuva Išiguro “Kad mēs bijām bāreņi”. Diemžēl Sofijas Šovo “Sapnī ar Botičelli” neizturēja sajūtu konkurenci. Es nevarēju saslēgties, manas domas klīda kaut kur prom. Tāpat arī Kšella Vesto “Nedienas, kam Gaura vārdā” . Vakar, atslābusi brīvdienu gaidās, nolēmu ieskatīties Airisas Merdokas “Zaļajā bruņiniekā” (pieplusojot savtīgo nolūku, iekļauties grāmatu kluba tēmā ‘grāmatas, kas trīs gadus stāvējusi plauktā’). Jocīgi, tā iedarbojās nomierinoši. Varbūt tāpēc, ka tur nekas tāds nenotiek. Toties tēli tiek aprakstīti ļoti rūpīgi. It kā 20.gadsimts, bet velk uz Viktorijas laika sajūtām.
19.marts	Vienu lietu es esmu sapratusi. Jau sen. Grāmatas atsauksme ir jāraksta uzreiz pēc izlasīšanas. Vai gandrīz uzreiz (piemēram, kad esi pārgulējis ar sajūtām un domām). Uzrakstīt un tikai tad ķerties pie nākamās grāmatas. Ok, izņēmums ir kāda emocijas neraisoša starpgrāmata. Bet vai tad es daru to? Nē taču! Joprojām nēsājos kā vista ar neizdētu olu ar Jana Ņemeca “Gaismas vēsturi”. Par daudz man tur sarakstīts un joprojām nav ierakstīts par teksta apgabaliem, kas sajūsmināja. Tikmēr esmu glābusies Dženisinas “Piektajā gadalaikā”, un pat ļoti ātri par to uzrakstījusi. Kaut kā tā.
13.marts	Ak, tu mana, nedaudz postā aizlaistā dienasgrāmata. Mana atmata. C19. Nedaudz Morkūna “Ceļinieku staciju”. Daudz Džemisinas “Piektā gadalaika”.
4.marts	Ak vai, tai lāga dvēselei, kas mani apgādāja ar Grāmatu izstādes dalībnieka karti. Tā manī atmodināja īstus dēmonus. Grāmatu alkatības dēmonus. Vakardienas kaudzīte no grāmatu maiņas punkta pamudināja mani nākt atkal šodien. Tikai uz maiņas punktu. Un man ir vēl viena kaudzīte. Šodienas putenis mani iedvesmoja pabeigt rakstu par saknēm. Āfrika – Latgale. Bet ir ķecerīga doma aprakstīt arī grāmatu dēmonus.
28.februāris	Kad es uzrakstīšu par savām saknēm? Dzīvoju ekselī un telefoncentrālē.
26.februāris	ar kū voguls atsašķir nu vabaļis i kur beja pruots radeit tik daudzi volūdu ka niu nava nivīnys (Marija Dzeisla “vysta smierts”)
25.februāris	Izbrāķēju Dimanta “Latvijas prese 200 gados”, atdevu atpakaļ bibliotēkā (naivā, aizmirsu, ka viņš nav vēsturnieks, bet mediju balss). Toties man ir “Mātes Sibīrijā” un Valtera un Rapas 2002,gadā izdotā Žana Nolī “Piafa”. Un trāpījās viens ķēriens – Gunta Tālera “Grēksūdzes noslēpums”. Vāks ir baiss, bet saturs labs. Viņš māk uzturēt intrigu un vidi. Un vēl es tinos ap savām saknēm. Un te jāpateicas Jā Dšasī “Mājupiešanai”. Emocionāli pievēršos latgaliskajam. Ceru noķert to īsto toni un vibrāciju, lai uzrakstītu blogā. Par Anneles Slišānes “Tuoroga stostim” un tagad vēl lidinos virs Marijas Dzeislas “vysta smierts”.
22.februāris	Ko es varētu iekārot no RCB pēdējā mēneša jaunieguvumiem? Škirstīju katalogu. – Pamanīju: Dimants, Ainārs Latvijas prese 200 gados: no ”Latviešu Avīzēm” līdz digitālo mediju laikmetam, Rīga : Latvijas Mediji, 2022. – Pie Tālera “Grēksūdzes noslēpums” arī nebūtu par skādi tikt. Šīs ir kataloģizācijā visās filiālēs. – Bet šo gan nāksies medīt uz ātrumu, jo tikai RCB: Kouls, Daniels Atdarinātājs Rīga : Zvaigzne ABC, 2023. Nu nepirkšu es krimiķi pa bargu naudu! – Arī tikai RCB, bet cerams, ka nebūs ļoti iekārots (nebūs konkurences): Pereks, Žoržs Cilvēks, kas guļ, [Rīga] : Omnia mea, 2022.  Bet varbūt vienkārši nopirkšu Grāmatu izstādē. – Nezinu, vai gribu pirkt, vai tomēr gaidīt, kad būs pieejama. Arī tikai 1 eksemplārs RCB: Šovo, Sofija Sapnī ar Botičelli, [Rīga] : Aminori, 2022.
