Domāju, ar ko sākt, un nevarēju izvēlēties pirmo teikumu. Man bija varianti:
Kur ir, tur rodas.
Vai viegli būt pieaugušajam?
Un ko man tagad ar to darīt?
Īstenībā viss sākās ar Evelinas Dacjūtes grāmatu “Bedre” ar burvīgām Julijas Skudutītes ilustrācijām (protams, Daces Meieres tulkojumā). Tur iekšā bija kartīte ar divu grāmatu attēliem, un mani sāka urdīt jautājums – ko tur dara Dievišķā komēdija?
Pēc tam jau tulkotāja Dace Meiere FB ieviesa nelielu skaidrību ar intrigu: “Šī jau atkal ir no tām skaistajām bērnu grāmatām, ko pieaugušie pērk sev, bērnus izmantojot par aizbildinājumu.” Mans aizbildinājums jau diemžēl ir pāraudzis bērna vecumu, bet tas jau netraucē stiept mājās skaistas grāmatas.
Kas pie manis nonāca?
Daniēles Aristarko “Dievišķā komēdija. Pirmais solis tumsas tītajā mežā” ar piesātinātām (tieši tā man gribas teikt – piesātinātām, nevis vienkārši skaistām, interesantām) Marko Somā ilustrācijām. Iedvesmojusies no Sandras (IG pielasit_sirdi), metos pētīt, nē, ne teksta autoru, bet ilustratoru Marko Somā. Viņam ir neparasti burvīgi darbi, ko var apskatīt viņa lapā. Tiesa gan, mani nepameta un joprojām nepamet sajūta – ko man atgādina viņa zīmējumi Dievišķajai komēdijai?
Vai tā ir grāmata bērniem, nezinu.
Aristarko sāk ar to, kā viņu 9 gadu vecumā ieinteresēja Dantes “Dievišķā komēdija” un kā viņš, bērns būdams, skatījās uz šo darbu. Ilustrācijas un katrā lapā pievienotais pants no “Dievišķās komēdijas” ļoti harmonē ar tekstu un vilināt vilina iepazīties ar oriģinālu. Nez’ kādēļ liekas, ka tam ir jābūt tik pat piesātinātam. Nezinu, vai mūsu deviņgadnieku varētu ieinteresēt šis itāļu un pasaules kultūrvēsturiskais piemineklis, iespējams, viņam drīzāk ko tādu vajadzētu par Pumpura “Lāčplēsi”, bet te ir jautājums – vai kāds bērnībā ar trīsām ir vēris vaļā “Lāčplēsi”, un tik skaisti uzrakstītu par savām sajūtām un eposu?
Lūk, šeit mēs nonākam pie pieaugušajiem. Man tagad vajadzēja pašu Dantes darbu. Paņēmu bibliotēkā 1994.gadā izdoto Valda Bisenieka atdzejojumu, un, ak vai, sapratu, ka nepieveikšu, neiet man ar tiem pantiem tik raiti, un jāatzīst, ka zināšanu bagāža varētu būt bagātīgāka, lai uztvertu “Dievišķās komēdijas” tēlus.
Tad es ķēros pie grāmatām PAR Danti un “Dievišķo komēdiju”.
Tie bija Zentas Mauriņas apcerējumi “Dante tagadnes cilvēka skatījumā”, ļoti patīkamā valodā, un es ar patiesu interesi izlasīju, ko viņa raksta par Elles daļu. Šķiet, pēc viņas izklāsta es varētu mēģināt tomēr pieķerties pašiem pantiem.
Ironiski ir tas, ka lasot Mauriņai par vienu no Elles lokiem, pamanīju epizodi, kas bija palikusi prātā no viena, nezinu pat kur to ierindot, detektīvromāna/ trillera / bestsellera Metjū Pērla “Dantes klubs” (starp citu, bija labs un tāpēc joprojām palicis man plauktā). Tagad, kad esmu kaut ko vairāk palasījusi par Danti un “Dievišķo komēdiju, šķiet, varētu pārlasīt arī šo izklaidējošā žanra darbu – noteikti citām acīm skatītos, kā viņi mēģina atšifrēt noziegumus, kas tematiski sakņojas Dantes darbos.
Kopā ar Zentas Mauriņas apcerējumiem bibliotēkā biju paņēmusi arī LU Akadēmiskā apgāda rakstu krājumu “Dante un “Dievišķā komēdija”. Pēc 700 gadiem”. Tā kā biju sākusi mocīties ar jautājumu, vai man padomjlaikos skolā mācīja par Danti (pirmā doma bija par lasīšanu, bet to es atmetu, jo Bisenieka atdzejojums iznāca krietni pēc maniem skolas gadiem), tad LNB ekspertes Astras Šmites raksts “Kā Dante nonāca līdz latviešu lasītājiem” bija tieši laikā. Ko es varu teikt – tikai tagad liekas “Kā var nezināt Danti?”, bet vienmēr tā nav bijis.
Nu, lūk!
Kā tad tur paliek ar tulkotājas Daces Meieres teikto: “Šī jau atkal ir no tām skaistajām bērnu grāmatām, ko pieaugušie pērk sev, bērnus izmantojot par aizbildinājumu“? Varbūt nemaz nevajag izmantot bērnus kā aizbildinājumu. Daniēles Aristarko un Marko Somā grāmata “Dievišķā komēdija. Pirmais solis tumsas tītajā mežā” ir skaista, patiesi skaista. Un izrādās, tā var izsaukt virkni interešu un apaugt ar citu grāmatu kaudzīti. Un tas notiek ar pavisam pieaugušu cilvēku.
Paldies Jāņa Rozes apgādam par skaistās grāmatas brīveksemplāru. Un visām bibliotēkām par to plauktos rodamo bagātību.
Un, pavisam noslēgumā, novēlējums. Lai par šādu ierakstu, ko atradu portālā dieviete.lv (tas nekas, ka 2011.gads), var tikai pasmaidīt: “Šodien sāku lasīt Dantes Aligjēri Dievišķo Komēdiju. Esmu jau pāri I daļas (Elles) pusei, bet ne sūda nesaprotu, kas tur notiek! Pilns ar kkādiem vēsturiskiem faktiem, personām, katrā dziedājumā kkāds sviests!! Nesaprotu, kā citi šo Komēdiju varējuši tā apbrīnot! A varbūt es pati kļūdos? Moš kāda var palīdzēt un pastāstīt, kas tad tur īsti notiek, lai lasot man nebūtu tāda sajūta, ka es tik buros cauri vārdiem, nesaprazdama to jēgu.. “
Lili lasa un raksta 