N. K. Džemisina “Obelisku vārti”

– Gadalaiki allaž beidzas, – tu saki. – Zemestēvs visu līdzsvaro. Jautājums tikai, cik ilgu laiku tas prasīs.

Par šo grāmatu nemaz nebiju plānojusi rakstīt izvērstu atsauksmi, jo likās, ka nav nekā tāda, ko teikt, jo visu savu wow sajūsmu biju izsmēlusi, rakstot par triloģijas “Salauztā zeme” pirmo grāmatu “Piektais gadalaiks”. Bet cilvēks domā, Dievs – dara.

Kā kārtīgs latviet’s ar iesakņojušos kapu kultūru biju pirmajās siltajās pavasara dienās apkopt kapus. Rušinoties pa nedaudzajām pērnajām lapām, izvēlās pāris zilas vabolītes (tagad es gudra, tām vajadzētu būt Agelastica alni, alkšņu zilajam lapgrauzim) un, atzīšos, sajutos nedaudz neomulīgi. Ne jau tāpēc, ka man būtu ļoti bail no kukaiņiem. Nē, es atcerējos virdvaboles. Tās no N.K.Džemisinas “Obelisku vārtiem”.

– Vietējie tās sauc par virdvabolēm, lai gan līdz šim neviens nezināja, kāpēc. Tās vairojas pie strautiem, pārnēsā ūdeni savos ķermeņos. Nekaitīgas. – Lerna notrauc no delma pelnu plēksnīti. Parasti viņš Kastrimas siltumā valkā tikai vaļīgu kreklu bez piedurknēm. Patlaban viņa delmu āda ir notašķīta… ar kaut ko. Tu novērsies. – Tomēr gadalaikā viss mainās.
Jā. Cepta maita droši vien glabājas ilgāk.

Īstenībā jau virdvaboles ir tikai viena no pārmaiņām dabā, ko izsaucis piektais gadalaiks, bet, re, cik ļoti palikusi atmiņā un iespaidojusi. Otrs moments bija vārds ‘maģija’. Varētu teikt, kas tur sevišķs? Ļoti saderīgi ar fantāziju, parasti taču iet roku rokā. Kas tad ir maģija – burvestības, roku veiklība, pārpasaulīgs, netverams spēks? Bet varbūt tā ir enerģija? Vai arī, tas ir tikai vārds?

– Obelisku būvētāji, Tu teici, ka viņiem bija vārds, kas apzīmēja to, kas ir obeliskos. [..]
– Ak tā. [..] Tam vārdam nav nozīmes, Esuna. Izdomā pati, ja vēlies. Tev tikai jāzina, ka tas eksistē.
– Es gribu zināt, kā viņi to sauca. – [..] cilvēki, kas radīja obeliskus, bija spēcīgi. Varbūt padumji un noteikti briesmīgi, ja viņi uzlika saviem pēcnācējiem gadalaiku lāstu, ja tie patiešām bija viņi. Bet spēcīgi. Varbūt, ja tu zināsi to vārdu, tu kaut kā saņemsi arī šo spēku.
– Viņi to sauca par maģiju.

Īstenībā neko vairāk varētu arī neteikt. Subjektīvās uztveres akcenti salikti, savukārt, sižetu nav vērts atstāstīt. Izlasi “Piekto gadalaiku” un roka stiepsies pēc “Obelisku vārtiem”, jo būs daudz urdošu jautājumu. Viens no tiem – kas notiek ar orogēnes Esunas meitu? Plaisa, kas tā izvirda uguni, ka tagad viss apbirst ar pelniem, jau savu ir padarījusi. Tu zini, kas ir orogēnes, un smadzeņo, kas ir akmens akmensrijēji un sargi.

Es nedomāju, ka akmensrijēji ir tik atšķirīgi tādēļ, ka ir veidoti no kā cita. Es domāju, ka tas ir tādēļ, ka nav iespējams dzīvot tik ilgi un nekļūt par kaut ko pilnīgi svešādu.

Un, nolāpīts, ko darīt ar tiem debesīs levitējošiem obeliskiem!?

– Desmittūkstoš gadu? – Tik daudz vajadzēs, lai Jumenes plaisa beigtu virst un debesis noskaidrotos. Parastajiem tektoniskajiem mērogiem tas nepavisam nav ilgi, bet patiesās briesmas slēpjas tajā, ko varētu izraisīt pelni. Ja pietiekami daudz pelnu nosegs jūras silto virsmu, tad polos varētu rasties ledus. Tas nozīmē sāļākas jūras. Sausāku klimatu. Pastāvīgu apledojumu. Ledāju kustību un paplašināšanos. Un, ja tas tā notiktu, tad arī pati apdzīvojamākā pasaules daļa – Ekvatori – vēl arvien būtu karsta un indīga.

Un ko tagad? Tas ir jautājums tādiem kā es – “fantāzijas žanrs neiet pie sirds“. Izlasi šo gabaliņu un vai tev nešķiet, ka atpazīsti klimatu, kurā dzīvo? Gandrīz vai sociālais reālisms, vai kaut kas no ģeogrāfu studiju programmas. Un tam pa vidu noslēpumaini obeliski debesīs, Mēness, kurš ir pazudis no Zemes orbītas, un tāpēc Zemestēvs dusmojas. Tas ir tik ļoti pietuvināts realitātei, tikai nosaukts citos vārdos. Orogēnes, rāmi, akmensrijēji, sargi. Obeliski, gadalaiki, maģija un orogēnija. Māte un meita ar īpašām orogēnijas spējām, pagaidām vēl šķirtas.

Tu mēģini sagremot to, ko viņš tev ir izstāstījis, ko tev teikusi Antimone, ko tu pati esi sūri grūti iemācījusies. Varbūt skaitam ir nozīme. Divsimt sešpadsmit obeliski, nezināms citu orogēņu daudzums buferim un tu. Maģija, maģija, kas to visu savīs kopā… kaut kādā veidā. Tas viss veido tīklu, kurā noķert Zemes liesmās nolādēto Mēnesi.

Lasīju, mēģināju sagremot, man patika. Brīdinu, tas nav nekāds atslodzes gabaliņš.

Ar tandēmu izdevniecība “Prometejs” un tulkotāja Ieva Melgalve nav iespējams vilties tajā, ko lasi.