21.februāris	Ņemecs “Gaismas vēsture”. Kur es biju agrāk?! Tik interesanti par fotogrāfiju. Gaismas pierakstīšana. Vakar izbaudīju pār’s lappuses par gleznu analīzi no fotogrāfa skata (kompozīcija). Bija tā, ka sagribējās pašai paskatīties uz slaveniem darbiem no kompozīcijas un cilvēka atveidošanas puses. Un, jā, tas ir romāns! Tā nav mācību grāmata.
18.februāris	Jā Džasī “Mājupceļa” iespaidota arī es sāku savu mājupceļu pie saknēm, pie tā, ko var sajust tikai latgaliski. Annele Slišāne “Tuoroga stuosti”.
15.februāris	Vakar Kristīne, var teikt, burtiski iespieda man rokās Agnese Rutkēviča eseju grāmatu “Skumjais laikmets”. Vispirms intereses pēc pašķīru, pat palasīju, bet negribēju ņemt, jo … baidījos iespaidoties. Padevu atpakaļ Kristīnei. Viņa nepadevās, atšķīra vienu eseju un atkal sniedza man grāmatu. Izlasīju. Pēc tam izlasīju pa gabaliņam no vēl kādām piecām. Nu ļoti tuvu pēc sajūtām. Joprojām bail iespaidoties. Bet grāmatu vairs nesniedzu atpakaļ Kristīnei. Nez’, kādēļ “Skumjais laikmets” nav Latvijas Literatūras gada balvai pirmajā kārtā izvirzīto darbu sarakstā.?
14.februāris	gr.kl. Totāls Vāks.
13.februāris	“Mājupiešana” man kaut kā smagnēji iet. Lasu, lai izzinātu, bet svešu kultūru ir tik grūti aptvert. Mēs nekad nedomāsim tā kā viņi, un viņi tā kā mēs. Divas pasaules uztveres, kam katrai savas saknes apakšā.
11.februāris	Nu ko, pār’s dienas starpā un izlasīta viena grāmata. Rakstīts gan nav nekas. Šodien atklāju sev Lielvārdes pilsdrupas. Es tikai braucu piemeklēt fonu Indreka Hargla grāmatai “Aptiekārs Melhiors un bendes meita”.
7.februāris	Pēc Tālera “Pēdējā klienta” nevaru palasīt Lubāniņas “Karma atlikumu neizdod” – kaut kā kaitinoši pārspīlētas dažu varoņu attiecības. Pametu. Tālers ir izgriezis pogas. Turpinu Jā Džasi “Mājupiešana”. Man nedaudz pietrūkst viengabalainības. Secīgi stāsti.
6.februāris	Brīvdienas nebija rakstāmās dienas. Lasāmās arī īpaši ne. Vakar pabeidzu Tālera “Pēdējo klientu”. Jāsaka tā, bija necerēti labi. Man gan priekšstats bija radies jau no viņa vēlāk izdotas grāmatas “Nemierīgās dvēseles”, bet kā detektīvu mīļotājai, kurai pēdējā laikā, gluži kā paēdušai pelei, milti rūgti, uz vispārējā detektīvu fona labsajūta saglabājās no sākuma līdz beigām. Tāds viegli lasāms.
3.februāris	Dažas dienas ir pazudušas nebūtībā. Šodien ložņāju RCB labumu meklējumos. Lūk, kas drīz gaidāms plauktos: Indreks Hargla “Aptiekārs Melhiors un bendes meita ” – kataloģizācijā, visās filiālēs. Saulītes “Elegantā Rīga” 5 filiālēs, Kinnunena “Nožēlu neizteica” gan ir tikai RCB. Žēl, cilvēkiem būtu interese. Lūsindas Railijas “Slepkavības Flīthausā” (pamazām jau sāk izsniegt). Pārējais vai nu mani neinteresē vai arī jau ir izlasīts.
