“Tam, kurš garīgi ir šaurs kā naža asmens, neko nezīmē Dieva patiesie nodomi.” (104.lpp.)
Var tikai vēlēties nepiedzīvot tādu gara šaurību, saglabāt spēju brīnīties un saprast. Es apbrīnoju autora spēju izstāstīt. TĀ izstāstīt, ka, pats būdams izsīcis un prātā gurdens, ļaujies valodas un vēstījuma straumei nest sevi uz priekšu, ļaujies, lai stāsts ar savu plūdumu tevi nomierinoši ieskauj, bet tu guli ūdenī uz muguras un skaties zvaigznēs.
“Jā, Angu, ir tā, ka mēs dzīvojam divās īstenībās. Vispirms ir tā, kurā mēs esam. Pēc tam ir tā, kuru mēs iedomājamies esam. Vispirms ir cieti akmeņi un sāļa jūra un zemeslode griežas un riņķo ap Sauli. Pēc tam ir mūsu stiprās domas, ka jābūt arī kam citam. To mēs cenšamies atrast un pierādīt.
[..] Esmu gandrīz pārliecināts, ka Haleja kunga lietu dalīšanu divās daļās atcerēšos līdz mūža galam. Ka pirmā ir tā, kur cilvēks atrodas. Un otrā ir tā, ko cilvēks domā. Ka pirmās ir vairāk, jo tā vienlaikus ir gan domās, gan ir, bet otrā ir tikai domās.” (401.lpp.)
Ilgi glabāju šīs sajūtas pēc Olli Jalonena “Debesu lodes” izlasīšanas. Tiesa gan, es arī ilgi “Debesu lodi” glabāju plauktā, jo visu laiku likās, ka vēl nav īstais brīdis. To, ka autors ir īpašs, zināju jau no viņa iepriekšējā darba “14 mezgli līdz Griničai” par īpašu pasaules apceļojumu, kur ģeogrāfijai bija otršķirīga nozīme. Šoreiz man “Debesu lode” solīja, ka romāna pamatā ir stāsts par mazu zēnu Angu no Svētās Helēnas salas. 1677. gadā, kad Angum ir pieci gadi, salā ierodas astronoms Edmonds Halejs un izvēlas viņu par savu palīgu. Pēc Haleja aizbraukšanas gādību par Angu uzņemas vietējais mācītājs. Dažādu notikumu rezultātā Angus ir spiests bēgt no Svētās Helēnas, lai atrastu Haleju un lūgtu viņam palīdzību.
“Lasīšana un rakstīšana nav zināšana, bet gluži kā ceļš vai zirga pajūgs, ka pa tām un ar tām. Caur tām rodas zināšana, kas ir divējāda. Apkārt ir redzamais un izmērāmais, taču domās ir neredzamais, ko vēl nevar izmērīt. Kaut kā jauna izgudrošana ir tāda, ko izmērīt var tad, kad atrod mērīšanas veidu. Tādējādi zināšana izaug no domām līdz izmēģinājumu veikšanai un aprēķiniem ar skaitļiem un aprēķinu zīmēm uz papīra.” (408.lpp.)
Teikšu tā. Tas nav vienkārši stāsts par mazu zēnu, tas ir paša zēna Angu stāsts, viņa stāsts par sevi, savu pasaules redzējumu, par Svētās Helēnas salu, par ģimeni, turienes un vēlāk ceļā sastaptajiem ļaudīm. Vispirms ir izaicinājums sarast ar īpatno valodu, bet pēc tam tās plūdums šķiet tik organisks. Runātājs ir mazs zēns Angu, kurš gadu pa gadam aug. Tas ir 17.gadsimts.
“Mūsu zeme ir sadedzināta caurumos. Ir meklēts zelts un bagātības, bet to dēļ un tos neatrodot zeme ir sapostīta. Par resniem plēsoņām izauguši rudi kaķi ēd putnus no ligzdām, un pluskatainas, par savvaļas dzīvniekiem kļuvušas kazas nograuž visu zaļo. Mežos salaistās cūkas sarakā zemi dubļos un, vēl paaugušās, sāk uzbrukt cilvēkiem. Bībelē nav pavēles meklēt zeltu. Un mūsu vaļā palaistie dzīvnieki te nav no Dieva gribas, bet gan aiz cilvēka stulbuma.” (59.lpp.)
Angus ir kā kristāldzidrs stikla trauks, kā palielināmā lēca, caur kuru tu ieraugi tālumā esošos cilvēkus un norises tuvu, pavisam tuvu. Autentisks 17.gadsimts un, ziniet, nav tur nekādu deklaratīvu detaļu, vēstures faktu izklāstā, bet tu, cilvēks, tici, ka tā bija, tā ļaudis uzvedās un sarunājās. Tā domāja. Tiesa gan, ar to ļaužu domāšanu, spriedumiem un aizspriedumiem, ritot gadu simtiem, nekas nav mainījies.
“Cilvēku savstarpējās lietas aprēķinos nenoskaidrojas, Haleja kungs man reiz teica diktēšanas vingrinājumu vidū. Kurš var precīzi izmērīt alkatīga un nešpetna cilvēka ļaunā prieka daudzumu?” (408.lpp.)
Savulaik man radās ideja, ka atsauksmēm, kas nav, hmm, vienlaidus atsauksmes, bet sastāv vai nu no piezīmēm vai no citātiem, dot kādu īpašu apzīmējumu. Tā pie manis ir iedzīvojušās Īs-zīmes un Atspoguļi. Ir reizes, kad pašai šķiet, ka vārdu un domu krājums ir par nabadzīgu, salīdzinājumā ar grāmatu, ar ko gribas sajūsminātai vai aizgrābtai, vai kādai tur vēl skriet apkārt pa pasauli. Tad jāļauj runāt autoram. Šoreiz gan es nedaudz iestarpināju savu domu driskas, tomēr citāti ņem virsroku. Tādi dzīvesgudri vērojumi.
“Māte sāk izskatīties kā vīlusies dzīvē. Es zinu, kā tas izskatās. Māte tā ir teikusi par citām vecākām sievām, un nu tas ir viņas pašas sejā. Tā ir tikai izteiksme, piemiegtas acis un krunciņas acs kaktiņā. Lai gan tādas lietas pamanīšana ir redzēšana, patiesībā tā ir nevis redzēšanas, bet zināšana.” (154.lpp.)
Olli Janlonena “Debesu lode” ir diloģijas pirmā daļa. To var uztvert arī kā noslēgtu atsevišku vēstījumu, tomēr sirds dziļumos ceru, ka Maima Grīnberga dabūs gatavu arī otrās daļas (“Merenpeitto”) tulkojumu, un Valodu māja to izdos.
“Neticu, ka grūtu lietu risināšana ir kaut kas sarežģītāks. Tās tiek sadalītas gabaliņos, par tām domā un atkal un atkal apgroza, un tad veic novērojumus, gluži kā Haleja kungs darīja observatorijā un iemācīja arī man darīt araukārijā.”(147.lpp.)
Lili lasa un raksta 