31.janvāris	Atkal aizrāvos. Vakar piespiedu sevi pārtraukt lasīt “Dvēseli sviestmaižu kārbiņā” pusdivpadsmitos, šodien atkal ar Liepiņa “Mūzaīku” nosēdēju līdz tiem pašiem pusdivpadsmitiem vakarā (nez’ man šajā pulksteņlaikā kaut kāds stopsignāls iemontēts?). Kāpēc nevar likties mierā drusku ātrāk? Kā pūce jau varētu vēl kādu stundu lasīt, bet kurš rīta agrumā celsies uz darbu?
30.janvāris	Kurš ir malacīC? Es esmu malacīC! Nozagu stundas darba laikam, savācu kopā haotiskās domas un rindkopas un pabeidzu atsauksmi par “Melnspārni”. Nu, vismaz tā man beidzot patika. Un tad nāk ķēpīgā publiskās dzīves daļa. Dalīšanās. Twiterī bija ātri, FB atstāju uz vēlāku, jo gribas padalīties Grāmatnieku grupā, bet tur vajag nedaudz piedomāt pie ‘mērces’. IG gāja salīdzinoši ātri, lai gan jāpiedomā pie teksta koncentrācijas (tas nolāpītais rakstzīmju limits un nekādas iespējas teksta formatēšanai). Bet nu garus gabalus jau laikam neviens nelasa. Nu ja, goodreados arī atsauksme bija jāieliek. Pie reizes beidzot atzīmējos par grāmatiņas “Netikumīgie” izlasīšanu. Divas dienas neko neesmu lasījusi. Ja ātri tikšu galā ar FB, tad jāpadomā, kam pieķerties – vai nu turpināt Liepiņa “Mūzaīku” vai viegli papriecāties par leišu “Dvēseli pusdienu kārbiņā”. Lai gan, pēc “Melnspārņa” beidzot jūtos attīrījusies kaut kam dvēseliskākam. Tikai nezinu, kas tas no mājās pieejamā varētu būt.
29.janvāris	Es šodien nelasu. Mēģinu rakstīt. Grūti man iet, jo, šķiet, nemāku pārvērst vārdos to patikšanu un aizrautību, kas laikusi pēc “Melnspārņa”.
28.janvāris	Kādu pusstundu pēc pusnakts pabeidzu lasīt “Melnspārni”. Tā uzreiz nebija ko teikt par to. Pārgulēju un gribas uzrakstīt. Noslēgums mani iespaidoja un tagad kopsakarā ar to apdomāju iepriekšējo sižetu. Ha, domas man labāk raisās, dzenājot Candy Crash bumbiņas, bet, tikko jāķeras pie rakstīšanas, visas domas pazūd. Laikam vajadzēs pabeigt bloga Atspoguļus un tad jau iedvesmošos no citātiem.
27.janvāris	Sanāca diena bez uzrakstītas rindiņas.
26.janvāris	Šodien laikam būs diena bez rindiņas. Bez izlasītas rindiņas, jo eju uz teātri. Izrādes “Brands” ģenerālmēģinājums Dailes teātrī.
25.janvāris	Tas pats Melnspārnis. Interesanta, tikai uz brīdi pazibējusi doma – dzelmes karaļus (kas karo ar bezvāržiem) taču iepriekš kāds bija uzvarējis un iedzinis dzelmē. Interesanti, vai šī doma (drīzāk, jautājums) tiks kaut kurā brīdī attīstīta?
24.janvāris	Nu, ko. Turpinu Melnspārni. Vienu brīdi pieķēru sevi, ka dalu grāmatu reizinātājos. Domāju par uzbūvi. Par burvjiem, magiem, cilvēkiem parastajiem. Par tēlu grupām – dreļļi, ļaudavas, talanti un vērpēji. Nez’ dārgumiņš ir viens vai arī tādi vairāki, pagaidām nevaru saprast.
23.janvāris	Nogurusi. Dusmīga. Īgna par sapulcēs izcūkāto darba dienu. Nedaudz izlādējos, gatavojot kabaču pankūkas. Trula Candy Crash bumbiņu dzenāšana. Pirms gulētiešanas pārdesmit lappuses “Melnspārņa”. Tur ik pa laikam ir tik labi izteicieni, kā gribēju uzrakstīt un izrakstīt Atspoguļus. Nesanāca. Toties palasīšana iedarbojās nomierinoši.
22.janvāris	Vakar nelasīju neko. Šodien nesamērīgi vieglprātīgi kūpināju naudu benzīnā. Vakarā no visas grāmatu kaudzes izvēlējos Eda Makdonalda “Melnspārni”. Tik ļoti daudz jādomā par to, kas notiek apkārt, ka labāk ir nedomāt. Labāk ir nedomāt, ka esi sasniedzis to vecumu, kad ik pa laikam mirst kāds zināms cilvēks, apmēram vienaudzis (+/- 10 gadi), kaut kā vēl par ātru. Bet “Melnspārnis” labs, dziedinošs savā tumšajā brutālajā fantāzijā

Ne dienu bez rindiņas …

21.janvāris

Tas nekas, ka IG lietotājvārds pieder Humpalas&grāmatas pieder Kristīnei. Man šodien arī bija humapalas un grāmatas no sirds. Ak, vai, divas somas, divas bikses un viens džemperis. Bet ķirsītis uz tortes bija Kotrīnas Zīles “Dvēsele sviestmaižu kārbiņā” pirkums. To ātri izvedu dabā nobildēt. Ok, tas gan bija kompānijā ar divām citām, par kurām gribu nedaudz uzrakstīt bloga Īszīmēs. Netikumīgie Melndzelmji. Uzrakstīju ar’.

20.janvāris	Jau kuro dienu domāju, ka varētu sevi nedaudz disciplinēt un ierakstīt kaut vienu rindu par un ap lasīšanas procesu. Par “ne dienu bez rindiņas” iedvesmojos no Gunta Bereļa “…rakstīt…”. Tad nu daži datumi atpakaļgaitā un redzēs, vai sekos kāds turpinājums. Nu ko, jāpabeidz tas romantiskais romāns ar noslēpumu. Un, ak superīga ziņa no tulkotājas Daces Meieres: Roze jau izdevusi vienu no gaidītajām grāmatām – Kotrīnas Zīles “Dvēsele sviestmaižu kārbiņā”. “Samainītais” patika, tad nu šai arī jābūt labai, lai arī tā ir pusaudžu literatūra.
19.janvāris	Jau trešo vakaru lasu Korinas Bomanes “Mēnessgaismas dārzu”
18.janvāris	Neesmu romantisko romānu lasītāja, tāpēc ar zināmām bažām ņēmos turpināt “Menessgaismas dārzu”. Šovakar ir tīri spirgts gara stāvoklis, tāpēc nezināju, vai pēkšņi neieslēgsies sarkanā lampiņa – “kaitina”. Dīvainā kārtā, nē. Ir gana labs noslēpums un attiecību ainām var lekt pāri diagonāli.
17.janvāris	Sajūta, ka ir gan fizisks, gan mentāls sagurums. Pabeidzu Atkinsones pēdējās lappuses, var turpināt Liepiņa “Mūzaīku” vai ķerties klāt no bibliotēkas atnestajai “Piektajai laivai”, vai uzmest skatu citai nelasītai kaudzītei. Bet šķiet, nav spēka domāt. Joka pēc nolēmu iemest aci no bibliotēkas plaukta paķertajā Korinas Bomanes “Mēnessgaismas dārzā.” Vispār jau domāju, ja reiz nezinu, ko gribu, un romantiskie romāni nav manējie, tad droši vien pēc pirmajām pār’s lappusēm jutīšos aizlaitināta un varēšu mierīgi likt nost, lai pēc tam atdodu atpakaļ bibliotēkā. Hmm, dīvaini, ielasījos. Portams, ir standarts – rudi mati mati, zaļas acis, iepazīšanās ar pievilcīgu vīrieti lidmašīnā un pēc tam viņu ceļi krustojas un savijas, vijoles noslēpuma meklējumos. Pozitīvais – mani ieinteresēja, kāds tad Lilijai ir sakars ar divām spožām vijolniecēm un kāpēc pie viņas ir nonākusi zīmīga vijole. Tā ka romantiskā līnijas (līnijas) man netraucēja.
16.janvāris	Izstāvēju rindu RCB uz Monikas Kompaņīkovas grāmatu “Piektā laiva”. Varēju jau kā blogeris paņemt brīveksemplāru Pētergailī, bet kaut kā negribējās, jo zināju, ka uzreiz nelasīšu, pēc tam – nebija īsti pa ceļam, vēl pēc tam – nodomāju, ja neesmu uzreiz, uz karstām pēdām iekārojusi, tad varu pagaidīt, kad būs dabonama bibliotēkā. Bet vēl klāt neķeros. Jāpabeidz Atkinsones “Agrā gaitā es ar suni”. Pusi dienas gūdrīdos medīju atzīmēšanai grāmatas, ko izdevēji plāno šogad izdot tulkotas. Tas pateicoties Aijas Bremšmites rakstam lsm.lv

2023.